[487] Ebreji bija ienākuši Kānaānas zemē, tomēr to vēl nebija iekarojuši, un, vadoties no cilvēciskās izpratnes, cīņai par zemes ieņemšanu vajadzēja būt garai un grūtai. To apdzīvoja varenas ciltis, kas bija gatavas stāties pretī jebkuram iebrukumam savā teritorijā. Baidoties no kopējām briesmām, dažas no tām bija noslēgušas savstarpēju savienību. Viņu zirgi, dzelzs kaujas rati, labās apvidus zināšanas un kareivīgums tiem sniedza ievērojamas priekšrocības. Turklāt zemi apsargāja cietokšņi, “lielas, līdz pat debesīm nocietinātas pilsētas”. (5. Moz. 9:1) Tikai paļaujoties uz spēku, kas varenāks par viņu pašu centieniem, israēlieši varēja cerēt uz panākumiem turpmākajās cīņās.
Tieši viņu priekšā, netālu no nometnes Gilgalā, atradās viens no zemes stiprākajiem cietokšņiem — lielā un bagātā Jērikas pilsēta. Auglīga līdzenuma malā, kur pārpilnībā bija sastopami visdažādākie tropu augļi, šī lepnā pilsēta ar savām pilīm un tempļiem, greznības un netikumības vietām, slēpdamās aiz masīviem nocietinājumiem, it kā izaicināja Israēla Dievu. Jērika bija viena no elku kalpības galvenajiem perēkļiem, sevišķā kārtā veltīta tieši Astartei — Mēness dievietei. Šeit saplūda kopā viss, kas kānaāniešu reliģijā bija vispazemojošākais un nekrietnākais. Israēla tauta, kas vēl nebija aizmirsusi sava grēka briesmīgās sekas Bet-Peorā, šo pagānu pilsētu varēja uzlūkot tikai ar riebumu un šausmām.
Jozua uzskatīja, ka Jērikas ieņemšanai jābūt pirmajam solim Kānaānas iekarošanā. Bet vispirms tas meklēja dievišķās vadības nodrošinājumu, kas viņam arī tika dots. Izgājis netālu aiz nometnes un nodevies pārdomām un lūgšanām, lai Israēla Dievs ietu savas tautas priekšā, viņš ieraudzīja liela auguma apbruņotu un pavēloša izskata karavīru, kuram “rokā bija atvēzts zobens”. Uz Jozuas jautājumu: “Vai tu esi mūsu cilvēks, vai esi mūsu pretinieks?” tas saņēma atbildi: “Nē, — bet es esmu tagad nācis kā tā Kunga karaspēka virsnieks.” (Joz. 5:13-15) [488] Noslēpumainā svešinieka patieso raksturu atklāja tā pati pavēle, ko kādreiz saņēma Mozus pie Horeba kalna: “Novelc no savām kājām kurpes, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta”. Israēla vadoņa priekšā tagad atradās pats Kristus, varenais Pavēlnieks. Pārbijies Jozua nokrita uz vaiga pie zemes, Viņu pielūgdams, un dzirdēja apgalvojumu: “Redzi, Es esmu nodevis Jēriku, tās ķēniņu un tās varonīgos karavīrus tavā rokā”. Turpat viņš saņēma arī norādījumus par pilsētas ieņemšanu.
Sekojot dievišķai pavēlei, Jozua sakārtoja Israēla karaspēku. Nekāds uzbrukums nebija paredzēts. Tiem vajadzēja vienīgi soļot ap pilsētu, nesot Dieva šķirstu, un pūst bazūnes. Vispirms gāja pulks izlasītu karavīru, šoreiz ne lai uzvarētu ar savu veiklību un varonību, bet ar paklausību Dieva norādījumiem. Tad sekoja septiņi priesteri ar bazūnēm. Pēc tam, dievišķās godības apņemts, nāca Derības šķirsts, ko nesa priesteri, ģērbti svētajam amatam norādītajā tērpā, un beidzot — visi Israēla pulki, katra cilts zem sava karoga. Tāds bija gājiens, kas ielenca notiesāto pilsētu. Izņemot varenā pulka soļu troksni un svinīgo bazūnēšanu, kas atbalsojās apkārtējos kalnos un Jērikas ielās, nekāda cita skaņa nebija dzirdama. Gājienam beidzoties, visi ļaudis klusēdami atgriezās savā nometnē, un Derības šķirstu novietoja atpakaļ saiešanas teltī.
