Vispirms sātans Israēlu pamudināja uz izlaidību un tad vadīja tos uz elku pielūgšanu. Kas apkauno Dieva attēlu un sagāna Viņa templi pats savā personā, neizjutīs sirdsapziņas pārmetumus arī citos Dieva apkaunošanas gadījumos, ja tik ar to tiks izdabāts viņa samaitātās sirds vēlmēm. Jutekliskie apmierinājumi vājina prātu un pazemo dvēseli. Dzīvniecisko tieksmju apmierināšana aptumšo un paralizē tikumiskos un garīgos spēkus, un kaislību vergi nav spējīgi saskatīt Dieva svēto likumu saistības, pareizi novērtēt salīdzināšanas darbu vai izprast dvēseles īsto vērtību. Krietnums, šķīstība, patiesība, godbijība pret Dievu un mīlestība pret svētām lietām — visas šīs cēlās izjūtas un svētie centieni, kas cilvēkus vieno ar Debesīm, tiek aprīti kaislību ugunīs. Dvēsele kļūst par melnu, drūmu tuksnesi, par ļauno garu mājvietu un par “mājokli visiem nešķīstiem un negantiem putniem”. Pēc Dieva līdzības veidotās būtnes tiek pazemotas līdz dzīvnieku līmenim.
Satikdamies ar elku kalpotājiem un piedalīdamies viņu svētkos, ebreji tika mudināti pārkāpt Dieva likumus un izsauca pār tautu Viņa sodības. Tāpat arī šodien sātans vislielākos panākumus gūst, ievilinot Kristus sekotājus grēkā, vadot tos uz biedrošanos ar bezdievīgajiem, lai tie piedalītos viņu izpriecās. “Tāpēc aizejiet no viņu vidus un nošķirieties no tiem, saka tas Kungs, un neaiztieciet neko, kas ir nešķīsts, tad Es jūs pieņemšu.” (2. Kor. 6:17)
Šodien Dievs no saviem ļaudīm prasa tikpat noteiktu atšķirību no pasaules visos ieradumos, tikumos un principos, kā Viņš to prasīja no senā Israēla. Ja tie uzticīgi sekos Viņa Vārda mācībām, tad šī atšķirība būs, bet pretējā gadījumā tās nebūs. Ebrejiem izteiktie brīdinājumi nesajaukties ar pagāniem nebija stingrāki vai skarbāki kā tie, kas kristiešiem aizliedz piemēroties bezdievīgo cilvēku garam un ieradumiem. Kristus mums saka: “Nemīlējiet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Jo, kas pasauli mīl, tajos nav Tēva mīlestības.” (1. Jāņa 2:15) “(..) vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.” (Jēk. 4:4) [459] Kristus sekotājiem jāatšķiras no grēciniekiem un ar tiem jāsatiekas tikai tad, ja ir izdevība darīt kaut ko labu. Mēs nekad nevaram būt par daudz noteikti, izvairoties no tiem, kuru iespaids mūs velk prom no Dieva. Kad mēs lūdzam: “Neieved mūs kārdināšanā”, tad mums arī pašiem, cik vien tas iespējams, ir jāizvairās no šiem kārdinājumiem.
Israēlieši tika pavesti grēkot, kad tie ārēji atradās visērtākos un drošākos apstākļos. Viņi aizmirsa pastāvīgi lūkoties uz Dievu, aizmirsa lūgšanas un nodevās pašpaļāvīgām domām. Viegla dzīve un sevis lutināšana atstāja neapsargātu dvēseles cietoksni, un tur ieeju atrada zemiskas domas. Tie bija nodevēji mūru iekšpusē, kas sagrāva pamatlikumu stiprumus un pakļāva Israēlu sātana varai. Tādā veidā ļaunais vēl arvien mēģina panākt dvēseles pazudināšanu. Pirms kristietis nonāk pie atklāta grēka, viņa sirdī, pasaulei nemanot, notiek ilgstošs sagatavošanās process. Domas uzreiz nemainās no šķīstuma un svētuma līdz samaitātībai, netikumam un noziegumam. Ir vajadzīgs laiks, lai tos, kas radīti pēc Dieva līdzības, pazemotu līdz dzīvnieciskam vai sātaniskam līmenim. Mēs tiekam pārveidoti uzlūkojot. Cilvēks, kas piekopj netīras domas, beigās nonāk tik tālu, ka grēki, kuri kādreiz tam likās riebīgi, kļūst patīkami.
Sātans izlieto visus iespējamos līdzekļus, lai popularizētu noziedzību un netiklību. Mēs nevaram paiet pa savas pilsētas ielām, lai nesadurtos ar kliedzošām afišām par noziegumiem, kas izklāstīti romānos vai tiek rādīti uz skatuves. Apziņa tiek pie grēka pieradināta. Laikraksti cenšas attēlot visļaunākos darbus un netikumus, un uzbudinošos stāstos tiek atklāts viss, kas var satraukt kaislības. Cilvēki tik daudz lasa un klausās par zemiskiem varmācības darbiem, ka sirdsapziņa, kas kādreiz bija maiga un ar šausmām izvairījās no šādiem skatiem, ar laiku nocietinās un sāk pie šīm lietām kavēties ar lielu interesi.
