[19] Šis darbs apskata Bībeles tematus, kas paši par sevi nav jauni, tomēr šeit tiek pasniegti tā, ka iegūst jaunu nozīmi, atklājot darbības motīvus, rādot atsevišķo notikumu svarīgumu un vairāk apgaismojot dažus gadījumus, par kuriem Bībelē pieminēts pavisam īsi. Ar to ainojums kļūst dzīvāks un nozīmīgāks, radot svaigu un paliekošu iespaidu. Svēto Rakstu ziņojumi šajā grāmatā tiek tā iztirzāti, ka daudz pilnīgāk atklājas Dieva raksturs un Viņa nodomi; kļūst redzami sātana valgi un tāpat arī līdzekļi, ar kuriem tā vara beidzot tiks satriekta; tālāk tiek rādītas cilvēciskās sirds vājības un tas, kā Dieva žēlastība ļaudis veido par uzvarētājiem cīņā pret ļaunumu. Tas viss saskan ar nodomu, kuru Dievs grib panākt pie mums, atklājot sava Vārda patiesības. Šo atklāsmju pasniegšanas veids, pārbaudīts Rakstos, rāda, ka tas ir viens no ceļiem, kādā Dievs vēl arvien turpina sniegt pamācības cilvēkiem.
Lai gan tagad vairs nav tā, kā bija iesākumā, kad cilvēks savā svētumā un nevainībā no Radītāja saņēma personiskus norādījumus, tomēr Zemes iedzīvotāji nav atstāti bez dievišķā Skolotāja, Svētā Gara, kuru Dievs ir devis par savu pārstāvi. Mēs dzirdam apustuli Pāvilu paskaidrojam, ka Kristus sekotājiem ir sevišķa Dieva “gaisma”, jo tie ir “kļuvuši Svētā Gara dalībnieki”. (Ebr. 10:32; 6:4) Arī Jānis saka: “Jums ir svaidījums no Svētā.” (1. Jāņa 2:20) Kad Kristus gatavojās mācekļus atstāt, Viņš tiem apsolīja Svēto Garu kā Aizstāvi un Vadoni, kas tiem “mācīs un atgādinās visu”, ko Viņš iepriekš sacījis. (Jāņa 14:16,26)
[20] Lai rādītu, kā šis apsolījums piepildīsies draudzē, apustulis Pāvils divās no savām vēstulēm sniedz oficiālu paskaidrojumu, ka dažādas Gara dāvanas draudzes stiprināšanai un pamācīšanai būs līdz pat laika galam. (1. Kor. 1:2; Ef. 4:8-13; Mat. 28:20) Un tas vēl nav viss: vairāki skaidri un nepārprotami pravietojumi ziņo, ka pēdējās dienās notiks sevišķa Svētā Gara izliešana un draudzei uz Kristus atnākšanas laiku savos beigu piedzīvojumos būs “Jēzus liecība”, kas ir Praviešu Gars. (Ap. d. 2:17-20,39; 1. Kor. 1:7; Atkl. 12:17; 19:10) Šajos vēstījumos mēs redzam pierādījumus Dieva rūpēm un mīlestībai pret saviem ļaudīm, jo Svētais Gars kā Aizstāvis, Skolotājs un Vadonis draudzei noteikti, vairāk nekā jebkurā citā laikā, būs vajadzīgs tad, kad tā ieies pēdējo dienu briesmu pilnajos piedzīvojumos; tad Tas būs nepieciešams ne tikai savā parastajā, bet arī ārkārtējā izpausmes veidā.
Svētie Raksti mums norāda dažādus veidus, kā Svētais Gars var darboties cilvēka sirdī un prātā, lai apgaismotu saprašanu un vadītu viņa soļus. Starp šiem veidiem ir atklāsmes un sapņi. Dievs tā vēl arvien grib sazināties ar saviem zemes bērniem. Lūk, Viņa apsolījums: “Klausiet tagad Manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos.” (4. Moz. 12:6) Tādā veidā arī Bileāmam tika dota pārdabiska atklāsme. Viņš saka: “Tas ir Bileāma, Beora dēla, pravietojums, tā vīra teikums, kam acis atvērtas, tā pravietojums, kas uzklausījis Dieva Vārdus, kas zina Visuaugstākā atziņas, kam skaidra Visuvarenā atklāsme, kas kritis ceļos un kam acis tikušas atvērtas.” (4. Moz. 24:15,16)
Tāpēc ļoti interesanti izpētīt Rakstu liecības, lai zinātu, cik plašā mērā Kungs ir paredzējis Svētā Gara atklāšanos draudzē tās pārbaudes laikā uz šīs Zemes.
