[510] Uzvarai Bet-Horonā drīz sekoja Kānaānas dienvidu daļas iekarošana.
“Tā Jozua pakļāva visu zemi (..), un visus šos ķēniņus un visu viņu zemi Jozua pakļāva sev vienā paņēmienā, jo tas Kungs, Israēla Dievs, pats karoja Israēla labā. Tad Jozua griezās atpakaļ, un viss Israēls līdz ar viņu, uz Gilgalas nometni.” (Joz. 10:40-43,11)
Izbijušies no šādiem panākumiem, kas pavadīja Israēla karaspēku, ziemeļu Palestīnas cilšu pārstāvji noslēdza savienību pret Israēlu. Kampaņu vadīja Hacoras ķēniņš Jabīns, kura apgabals atradās uz rietumiem no Meromas ezera. “Tā viņi izgāja cīņā un visas viņu kara pulku nometnes kopā ar viņiem.” Šis karaspēks bija daudz lielāks, nekā tās armijas daļas, kuras israēlieši līdz šim bija sastapuši Kānaānā, — “ar tik lieliem ļaužu pulkiem kā smiltis jūras malā” un ar ārkārtīgi daudziem zirgiem un kaujas ratiem. Kad visi šie ķēniņi bija sapulcējušies, tie devās ceļā un uzcēla savas teltis kopējā nometnē pie Meromas ūdeņiem, lai karotu pret Israēlu. (Joz. 11. nod.) Atkal Jozua saņēma uzmundrinošu vēsti: “Nebīsties no viņiem! Jo rītdien ap šo pašu laiku Es visus viņus nolikšu nokautus Israēlam pie kājām (..).”
Netālu no Meromas ezera viņš uzbruka sabiedroto nometnei un pilnīgi satrieca visu karaspēku. “Un Kungs tos nodeva Israēla rokā, un viņi tos sakāva un vajāja līdz Sidonai (..), un tos sakāva tik briesmīgi, ka neviena paša no tiem nepalika pāri.” Ratus un zirgus, kas bija kānaāniešu lepnums, israēlieši nedrīkstēja piesavināties, jo pēc Dieva pavēles ratus pienācās sadedzināt un zirgus padarīt klibus, karam nederīgus. Israēliešiem nevajadzēja paļauties uz ratiem vai zirgiem, bet gan uz “Kunga, sava Dieva, Vārdu”.
Vienu pēc otras ieņēma daudzas pilsētas un nodedzināja Hacoru, šo sabiedroto cietoksni. Karš ilga vairākus gadus, un, tam beidzoties, pār Kānaānu jau valdīja Jozua. “Tad zeme varēja atpūsties no kariem.”
[511] Lai gan kānaāniešu spēki bija salauzti, viņu īpašumi tomēr vēl nebija pilnīgi atņemti. Rietumos vēl arvien auglīgais līdzenums gar jūras malu piederēja filistiešiem, bet ziemeļos pletās sidoniešu teritorija. Šai tautai piederēja arī Libanona, un dienvidos, iepretim Ēģiptei, zemi vēl arvien apdzīvoja citi Israēla ienaidnieki.
Tomēr Jozuam karu nevajadzēja turpināt. Lielajam vadonim, pirms viņš atstāja savu amatu, bija jāizpilda cits uzdevums. Visu zemi, tiklab jau iegūto daļu, kā arī vēl nepakļautos apgabalus, vajadzēja sadalīt ciltīm. Katrai ciltij tad pašai pienācās pilnīgi pakļaut savu mantojuma daļu. Ja ļaudis paliks uzticīgi Dievam, tad Viņš izdzīs visus ienaidniekus, jo Kungs tiem bija apsolījis dot vēl lielākus īpašumus, ja tikai tie būs uzticīgi Viņa derībai.
Zemes sadalīšana bija uzticēta Jozuam un Ēleāzeram, augstajam priesterim, kā arī cilšu virsniekiem, pie kam katras cilts vietu noteica lozējot. Mozus pats bija norādījis zemes robežas, kādai platībai jātop sadalītai starp ciltīm, kad Kānaāna būs iegūta, un no katras cilts bija nozīmējis vienu virsnieku, kam jāpiedalās sadalē. Tā kā Levija cilts bija veltīta kalpošanai svētnīcā, tad tā lozēšanā nepiedalījās, bet levītiem par mantojumu ierādīja četrdesmit astoņas pilsētas dažādās zemes daļās.
