Drīz pēc Jērikas krišanas Jozua nolēma uzbrukt Ajai, kādai nelielai kalnu ieskautai pilsētai, nedaudz kilometrus uz vakariem no Jordānas ielejas. Uz šo vietu sūtītie izlūki atnesa vēsti, ka iedzīvotāju tur maz un tās ieņemšanai vajadzīgi tikai nelieli spēki.
Lielā uzvara, ko Dievs viņu labā bija izcīnījis, israēliešus darīja pārāk pašpaļāvīgus. Tā kā Viņš tiem bija apsolījis Kānaānas zemi, tad tie jutās droši un neatzina, ka vienīgi dievišķā palīdzība ir tā, kas tiem var dot panākumus. Pat Jozua plānoja ieņemt Aju, nemeklējot Kunga padomu.
Israēlieši bija sākuši jūsmot par saviem spēkiem un uz ienaidniekiem noraudzījās nicinoši. Tika gaidīta viegla uzvara, jo domāja, ka šīs vietas ieņemšanai pietiks ar trīs tūkstošiem vīru. Tie devās uzbrukumā, nenodrošinājušies ar Dieva klātbūtni. Tā viņi nonāca gandrīz līdz pat pilsētas vārtiem, bet tikai lai saņemtu visnoteiktāko pretestību. [494] Paniskās bailēs no ienaidnieku skaita un labās sagatavotības tie apjukumā bēga lejup pa stāvo nogāzi. Kānaānieši tiem nežēlīgi sekoja, “aizdzina tos no vārtiem (..) un sakāva piekalnē”. Lai gan zaudējums skaita ziņā nebija liels, jo nogalināti tika kādi trīsdesmit seši vīri, tomēr sakāve bija satriecoša visai draudzei. “Tautas sirds izkusa un kļuva kā ūdens.” Šī bija pirmā reize, kad tie ar kānaāniešiem sastapās atklātā kaujā, un, kas gan viņus sagaida turpmākajās lielākās cīņās, ja tagad tos bija piespieduši bēgt pat šīs mazās pilsētas aizstāvji? Jozua uz šiem sliktajiem panākumiem raudzījās kā uz Dieva nelabvēlības zīmi un, bēdu un rūpju nomākts, “saplēsa savas drēbes un metās zemē uz sava vaiga priekš tā Kunga šķirsta līdz pat vakaram, ir viņš, ir Israēla vecaji, un tie kaisīja pīšļus uz savām galvām.”
“Un Jozua sacīja: “Ak Kungs, mans Dievs! Kāpēc Tu esi licis šai tautai pārcelties pār Jordānu? Vai ar nodomu, lai mūs nodotu amoriešu rokās? Lai tie mūs iznīcinātu? Ak, kaut mēs labāk būtu palikuši dzīvot viņpus Jordānas! Ko gan varu vēl teikt, ak Kungs, kad Israēla tauta sava ienaidnieka priekšā ir pagriezusi muguru? Kad kānaānieši un visi šīs zemes iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs ielenks no visām pusēm un pieliks visas pūles, lai mūsu vārds tiktu izdeldēts no šīs zemes. Ko tad Tu darīsi sava lielā vārda labā?” (Joz. 7:6-9)
Bet Jehova atbildēja: “Celies! Kāpēc tu guli uz sava vaiga? Israēls ir grēkojis un pārkāpis Manu derību, ko es esmu tiem pavēlējis.” Tagad vajadzēja ātri un noteikti rīkoties, nevis padoties izmisumam un vaimanām. Nometnē bija kāds slepens grēks; to vajadzēja uzmeklēt un izskaust, pirms Kunga klātbūtne un Viņa svētības varēja būt ar tautu. “Es turpmāk vairs nevarēšu būt ar jums, ja jūs neiznīcināsit no sava vidus ar lāstu apkrauto.”
Dieva pavēli bija pārkāpis kāds no tiem, kuriem bija uzticēts izpildīt Viņa sodību, un tauta bija atbildīga par šī pārkāpēja grēku. “Viņi ir ņēmuši no tā, kas bija ar lāstu iznīcībai nolemts, viņi ir zaguši un ir melojuši, un ir ielikuši paņemto starp saviem rīkiem.” Tad Jozua tika pamācīts, kā uzmeklēt un sodīt vainīgo. Tā atklāšanai pielietoja lozēšanu. Pārkāpēju uzreiz tieši neuzrādīja, bet visu lietu kādu laiku atstāja neziņā, lai ļaudis izjustu atbildību par viņu vidū esošo grēku un katram būtu dota iespēja pārbaudīt savu sirdi un pazemoties Dieva priekšā. [495]
Agri no rīta Jozua sapulcināja ļaudis “pēc viņu ciltīm”, un sākās svinīga un iespaidīga ceremonija. Izmeklēšana turpinājās soli pa solim. Vispirms cilts, tad saime, tad nams un beidzot attiecīgais vīrs; Ahans, Karmija dēls no Jūdas cilts, bija tas, kuru Dieva pirksts uzrādīja par Israēla grūtību vaininieku.