Pēc pestīšanas plāna pieņemšanas Dievs arī turpmāk, kā mēs to zinām, ar cilvēkiem pāri bezdibenim, kuru bija radījis grēks, varēja sazināties caur savu Dēlu un svētajiem eņģeļiem. [21] Dažreiz Viņš ar tiem runāja vaigu vaigā kā ar Mozu, bet biežāk gan sapņos un atklāsmēs. Piemērus tādām pastāvošām attiecībām mēs varam atrast daudzos Rakstu ziņojumos. Ēnohs, septītais no Ādama, ar pravieša skatu lūkojās uz Kristus nākšanu spēkā un godībā un izsaucās: “Redzi, tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto.” (Jūda 14) “(..) Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” (2. Pēt. 1:21)
Lai gan, samazinoties ļaužu garīgumam, pa laikam Praviešu Gara darbība šķita pilnīgi izzudusi, tomēr lielajos draudzes krīzes un pārmaiņu laikos tā atklājās no jauna. Kad tuvojās laika piepildīšana un Kristum vajadzēja nākt miesā, Jāņa Kristītāja tēvs, Svētā Gara pārņemts, izteica pravietiskus vārdus: Lūk. 1:67. Sīmeanam bija atklāts, ka viņš nāvi neredzēs kamēr nebūs skatījis Kungu, un, kad Jēzus vecāki Viņu atnesa dievnamā, lai apgraizītu, Sīmeans, Gara iedvesmots, ieradās templī, paņēma Bērnu uz savām rokām, svētīja To un izteica par Viņu pravietojumu. Arī praviete Anna, kas tur bija klāt, stāstīja par Viņu visiem, kas Jeruzālemē gaidīja pestīšanu. (Lūk. 2:26,36)
Svētā Gara izliešanu, kurai vajadzēja pavadīt Kristus sekotāju pasludināto Evaņģēliju, pravieši bija paziņojuši šādiem vārdiem: “Un pēc šī laika Es izliešu Svēto Garu pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņos sapņus un jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Arī pār kalpiem un kalponēm Es izliešu savu Garu tajā laikā. Un Es rādīšu brīnuma zīmes debesīs un uz zemes: asinis, uguni un dūmu tvaikus.[22] Saule kļūs par tumsu un Mēness pārvērtīsies par asinīm, pirms nāks Kunga lielā un briesmīgā diena.” (Joēla 2:28-31, pēc Glika tulk.) Pēteris šo pravietojumu atgādināja Vasarsvētku dienā, lai izskaidrotu toreiz notikušo brīnumu. Ugunīgas, dalītas mēles nolaidās uz katru mācekli, tos piepildīja Svētais Gars un viņi sāka sludināt citās valodās. Kad smējēji tos apvainoja, ka tie esot salda vīna pilni, Pēteris atbildēja: “Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda, bet te piepildās pravieša Joēla vārdi.” Tad viņš atkārtoja Joēla teikto; tikai vārdu “pēc šī laika” vietā lietoja vārdus “pēdējās dienās”, kas skanēja tā: “Un notiks pēdējās dienās, saka Dievs, ka Es izliešu savu Garu (..).”
Ir skaidrs, ka tajās dienās sāka piepildīties tikai tā pravietojuma daļa, kas attiecas uz Svētā Gara izliešanu, jo ap to laiku tur nebija vecaju, kas sapņotu, ne arī jaunekļu vai jaunavu, kas redzētu atklāsmes vai pravietotu; toreiz nebija arī brīnuma zīmju pie debesīm vai uz zemes, ne asiņu, ne uguns, ne dūmu tvaiku, saule neaptumšojās un mēness vēl tajā laikā nelīdzinājās asinīm; un tomēr tas, kas notika, bija Joēla pravietojuma piepildīšanās. Tāpat ir skaidrs, ka ar šo vienu pravietojuma daļu, kas attiecas uz Svētā Gara izliešanu, vēl nepiepildījās viss pravietojums, jo tas aptvēra laika periodu sākot no tā brīža līdz pat Kunga atnākšanas lielajai dienai.