Ar izbrīnu un pieaugošu nemieru pilsētas sargi vēroja katru kustību, par to ziņojot saviem pavēlniekiem. Tie neizprata visas šīs izrādes nozīmi, bet katru dienu redzot vareno pulku soļojam ap viņu pilsētu, kopā ar priesteriem un svēto šķirstu, skata neatminamā noslēpumainība cietokšņa iemītnieku sirdis pildīja ar šausmām. Tie vēlreiz pārbaudīja savus stipros nocietinājumus, lai būtu droši, ka var sekmīgi pretoties visspēcīgākajiem uzbrukumiem. Daudzi pasmējās par domu, ka tāda neparasta demonstrācija tiem kaut kā varētu kaitēt. Citi izjuta godbijīgas bailes, redzot gājienu, kas katru dienu vijās apkārt pilsētai. Tie pieminēja, ka kādreiz šīs tautas priekšā bija atvērusies Sarkanā jūra un nupat viņiem ceļu bija pašķīrusi Jordāna. Tie nespēja aptvert, kādus tālākus brīnumus Dievs viņu labā nolēmis darīt.
Israēla pulki apkārt pilsētai gāja sešas dienas pēc kārtas. Pienākot septītajai dienai, Jozua Kunga karapulku sakārtoja jau rīta krēslā. Tagad tie saņēma norādījumus, ka ap Jēriku būs jāiet septiņas reizes un, atskanot spēcīgam bazūņu signālam, skaļā balsī jākliedz, jo Dievs tiem ir nodevis šo pilsētu. [491]
Lielais pulks svinīgi soļoja ap bojāejai nolemtās pilsētas mūriem. Visur valdīja klusums; bija dzirdams tikai daudzo soļu vienmērīgais troksnis un pa reizei rīta klusumu pārtrauca bazūņu skaņas. Šķita, ka stipro akmeņu masīvie mūri tikai smejas par saviem aplencējiem. Cietokšņa sargi ar pieaugošām bailēm vēroja, kā pirmajam gājienam sekoja otrais, trešais, ceturtais, piektais un sestais. Kāds nolūks šai noslēpumainajai kustībai? Par kādiem vareniem notikumiem tā vēstīja? — Ilgi nenācās gaidīt. Kad bija beidzies septītais aplis apkārt pilsētai, garā procesija apstājās. Bazūnes, kas kādu brīdi bija klusējušas, tagad, šķita, izplūda tādās skaņās, no kurām pat zeme nodrebēja. Stiprie akmens mūri ar saviem iespaidīgajiem torņiem un nocietinājumiem sagrīļojās pašos pamatos un tad ar troksni sagāzās. Jērikas iedzīvotāji no bailēm sastinga, un Israēla pulki iegāja pilsētā un to ieņēma.
Israēlieši uzvaru nebija ieguvuši ar savu spēku; uzvara pilnībā piederēja Kungam, un pilsētu ar visu, kas tur atradās, kā tās zemes pirmos augļus vajadzēja pienest par upuri Dievam. Israēlam pienācās saprast, ka, iekarojot Kānaānu, tiem nav jācīnās par sevi, bet vienkārši kā ieročiem jāizpilda Dieva griba; tiem nav jādzenas pēc slavas vai bagātības, bet jāmeklē viņu Ķēniņa Jehovas gods. Pirms Jērikas ieņemšanas bija dota pavēle, lai pilsēta un viss, kas tur iekšā, tiek pilnīgi izdeldēts. “Tikai sargājaties no tā, kas ir padots iznīcības lāstam, ka jūs paši netopat par tādiem, kas ir izpostāmi, un ka jūs neņemat daļu sev un tā nepadarāt arī Israēla nometni par tādu, kas padota lāstam (..).”
Visus pilsētas iedzīvotājus ar visu, kas dzīvs, “vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus, no vērša līdz sīklopam un ēzelim” — visu vajadzēja iznīcināt ar zobenu. Tikai uzticīgā Rahāba un viņas saime tika saudzēta saskaņā ar izlūku solījumu. Pati pilsēta tika nodedzināta — tās pilis, tempļi, lielās celtnes ar visu grezno iekārtu, dārgiem audumiem un krāšņajām drēbēm, — viss tika nodots liesmām. Ko nevarētu sadedzināt ar uguni, “viss sudrabs un zelts un vara dzelzs rīki lai ir svēti tam Kungam”. Nolādēta tika pat pilsētas atrašanās vieta; Jēriku nekad vairs nedrīkstēja uzcelt kā cietoksni. Katram, kas uzdrošinātos atjaunot dievišķās varas sagāztos mūrus, draudēja sods. [492] Visa Israēla klātbūtnē tika izteikts svinīgs paziņojums: “Nolādēts lai ir tas vīrs tā Kunga priekšā, kas uzcels un atjaunos šo pilsētu Jēriku! Pamatus lai viņš liek tai par sava pirmdzimušā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību!”