Pirms iesākās zemes dalīšana, savas cilts virsnieku atbalstīts, īpašu prasību izvirzīja Kālebs. Izņemot Jozuu, Kālebs tagad bija vecākais vīrs visā Israēlā. Kālebs un Jozua bija vienīgie izlūki, kas atnesa labas ziņas par Apsolīto zemi un iedrošināja ļaudis iet un Kunga Vārdā to ieņemt. Un Kālebs tagad Jozuam atgādināja toreiz doto apsolījumu, kam vajadzēja būt kā atalgojumam par viņa uzticību: “Patiesi, tā zeme, uz kuras tu esi spēris savu kāju, pa to staigādams, tā lai paliek tev un taviem bērniem kā īpašums uz mūžīgiem laikiem, jo tu tiešām esi pilnīgi klausījis tam Kungam, manam Dievam!” (Joz. 14:6-15) Tāpēc viņš lūdza, lai tam par īpašumu dotu Hebronu. Tur ilgus gadus sev mājvietu bija atraduši Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs; un tur, Makpelas alā, tie bija apbedīti. Hebrona bija bailes iedvesošo ēnakiešu dzīves vieta, kuru [512] milzīgie stāvi kādreiz radīja tādas šausmas izlūkos, ka viņu dēļ viss Israēls zaudēja drosmi. Šo vietu, vairāk nekā jebkuru citu, paļaudamies uz Dieva spēku, Kālebs tagad vēlējās iegūt savā īpašumā.
“Un nu tagad redzi: tas Kungs ir manu dzīvību uzturējis, kā Viņš man bija apsolījis; un no tā laika tagad ir pagājuši četrdesmit pieci gadi, kopš tas Kungs šo vārdu sacīja Mozum (..), un nu, redzi, es esmu šodien astoņdesmit piecus gadus vecs. Es esmu vēl šodien tikpat stiprs un tāds pats savā spēkā kā toreiz, kad Mozus mani izsūtīja, vai es eju karā, vai eju tīrumā, vai pārnāku mājās. Un tagad dod man šo kalnu zemi, par kuru tas Kungs toreiz runāja, jo tu jau arī tanī dienā dzirdēji, ka tur dzīvojot ēnakieši un ka tur esot lielas un nocietinātas pilsētas; varbūt tas Kungs būs ar mani, ka es tos spēšu izdzīt, kā tas Kungs ir apsolījis!” Šo prasību atbalstīja Jūdas ievērojamākie vīri. Kālebs jau bija izvēlēts no savas cilts piedalīties zemes sadalē, un tomēr viņš gribēja, lai Jūdas vīri atbalstītu viņa lūgumu, lai neliktos, ka viņš savu autoritāti grib izlietot savtīgos nolūkos.
Lūgumam tūlīt piekrita. Nevienam citam nebūtu drošāk uzticēt šo milžu cietokšņa iekarošanu. “Tad Jozua viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunnas dēlam, Hebronu īpašumā”, “jo viņš bija uzticīgi klausījis Kungam, Israēla Dievam”. Kāleba ticība tagad bija tāda pati kā toreiz, kad viņa liecība nonāca krasā pretrunā ar izlūku ļaunajām vēstīm. Tas bija ticējis Dieva apsolījumam, ka Viņš ievedīs savus ļaudis Kānaānas zemē, un šajā lietā pilnīgi paļāvās uz Kungu. Kopā ar tautu viņš ilgi klejoja tuksnesī un dalījās ar vainīgajiem nepiepildītajās cerībās un grūtībās; tomēr nekad nesūdzējās, bet slavēja Dieva žēlastību, kas viņu nepameta tuksnesī, kad visi citi brāļi nomira. Visās tuksneša ceļojuma grūtībās, briesmās un mocībās, kā arī visos kara gados, kopš ieiešanas Kānaānā, Kungs viņu bija pasargājis, un tagad, kad tam jau bija pāri astoņdesmit gadiem, viņa spēki nebija samazinājušies. Viņš neprasīja zemi, kas jau uzvarēta, bet gan to vietu, kuru kādreiz izlūki, vairāk nekā jebkuru citu, uzskatīja par neieņemamu. Ar Dieva palīdzību viņš tieši šo cietoksni gribēja izraut varenajiem milžiem, kuru spēka priekšā sagrīļojās Israēla ticība. Ne tieksme pēc goda vai slavas lika Kālebam izteikt šo lūgumu. Drosmīgais un daudz pieredzējušais karavīrs vēlējās ļaudīm rādīt piemēru, ar ko tiktu pagodināts Dievs un arī citas ciltis iedrošinātas ieņemt to zemi, kuru viņu tēvi uzskatīja par neuzvaramu. [513]
Kālebs saņēma mantojumu, pēc kura viņa sirds bija tiekusies četrdesmit gadus, un paļaudamies, ka Dievs būs ar viņu, tas “izdzina no turienes (..) Ēnaka dēlus”. (Joz. 15:14) Pēc īpašuma iegūšanas sev un savam namam viņa dedzība tomēr nemitējās; viņš neapmetās uz mierīgu dzīvi, lai baudītu sava mantojuma augļus, bet savas tautas labā un Dievam par godu devās tālākos iekarojumos.
