Netālu no Jordānas ebreji uzcēla savu pirmo nometni. Šeit “Jozua apgraizīja Israēla bērnus”, un “Israēla bērni apmetās teltīs Gilgalā un sarīkoja Pasā svētkus”. (Joz. 5:3,10,9) Kopš sacelšanās Kadešā apgraizīšanas rituāla pārtraukums Israēlam pastāvīgi liecināja, ka ir lauzta viņu derība ar Dievu, uz ko šis rituāls norādīja. Un Pasā svētku neatkārtošana, kas atgādināja atbrīvošanu no Ēģiptes, liecināja, cik ļoti Kungam nepatika viņu vēlēšanās atgriezties savas verdzības zemē. Bet tagad beidzot atsvešināšanās gadi bija pagājuši. Dievs atkal atzina Israēlu par savu tautu, tādēļ tika atjaunota derības zīme. [486] Tika apgraizīti visi, kas bija dzimuši tuksnesī, un Kungs Jozuam paskaidroja: “Šodien Es esmu no jums novēlis visu Ēģiptes apkaunojumu!” Un, ņemot vērā šo notikumu, viņu nometnes vieta tika nosaukta par Gilgalu vai novēršanu.
Pagānu tautas bija izsmējušas Kungu un Viņa tautu, tāpēc ka ebreji neieņēma Kānaānu, kā tie bija cerējuši, tūlīt pēc iziešanas no Ēģiptes. Viņu ienaidnieki bija triumfējuši, ka Israēls tik ilgi spiests klīst tuksnesī, un ironiski paziņoja, ka ebreju Dievs nav spējīgs viņus ievest Apsolītajā zemē. Tagad Kungs uzkrītošā veidā bija atklājis savu varu un labvēlīgo attieksmi pret Israēlu, atvērdams savas tautas priekšā ceļu pāri Jordānai, tā ka viņu ienaidnieki vairs ilgāk tos nevarēja nicināt.
“Mēneša četrpadsmitajā dienā ap vakaru” Jērikas līdzenumā tika sarīkoti Pasā svētki. “Bet nākamajā dienā, kas sekoja Pasā svētkiem, viņi jau ēda no tās zemes ražas neraudzētu maizi un grauzdētas vārpas tieši jau tanī pašā dienā. Un ar šo nākamo dienu, kad viņi bija ēduši no tās zemes iegūtās ražas, viņiem izbeidzās manna; un turpmāk Israēla bērniem vairs nebija mannas, bet tie pārtika tanī gadā no Kānaānas zemes augļiem.” (Joz. 5:9-12) Viņu tuksneša klejojuma gadi bija galā. Beidzot Israēla kājas skāra Apsolīto zemi.