Jozua svinīgi nozvērināja Ahanu sacīt visu patiesību, lai nebūtu nekādu šaubu par viņa vainu un lai nerastos pamats apvainojumam, ka viņš ir nepareizi notiesāts. Nelaimīgais vīrs savā noziegumā atzinās visā pilnībā: “Patiešām, es esmu grēkojis tā Kunga, Israēla Dieva priekšā! Un, lūk, kādu pārkāpumu es esmu izdarījis. Kad es laupījuma vidū ieraudzīju kādu ļoti labu babiloniešu mēteli un divi simti sudraba seķeļu, un zelta kausējuma stieni, kas svēra piecdesmit seķeļus, tad es iekāroju šīs lietas un tās paņēmu, un redzi, tās ir paslēptas manas telts vidū, ieraktas zemē, bet sudrabs apakšā zem tām.” Tūlīt uz viņa telti tika nosūtīti vīri, kur tie norādītajā vietā atraka zemi, un ”redzi, tiešām viņa teltī bija apslēpti šie priekšmeti, bet sudrabs tiem apakšā. Un tie tos paņēma no telts vidus un atnesa Jozuam un visiem Israēla bērniem, un tos nolika tā Kunga priekšā.”
Tika izteikts spriedums, ko tūlīt izpildīja. Jozua sacīja: “Kā tu mūs esi ievedis nelaimē, tā tas Kungs tagad tevi ieved nelaimē!” Tā kā par Ahana grēku bija atbildīgi arī ļaudis, tad tiem ar saviem pārstāvjiem vajadzēja piedalīties soda izpildē. “Un viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem.”
Tad tur pār viņu sakrāva lielu akmeņu kaudzi, kā liecību par šo grēku un tā sodu. “Tādēļ šo vietu līdz pat šai dienai vēl sauc par Ahoras ieleju”, kas nozīmē “grūtības”. Laiku grāmatā viņa piemiņai ir ierakstīts: “Ahors, kas apbēdināja Israēlu.” (1. Laiku 2:7)
Ahana grēks izvērtās kā tīšs izaicinājums vissvinīgākajiem brīdinājumiem un visvarenākajām Dieva spēka izpausmēm. Visam Israēlam jau iepriekš bija paziņots: “Tikai sargājaties no tā, kas ir padots iznīcības lāstam”. Šī pavēle tika dota tūlīt pēc brīnišķīgās pāriešanas pār Jordānu un Dieva derības atjaunošanas ar apgraizīšanas ceremoniju, — pēc Pasā svētku svinēšanas un pēc Derības Eņģeļa, Kunga karapulku Virspavēlnieka, parādīšanās. [496] Tā tika izpildīta Jērikas ieņemšanā, liecinot par iznīcību, kas noteikti skars visus Dieva likuma pārkāpējus. Fakts, ka vienīgi Dievs bija devis Israēlam uzvaru, ka viņi Jēriku nebija ieņēmuši ar saviem spēkiem, aizliegumam — neko nepiesavināties no Jērikas laupījuma — piešķīra sevišķi svinīgu raksturu. Dievs šo cietoksni sagrāva ar sava Vārda spēku; tas bija Viņa iekarojums un vienīgi Viņam vajadzēja veltīt pilsētu un visu, kas tur atradās.
Starp Israēla miljoniem atradās tikai viens vīrs, kas šajās svinīgajās uzvaras un sodības stundās uzdrošinājās pārkāpt Dieva pavēli. Ieraugot dārgo babiloniešu tērpu, Ahanā pamodās mantkārība, un pat jau nāvei acīs lūkojoties, viņš to vēl nosauca par “dārgu babiloniešu mēteli”. Viens grēks noveda pie nākamā, un tas ņēma arī zeltu un sudrabu, kas bija novēlēts Kunga mantu namam, — viņš aplaupīja Dievu, piesavinoties pirmos augļus no Kānaānas zemes.