Daudzas mūsdienu pasaulē iecienītas izpriecas, kuras iemīlējuši pat tie, kuri saucas par kristiešiem, tiecas uz to pašu mērķi, kā pagānisma sarīkojumi. Tiešām, ir maz izpriecu, ko sātans neizmantotu dvēseļu samaitāšanai. Viņš ir darbojies gadsimtiem ilgi, lai ar teātra palīdzību satrauktu jutekļus un slavinātu netikumus. Sātans izlieto operu un tās valdzinošo spēli un apburošo mūziku, karnevālus, dejas, spēļu galdus, lai noārdītu tikumisko principu robežas un atvērtu durvis jutekliskiem apmierinājumiem.
[460] “Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no tās rosās dzīvība.” (Sal. pam. 4:23) “Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir.” (Sal. pam. 23:7, pēc Glika tulk.) Sirdij jāatjaunojas dievišķās žēlastības līdzībā, citādi tā velti centīsies pēc šķīstas dzīves. Kas neatkarīgi no Kristus žēlastības pūlas izveidot cēlu, tikumisku raksturu, tas savu namu ceļ uz irdenām smiltīm. Stiprās kārdinājuma vētrās tas noteikti sagāzīsies. Dāvida lūgšanai jābūt katras dvēseles lūgšanai: “Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu.” (Ps. 51:12) Un, kad mēs esam kļuvuši par Debesu dāvanu līdzdalībniekiem, mums “Dieva spēkā” ticībā pasargātiem jāiet tālāk uz pilnību. (1. Pēt. 1:5)
Mums noteikti kaut kas jādara, lai pretotos kārdinājumiem. Kas negrib kļūt par upuri sātana viltībām, tam jāapsargā visas dvēseles pieejas; jāizvairās lasīt, redzēt vai klausīties to, kas rada netīras domas. Nav jāļauj domām klejot uz labu laimi, kur vien dvēseļu ienaidnieks tās varētu vadīt. Apustulis Pēteris saka: “Tāpēc, apjozuši sava prāta gurnus un modri būdami, lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas jums tiks pasniegta, kad Jēzus Kristus parādīsies. Kā paklausīgi bērni, neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā.” (1. Pēt. 1:13-15) Pāvils raksta: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Fil. 4:8) Tas prasīs nopietnas lūgšanas un nenogurstošu modrību. Mums jāiegūst paliekošs Svētā Gara atbalsts, kas mūsu domas virzītu augšup un pieradinātu pie šķīstām un svētām lietām. Mums uzcītīgi jāpēta Dieva Vārds. “Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? - Kad viņš turēsies pie Taviem Vārdiem.” “Es turu Tavus Vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” (Ps. 119:9,11)
Israēla grēki Baāla Peorā pār tautu izsauca Dieva sodību, [461] un, ja tagad tie paši grēki netiek tik ātri sodīti, tad tas tomēr nenozīmē, ka tie nesaņems savu atmaksu. “Kas Dieva templi samaitā, to Dievs samaitās.” (1. Kor. 3:17) Šie noziegumi dabīgi ir saistīti ar briesmīgām sekām — ar sodībām, kas agrāk vai vēlāk aizsniegs katru pārkāpēju. Tieši šie grēki, vairāk nekā visi citi, ir veicinājuši mūsu cilts pagrimšanu un nesuši slimības un postu, kas pasauli pakļauj lāstam. Ļaudīm var izdoties savus pārkāpumus noslēpt no citiem cilvēkiem, bet tie tomēr ne mazāk noteikti kā savas rīcības sekas pļaus ciešanas, slimības, vājprātu vai nāvi. Un aiz šīs dzīves robežas stāv Tiesas Tribunāls ar savu atmaksu, ar mūžīgo sodu. “Tie, kas tā dara, neiemantos Dieva valstību”, bet kopā ar sātanu un viņa eņģeļiem saņems daļu “uguns jūrā”, kas ir otrā nāve. (Gal. 5:21; Atkl. 20:14)
“Jo svešas, netiklas sievas lūpas ir saldas kā medus, un viņas rīkle, tai runājot, ir glumāka par labāko eļļu; bet pēc tam tās rūgtas kā vērmeles un asas kā abpusēji griezīgs zobens.” (Sal. pam. 5:3,4) “Lai tavi ceļi būtu tālu projām no viņas un netuvojas viņas nama durvīm, lai tu nepamestu savu godu svešinieku priekšā un nezaudētu savu dzīvību no laulības pārkāpējas sievas saniknotā vīra rokas; lai svešinieki neiedzīvojas no tava īpašuma, lai tava darba augļi nenāk par svētību svešam namam, un lai tev nebūtu pēc tam jāvaid, kad tu būsi izšķiedis savu mantu un novājinājis savu miesu.” (Sal. pam. 5:8-11) “Jo viņas nams tiecas uz nāvi.” (Sal. pam. 2:18) “Visi, kas tur ieiet, vairs neatgriežas.” (19. p.) “Viņas viesi ir tumšajā bedrē.” (Sal. pam. 9:18)