Vasarsvētku notikums piepildīja ne tikai Joēla pravietojumu, bet arī vēl kādu citu. Tas tikpat labi attiecas arī uz Kristus pēdējā uzrunā pirms krusta nāves mācekļiem teiktajiem vārdiem: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi (Iepriecinātāju — pēc Glika tulk.), (..) Patiesības Garu (..).” (Jāņa 14:16,17) “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs (..).” (26. p.) “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā Patiesībā (..).” (Jāņa 16:13) Kad Kristus bija augšāmcēlies, Viņš saviem mācekļiem teica: “Es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. [23] Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.” (Lūk. 24:49)
Tādā veidā Vasarsvētku dienā mācekļi tika ietērpti spēkā no augšienes. Šis Kristus apsolījums nebija nekas cits kā atkārtots Joēla pravietojums, kas tieši tad piepildījās. Viņš šo apsolījumu izteica arī citā formā, apgalvodams, ka būs pie viņiem visu laiku līdz pat pasaules galam. (Mat. 28:20) Un Marks mums apliecina, kādā veidā un kādā izpratnē Kungs bija ar viņiem. Viņš saka: “Bet tie izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.” (Marka 16:20) Pēteris Vasarsvētkos runāja par šo nepārtraukto Gara darbību, ko viņi bija redzējuši. Kad pārliecinātie jūdi apustulim vaicāja: “Ko lai mēs darām? “ Pēteris atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties ikviens kristīties Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs pieaicinās.” (Ap. d. 2:37-39) Šeit noteikti tiek minēta Svētā Gara darbība draudzē, arī tās sevišķā izpausme nākamajos laikmetos, cik ilgi vien cilvēki pieņems Kristus piedodošās žēlastības aicinājumu.
Divdesmit astoņus gadus vēlāk Pāvils par šo jautājumu rakstīja korintiešu draudzei. Viņš saka: “Kas zīmējas uz garīgajām dāvanām, brāļi, tad es negribu, ka jūs paliekat neskaidrībā.” (1. Kor. 12:1) Viņš to uzskatīja par tik svarīgu jautājumu, ko vajadzēja saprast visai Korintas draudzei. Pēc tam viņš piebilda, ka, lai gan Gars ir viens, tas darbojas dažādos veidos; un paskaidroja arī to, kā tas notiek, uzskatei norādīdams uz cilvēka miesas daudzajiem locekļiem, lai rādītu, kā iekārtota draudze ar tās dažādajiem uzdevumiem un dažādajām spējām. Tā kā miesai ir dažādi locekļi, [24] kuriem jāpilda katram savs uzdevums, un visiem kopā jātiecas uz vienu noteiktu mērķi, izveidojot vienu harmonisku vienību, tā Garam jādarbojas draudzē pa dažādiem kanāliem, izveidojot vienu, pilnīgu reliģisku ķermeni. Pāvils turpina ar šādiem vārdiem: “Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs.” (1. Kor. 12:28)
Paskaidrojums, ka Dievs dažus draudzē ir nolicis utt., nozīmē kaut ko vairāk par norādījumu, ka draudzē pie labvēlīgiem apstākļiem tiek atvērts ceļš Gara dāvanām. Tas vairāk liecina par to, ka tieši draudzes locekļiem jāveido patiesi garīga draudze, un, ja tie rosīgi nedarbojas, tad draudze līdzinās cilvēka ķermenim, kur daži locekļi negadījuma vai slimības dēļ ir sakropļoti vai kļuvuši nespēcīgi. Ja nu šādas dāvanas draudzē ir paredzētas, tām tur arī jāpaliek, līdz tiks formāli atceltas, bet ziņas par to likvidēšanu mēs tomēr nekur neatrodam.