[61] Ja Ādamam būtu uzlikts kāds liels pārbaudījums, tad tie, kuru sirdīs ir tieksme uz ļaunu, sevi attaisnojot bieži varētu sacīt: “Ak, cik nenozīmīga ir šī lieta, Dievs taču nav tik sīkumains.” Tad pastāvīgi turpinātos pārkāpumi jomās, kuras uzskata kā mazsvarīgas, kur parasti starp cilvēkiem neviens netiek norāts. Bet Dievs ir atklājis, ka Viņam grēks ir negantība jebkurā tā pakāpē.
Ievai šķita maza lieta nepaklausīt Dievam, ēst no aizliegtā koka un uz pārkāpumu pavedināt arī savu vīru; bet šis viņu grēks atvēra slūžas, caur kurām pasaulē ieplūda sāpes un ciešanas. Kas gan kārdināšanas brīdī var aptvert drausmīgās sekas, kuras var izraisīt viens vienīgs nepareizs solis?
Daudzi, kas māca, ka baušļi cilvēkiem nav saistoši, apgalvo, ka tie šos priekšrakstus vienkārši nespēj izpildīt. Bet, ja tas tā būtu, kādēļ tad Ādamam bija jācieš par savu pārkāpumu? Mūsu pirmo vecāku noziegums pasaulē ieviesa grēku un ciešanas un, ja Dievs nebūtu žēlastības un mīlestības Dievs, cilvēku cilts paliktu bezcerīgā izmisumā. Neviens lai sevi nepieviļ. Grēka alga ir nāve. Arī šodien Dieva likumus nesodīti pārkāpt drīkst tikpat maz kā tajā laikā, kad izteica spriedumu pār visas cilvēces tēvu.
Pēc izdarītā grēka Ādams un Ieva vairs nevarēja uzturēties Ēdenē. Viņi sirsnīgi lūdza, lai tiem ļauj palikt viņu nevainības un tīrā prieka dzimtenē. Viņi atzina, ka tiem nav nekādu tiesību uz šo laimīgo mājvietu, bet solījās nākotnē būt paklausīgi Dievam. Tomēr tiem tika teikts, ka grēks ir samaitājis viņu raksturu; viņu pretošanās spējas ļaunumam ir mazinājušās, un sātanam pie tiem tagad ir daudz vieglāka pieeja. Tie kārdinājumam bija padevušies savā nevainīgajā stāvoklī un tagad, apzinoties savu pārkāpumu, tiem būs vēl mazāk spēka paklausīt Dievam.
Pazemībā un neizsakāmās bēdās viņi sacīja ardievas savai skaistajai mājvietai un izgāja no turienes, lai dzīvotu zemē, kuru apņēma grēka lāsts. Kādreiz tik mīlīgā atmosfēra bija padota lielām temperatūras svārstībām, un Kungs savā žēlastībā tiem deva apģērbu no ādām, lai pasargātu no karstuma un aukstuma pārmērībām. [62]
Redzot vīstošās puķes un birstošās lapas — iznīcības pirmās pazīmes, — Ādams un Ieva vaimanāja vairāk nekā cilvēki tagad apraud savus mirušos. Ziedus skarošā iznīcība tiešām deva iemeslu dziļām skumjām, bet, kad arī krāšņie koki nometa savu lapu rotu, viņi saprata, ka nāve ir kļuvusi par katras dzīvās radības daļu.
Ēdenes dārzs vēl ilgi palika virs zemes arī pēc tam, kad cilvēks jau bija šķirts no tā patīkamajām takām. (1. Moz. 4:16) Kritušie cilvēki vēl ilgi varēja noraudzīties uz šo nevainības mājvietu, kur ieeju liedza sargājošie eņģeļi. Pie ķerubiem, kas stāvēja pie Paradīzes vārtiem, atklājās dievišķā godība. (2. Moz. 25:22; Ps. 80:2; Jes. 37:16) Uz šejieni Ādams ar saviem dēliem nāca pielūgt Dievu. Šeit viņi atjaunoja solījumu paklausīt tiem likumiem, kuru pārkāpšanas dēļ bija izdzīti no Ēdenes.
Kad bezdievība izplatījās pa visu pasauli un cilvēku ļaunums izsauca bojāeju Ūdensplūdos, tad roka, kas bija stādījusi Ēdeni, to arī paņēma prom no zemes. Bet galīgā atjaunošanā, kad tiks radītas “jaunas debesis un jauna zeme”, tā atkal nonāks lejā vēl krāšņāka nekā sākumā.
Tad tie, kuri būs ievērojuši baušļus, nemirstības apņemti, baudīs atpūtu zem dzīvības koka zariem. (Atkl. 2:7; 21:1; 22:14) Un cauri visai mūžībai nekritušo pasauļu iemītnieki šajā jaukajā dārzā varēs vērot no grēka lāsta neskartu Dieva radīšanas darba pilnības paraugu, — paraugu tam, kāda būtu izveidojusies visa zeme, ja cilvēks būtu saskaņojies ar Dieva godības pilnajiem nodomiem.