Rīgas 3. draudze

1929. g. nogalē draudzei piederēja sludinātājs Artūrs Jurkevics.

1935. g. draudze pulcējās Margrietas iela 6. Draudze bija saliedēta, draudzīga, draudzes locekļi viens otru apmeklēja un stiprināja. Laikrakstā „Adventes Vēstnesis” minēts, ka tolaik draudzē bija bērnu skola, kuru vadīja M. Zommere un E. Mazkaļķe.

Kā sekmīgs adventistu literatūras izplatītājs tika atzīmēts Kārlis Avotiņš, kurš būdams invalīds, kas piekalts pie ratiņkrēsla spēja izplatīt divu jauniešu normu. Viņš parasti ar savu palīgu apstājās kādā dzīvā vietā pilsētā vai pie baznīcas, kur piesaistīja uzmanību un ļaudis interesējās par grāmatām un laikrakstiem.

1936. gada sākumā draudzē bija 62 draudzes locekļi un 3 mazgadīgie.

1937. g. kad tika veikta adventistu draudžu pārreģistrēšanās, Rīgas III draudze bija pirmā, kas to veica un saņēma jauno reģistrāciju.

Draudzes locekļi savās atmiņās atzīmē, ka Rīgas III draudze savā saliedētībā un mīlestībā pārspēja visu. Tā izcēlās ar izpalīdzības garu, neviens tās loceklis, kurš bija nonācis materiālajās grūtībās vai saslimis, netika pamests likteņa varā. Jaunieši bija saliedēti kopā ar vecākā gadu gājuma draudzes locekļiem. Pēcpusdienās jaunieši kopā ar vecākiem draudzes locekļiem apmeklēja slimos vai kāda cita iemesla sen neredzētos draudzes locekļus. Kopā pavadīja laiku, lasot garīgas grāmatas un tās pārrunājot.

1930.-1961. g. draudzei piederēja Jēkabs Šneiders, lai gan viņš vairs nebija aktīvajā draudzes darbā, bet pildīja draudzes vecākā funkcijas.

Draudze padomju gados

Varas iestādes nesnauda, vērojot draudzes aktīvo muzikālo darbību un misijas aktivitātes. Starp draudzes apmeklētājiem bija arī ziņotāji. Pirms draudzes slēgšanas tās sapulces regulāri apmeklēja laikraksta „Cīņa” korespondents, vēroja draudzes locekļus, lai atrastu kaut vismazāko iemeslu „piekasīties” un šad tad šajā avīzē tika publicēti pret Rīgas III draudzi vērsti raksti.

1961. g. Rīgas III draudzei tika atņemtas telpas Laicēna (Lielā Nometņu) ielā 18. Formāls iemesls draudzes likvidēšanai tika atrasts, kad ēku apskatīja ugunsdzēsēji un secināja, ka šīm sabiedriski izmantojamām telpām ir tikai viena izeja. 

1961. g. 3. aprīlī Rīgas pilsētas Ļeņina rajona darbaļaužu deputātu padome izdeva lēmumu Nr. 71, kurā minēts, ka adventistu draudze īrē telpas Laicēna ielā 18 „для сборища населения по проведению религиозного культа” (iedzīvotāju sapulcēm uz reliģiozu kultu). Lēmumā tika minēts, ka ap māju un mājā dzīvojošie iedzīvotāji, sabiedriskās organizācijas, māju komiteja iebilst pret šīm sapulcēm dzīvojamā mājā, tāpēc Rīgas darbaļaužu deputātu padome nolemj šai draudzei liegt iespējas turpmāk pulcēties šajā vietā.

Draudze pēc šīs lietas tika likvidēta un tās locekļi pēc saraksta tika pievienoti Rīgas I vai VII draudzei.

Draudzes atjaunošana

Draudzes atjaunošanas darbs iesākās 1996. g. Tika organizētas evaņģelizācijas sapulces kultūras centrā „Imanta”. Bībeles seminārā tika iekļauta veselības programma. Semināru vadīja Tomass Neslunds, Valdis Zilgalvis un Andrejs Āriņš. Seminārs bija labi apmeklēts un tā vadītājus atbalstīja arī kultūras nama direkcija. Sekoja kristības un grupas izveide, kas regulāri pulcējās atsevišķās telpās šajā kultūras namā. Šo grupu sākotnēji vadīja Jānis Geide, tad Raimonds Parutis. Bija doma par draudzes dibināšanu, taču grupas locekļu skaits samazinājās, bet uzticīgie palika un tie kļuva vienotāki, draudzīgāki.

Tad vēlreiz notika Bībeles izpētes seminārs un ar jaunpienācējiem kopā 2000. gada augustā tika atjaunota Rīgas III draudze. Tās darbinieks kļuva sludinātājs Viktors Geide, kurš pats laikā no 1952. līdz 1961. g. bija Rīgas III draudzes loceklis.

Draudzes muzikālā darbība

Cara laikā zināms, ka draudzes kora vadītājs un diriģents bija Reinis Irbe.

1935. g. draudzes kori vadīja Kristaps Birģelis un Sīmanis Jurka. Harmoniju spēlēja Sīmanis Jurka, Albertīne Vītola. 1936. g. kori vadīja Edgars Reķis, bet harmoniju spēlēja Edgars Reķis un Milda Zommere. Jānis Dreimanis (jaunākais) bija apmācījis Edgaru Reķi diriģēt. Bez Edgara Reķa draudzes kori diriģēja arī Prātnieks un brāļi Birģeļi.

Padomju laikos evaņģelizācijas iespējas bija stipri ierobežotas. Vienīgā atļautā aktivitāte bija muzikāli priekšnesumi un koris. Draudzē darbojās koris Edgara Reķa, Kristapa un Arvīda Birģeļu vadībā. Vasarā draudzes telpas logi bija atvērti, dziesmas skanēja uz ielas un tās dzirdēja garāmgājēji. Sapulču laikā dziedāja koris, kvarteti, draudzes loceklis Kalvišķis noorganizēja pūtēju orķestri, pastāvēja arī mandolīnu orķestris. Sapulces bija kupli apmeklētas.