Pilnīga Jērikas ļaužu iznīcināšana bija tikai agrāk dotās Mozus pavēles izpildīšana attiecībā uz Kānaānas iedzīvotājiem: “Kad tas Kungs, tavs Dievs, tos būs nodevis tavā varā, ka tu tos sakauj, tad tos tev pavisam būs izdeldēt (..).” “No šo kaimiņu tautu pilsētām, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos tavās rokās, tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam vien ir dzīva dvaša.” (5. Moz. 7:2, pēc Glika tulk.; 20:16) Daudziem šīs pavēles šķiet pretējas tam žēlastības un mīlestības garam, kas uzsvērts citās Bībeles daļās, tomēr tāda tiešām bija bezgalīgās gudrības un labvēlības griba. Dievs gatavojās Kānaānā nometināt Israēla tautu un izveidot tur tādu valsts iekārtu, kas liecinātu par Viņa valstību virs zemes. Tiem vajadzēja būt ne tikai patiesās reliģijas mantiniekiem, bet arī viņas principu izplatītājiem visā pasaulē. Kānaānieši bija nodevušies visriebīgākajam un zemiskākajam pagānismam, tādēļ zemi vajadzēja iztīrīt no visa, kas tik tiešām kavētu Dieva brīnišķā nodoma piepildīšanos.
Kānaānas iedzīvotājiem tika dotas bagātīgas iespējas atgriezties. Pirms četrdesmit gadiem notikušais gājiens pār Sarkano jūru un sodības, kas skāra ēģiptiešus, liecināja par Israēla Dieva varenību. Un tagad Midianas, Gileādas un Basanas ķēniņu uzvarēšana rādīja, ka Jehova ir pāri visiem Dieviem. Viņa rakstura svētums un Viņa riebums pret nešķīstību izpaudās sodībās, kas piemeklēja Israēlu par piedalīšanos pretīgajās Baāl-Peora ceremonijās. Visi šie notikumi Jērikas iedzīvotājiem bija zināmi; un tur bija daudzi, kas, līdzīgi Rāhabai, saprata, kaut arī atteicās paklausīt, ka Jehova, Israēla Dievs “ir Dievs augšā Debesīs un apakšā virs zemes”. Līdzīgi pirmsplūdu laikmeta cilvēkiem, kānaānieši dzīvoja tikai, lai zaimotu Debesis un sagānītu zemi. Kā mīlestība, tā taisnība prasīja ātru izrēķināšanos ar šiem Dieva pretiniekiem un cilvēku ienaidniekiem.
Cik viegli Debesu karapulki sagrāva Jērikas, šīs lepnās pilsētas, mūrus, kuras nocietinājumi pirms četrdesmit gadiem tik ļoti izbiedēja neticīgos izlūkus. Israēla Varenais [493] bija teicis: “Es Jēriku esmu devis tavā rokā.” Pret šiem vārdiem cilvēciskais spēks bija nevarīgs.
“Ticības spēkā sabruka Jērikas mūri.”(Ebr. 11:30) Kunga karapulku virsnieks bija runājis tikai ar Jozuu. Viņš neparādījās visai draudzei, un tiem bija atļauts ticēt Jozuas vārdiem vai arī tos apšaubīt; paklausīt Kunga vārdā dotajām pavēlēm, vai arī noliegt viņa autoritāti. Tie nevarēja redzēt eņģeļu pulkus, kas viņus pavadīja Dieva Dēla virsvadībā. Tie varēja domāt: “Kas tas par neprātīgu pasākumu, un cik tas ir smieklīgi — staigāt katru dienu ap pilsētas mūriem un pūst aunu ragu trompetes. Uz augstajiem mūriem taču tas nevar atstāt nekādu iespaidu.” Bet tieši šīs ceremonijas vairākkārtējā atkārtošana pirms galīgās mūru sagrāves deva israēliešiem izdevību nostiprināties ticībā. Tiem vajadzēja iegūt pārliecību, ka viņu stiprums nepastāv cilvēciskā gudrībā, ne arī viņu spēkā, bet vienīgi viņus glābjošajā Dievā. Tā tiem vajadzēja pierast pie pilnīgas paļāvības uz savu dievišķo Vadoni.
Dievs vēlas darīt lielas lietas to labā, kas Viņam uzticas. Iemesls, kāpēc Dievu atzīstošajai tautai nav vairāk spēka, ir tas, ka tie pārāk paļaujas uz savu gudrību un nedod Kungam izdevību parādīt savu spēku viņu labā. Viņš grib palīdzēt saviem uzticīgajiem bērniem visās viņu lielajās vajadzībās, ja tikai tie pilnībā uz Viņu paļautos un Tam paklausītu.