Nāves grēks, kas Ahanam nesa iznīcību, sākās ar mantkārību, vienu no visvairāk izplatītākajiem un vispaviršāk uzskatītajiem grēkiem. Kamēr citus grēkus atklāj un soda, cik bieži gan desmitā baušļa pārkāpšana neizsauc pat nopēlumu! Gadījums ar Ahanu liecina par šī grēka neģēlību un tā šausmīgajām sekām.
Mantkārība ir grēks, kas attīstās pamazām. Ahans bija piekopis mantkārīgas tieksmes, līdz tās kļuva par ieradumu un iekala viņu gandrīz vai nesalaužamās važās. Vairāk padomājot par šo ļaunumu, viņš ar šausmām būtu novērsies no iespējas par tādas nelaimes atnešanu Israēlam, bet grēks notrulināja viņa izpratni un, kārdinājumam uzbrūkot, viņš kļuva par vieglu laupījumu.
Vai arī tagad vēl nepastāv līdzīgi grēki, neskatoties uz visiem svinīgajiem un skaidri izteiktajiem brīdinājumiem? Mums ir tikpat noteikti aizliegts padoties mantkārībai, kā Ahanam bija liegts kaut ko piesavināties no Jērikas laupījuma. Dievs šādu iekāri nosauc par kalpošanu elkiem. Mēs tiekam brīdināti: “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Kol. 3:5; Mat. 6:24) “Uzmanieties un sargieties no mantkārības”, “lai tā jūsu starpā netiek ne minēta”. (Lūk. 12:15; Ef. 5:3) Mūsu priekšā ir Ahana, Jūdas, Ananijas un Sapfiras briesmīgais liktenis. Vēl tālākā pagātnē mēs varam atcerēties Luciferu, “spožo rīta zvaigzni”, kas, kārodams pēc augstāka stāvokļa, uz visiem laikiem [497] pazaudēja Debesu skaidrību un laimi. Un tomēr, neraugoties uz visiem šiem brīdinājumiem, mantkārība valda it visur.
Visur redzamas tās netīrās pēdas. Tā izraisa neapmierinātību un šķelšanos ģimenēs, rada nabadzīgajos skaudību un naidu pret bagātajiem un noved pie mokošas trūcīgo ļaužu apspiešanas. Un šis ļaunums eksistē ne tikai pasaulē, bet arī draudzē. Cik ierasti pat šeit sastapties ar savtību, skopumu, blēdīgu rīcību, labdarības trūkumu un Dieva aplaupīšanu ar desmito un dāvanām. Starp draudzes locekļiem, kurus uzskata par godīgiem un kārtīgiem, atrodas daudzi jo daudzi Ahani. Bieži vien cilvēki var būt regulāri dievnama apmeklētāji un var piedalīties pie Kunga galda, kad tajā pašā laikā viņu īpašumi nes nelikumīgu peļņu — to, ko Dievs ir nolādējis. Kāda skaista babiloniešu tērpa dēļ vēl daudzi upurē sirdsapziņas skaidrību un cerību uz Debesīm. Tūkstoši savu godīgumu un lietderības spējas apmaina pret sudraba monētu somu. Kā sekas to cilvēku rīcībai, kas savu ticības apliecību dzīvē pārvērš par meliem, paliek neievēroti izsalkušo ļaužu kliedzieni, tiek aizkavēta Evaņģēlija gaismas izplatīšana un uzkurināta pasaules cilvēku nicinošā zobošanās, - tomēr mantkārīgais ticības apliecinātājs turpina krāt bagātību. Kungs saka: “Vai gan cilvēks Dievu var aplaupīt? Tomēr jūs Mani esat aplaupījuši.” (Mal. 3:8)
Ahana grēks nesa postu visai nācijai. Viena cilvēka grēka dēļ Dieva nelabvēlība vērsīsies pret visu draudzi, līdz pārkāpums tiks atrasts un atstāts. Iespaids, no kā draudzei visvairāk jābaidās, nav tas, ko rada viņas atklātie pretinieki, neticīgie un zaimotāji, bet gan tas, ko izraisa nekonsekventie Kristus sekotāji. Viņi ir tie, kas attur Israēla Dieva svētības un vājina Viņa tautu.
Kad draudzei ir grūtības, kad valda aukstums un parādās garīguma samazināšanās, kas Dieva ienaidniekiem dod iemeslu priecāties, tad lai tās locekļi nenolaiž rokas un nesūdzas par savu nelaimīgo stāvokli, bet lai vaicā, vai viņu nometnē nav kāds Ahans. Lai katrs, pazemojoties un pārmeklējot savu sirdi, cenšas atklāt apslēptos grēkus, kas izslēdz Dieva klātbūtni.