Gļēvuļi un nepaklausīgie dumpinieki bija miruši tuksnesī, bet taisnie izlūki ēda Eškolas vīnogas. Katram tika dots pēc viņa ticības. Neticīgie redzēja piepildāmies to, no kā tie baidījās. Neskatoties uz Dieva apsolījumiem, tie ziņoja, ka Kānaānu nav iespējams ieņemt, un tie to arī neieņēma. Bet, kas paļāvās uz Dievu un tik daudz neskatījās uz priekšā stāvošajām grūtībām, bet gan uz sava Visvarenā Palīga spēku, tie iegāja labajā zemē. Ticībā šie senatnes varoņi ir “valstis uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši, uguns spēku nodzēsuši, zobena asmenim izbēguši, pārvarējuši nespēku, karā stipri kļuvuši, svešus karapulkus piespieduši bēgt”. (Ebr. 11:33,34) “Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība.” (1. Jāņa 5:4)
Tad tika izteikta vēl kāda prasība, kas bija pilnīgi pretēja Kāleba lūgumam. To iesniedza Jāzepa bērni, Ēfraima cilts un puse no Manases cilts. Ņemot vērā viņu lielo skaitu, šīs ciltis sev pieprasīja divkāršu tiesu. Pēc lozēšanas viņiem norādītais apgabals bija visbagātākais visā zemē un tajā ietilpa arī auglīgais Sāronas līdzenums, bet daudzas svarīgākās ielejas pilsētas vēl arvien piederēja kānaāniešiem, un abas ciltis baidījās no sava īpašuma iekarošanas grūtībām un briesmām, vēlēdamies, lai tām piešķir vēl kādu daļu no jau iekarotās zemes. Ēfraima cilts bija viena no lielākajām Israēlā, turklāt pie tās piederēja pats Jozua, tādēļ cilts locekļi domāja, ka viņiem dabīgi ir tiesības uz sevišķu ievērību. “Kādēļ tu mums par daļu esi meslojis tikai vienu tiesu un vienu zemes gabalu?” tie vaicāja. “Mēs esam kļuvuši par lielu tautu skaitliskā ziņā.” (Joz. 17:13-18) Bet nelokāmais vadonis nenovērsās no stingrajiem taisnības principiem.
Viņš atbildēja: “Ja jūs esat tik liela tauta, tad ejiet mežos un nolīdiet tur sev laukus ferisiešu zemē un refajiešu novadā, kur dzīvot, ja jums Ēfraima kalni ir palikuši par pārāk šauriem!” [514]
Viņu atbilde atklāja patiesos sūdzības iemeslus. Tiem pietrūka ticības un drosmes kānaāniešu izdzīšanai. Tie sacīja: “Kalni mūs gan neapmierinās; un bez tam visiem kānaāniešiem ir dzelzs kara rati.”
Israēlam bija apsolīta dievišķā spēka palīdzība, un, ja Ēfraima ļaudīm būtu bijusi Kāleba drosme un ticība, tad viņu priekšā nevarētu pastāvēt neviens ienaidnieks. Jozua stingri nostājās pret viņu skaidri izteikto vēlēšanos izvairīties no grūtībām un briesmām. Viņš sacīja: “Gan jau tu izdzīsi kānaāniešus, kaut arī viņiem ir dzelzs rati un kaut arī viņi ir stipri!” Tā viņu pierādījumi vērsās pret viņiem pašiem. Būdama tik liela tauta, kā tie to apgalvoja, viņi pilnībā spēja izlauzt sev ceļu, tāpat kā viņu brāļi. Paļaujoties uz Dieva palīdzību, tiem nevajadzēja baidīties no dzelzs ratiem.