Preambula
Dievs ir mīlestība. Viņa valdīšana šajā Visumā balstās uz Viņa radības labprātīgu paklausību, kuru izraisa Dieva brīnišķā labvēlība[1]. Dievam ir pieņemama vien tāda ticība, kas mājo cilvēka sirdī [2], un tāda rīcība, kuru mudina mīlestība[3]. Taču mīlestība nepakļaujas civiliem likumiem. To nevar izraisīt nedz ar dekrētu palīdzību, nedz stiprināt ar statūtiem. Tāpēc pūles ticību leģitimēt jau pēc savas dabas ir pretrunā ar patiesas reliģijas principiem un tādējādi pretrunā Dieva gribai[4].
Dievs mūsu pirmos vecākus novietoja uz šīs zemes ar spēju izvēlēties starp labo un ļauno[5]. Sekojošajām paaudzēm, kas dzimušas šajā pasaulē, ir dāvāta līdzīga spēja izvēlēties. Cilvēkiem nevajadzētu ierobežot šo Dieva dāvāto izvēles brīvību.
Vislabākais paraugs piemērotām attiecībām starp reliģiju un valsti redzams Jēzus Kristus, mūsu Pestītāja un piemēra, dzīvē. Kā vienam no Dievības Personām Jēzum uz šīs zemes piederēja nesalīdzināma autoritāte. Viņam bija dievišķa izpratnes spēja[6], dievišķa vara[7] un Svētas priekštiesības[8]. Ja vien kādam pasaules vēsturē ir bijušas tiesības piespiest citus pielūgt Dievu tā, kā viņš liek, tad tādas bija Jēzum Kristum. Tomēr Evaņģēlija sekmēšanai Jēzus nekad nelietoja spēku[9]. Šis ir piemērs, kam Kristus sekotājiem ir jālīdzinās.
No pašiem tās aizsākumiem Septītās dienas Adventistu Baznīca ir centusies sekot šim Kristus piemēram, aizstāvēdama sirdsapziņas brīvību kā Evaņģēlija misijas neatņemamu sastāvdaļu. Tā kā draudzes nozīme sabiedrībā palielinās, tad ir piemēroti formulēt principus, pēc kuriem mūsu pasaulplašā baznīca vadās savā saskarsmē ar to zemju valdībām, kurās tā darbojas.
Sirdsapziņas brīvība
Adventistu vēsts pašos pamatos ir nemainīgs uzskats, ka visiem cilvēkiem ir jābūt garantētai sirdsapziņas brīvībai. Sirdsapziņas brīvība sevī ietver brīvību ticēt un pilnībā praktizēt izvēlēto reliģisko ticību, brīvību neticēt un nepraktizēt reliģisko ticību, brīvību mainīt ticību un brīvību izveidot un vadīt reliģiskas institūcijas saskaņā ar reliģiskajiem uzskatiem. Mēs neatslābstoši strādājam, lai attīstītu reliģiskās brīvības juridisko un politisko aizsardzību un lai atbalstītu skaidru nacionālo un starptautisko tiesību interpretāciju, kas garantē šīs brīvības aizsardzību[10].
Kā kristieši Septītās dienas adventisti atzīst organizētas valdības likumīgo lomu sabiedrībā[11]. Mēs atbalstām valsts tiesības izdot likumus laicīgos jautājumos un atbalstām pakļaušanos šādiem likumiem[12]. Taču, saskaroties ar situāciju, kurā valsts likums ir pretrunā ar bibliskajiem norādījumiem, mēs piekrītam Svēto Rakstu rīkojumam, ka mums vairāk jāpaklausa Dievam nekā cilvēkam[13].
Būdami uzticīgi idejai par sirdsapziņas brīvību, adventisti atzīst, ka šādai brīvībai ir arī robežas. Reliģiskā brīvība var pastāvēt tikai tad, ja sabiedrībā tiek aizsargātas arī citu cilvēku likumīgās un vienlīdzīgās tiesības. Kad sabiedrībai ir cēlas rūpes, kā piemēram, savu pilsoņu aizsargāšana no nenovēršama apdraudējuma, tā var likumīgi samazināt reliģiskās prakses. Šādi ierobežojumi būtu jāpieņem tā, lai reliģiskās prakses tiktu, cik vien iespējams, maz ierobežotas, bet šo prakšu apdraudētie joprojām būtu aizsargāti. Sirdsapziņas brīvības ierobežošana, lai aizsargātu sabiedrību no aizvainojuma vai līdzīgiem netveramiem kaitējumiem, no hipotētiskiem draudiem vai arī lai uzspiestu sociālu vai reliģisku saskaņu ar tādiem paņēmieniem kā svētdienas likums vai citām valsts pilnvarotām reliģisko ceremoniju ievērošanām, nav likumīgi brīvības ierobežojumi.
Septītās dienas adventisti ir aicināti aizstāvēt principu par visu cilvēku sirdsapziņas brīvību. Saglabājot mīlestību pret citiem[14], mums jābūt gataviem strādāt to cilvēku grupu labā, kuru sirdsapziņas brīvību valsts nepiemēroti aizskar. Tāds darbs var beigties ar personīgu vai korporatīvu zaudējumu. Tā ir cena, kuru mums labprātīgi jābūt gataviem maksāt, lai sekotu savam Pestītājam, kurš konsekventi atbalstīja nežēlastībā kritušos un padzītos[15].
Piedalīšanās valdībā
Septītās dienas Adventistu Baznīca apzinās ilgo vēsturi, kad Dieva ļaudis ir iesaistījušies valsts lietās. Jāzeps savās rokās turēja valsts varu Ēģiptē[16]. Tāpat arī Daniēls ieguva augstu valsts varu Babilonā, un rezultātā tauta guva labumu[17]. Raugoties mūsu draudzes vēsturē, adventisti ir piebiedrojušies citām reliģiskajām un sekulārajām organizācijām, lai ietekmētu valsts varas orgānus pārtraukt verdzību un palīdzētu sekmēt reliģisko brīvību. Tomēr reliģiskā ietekme ne vienmēr ir nesusi sabiedrībai uzlabojumus. Reliģiskās vajāšanas, reliģiskie kari un daudzie sociālās un politiskās apspiešanas piemēri, kas izdarīti pēc reliģiozu cilvēku pavēles, apliecina, ka pastāv briesmas, kad valsts varas līdzekļi tiek lietoti reliģisku mērķu sasniegšanai.
Septītās dienas adventistu Baznīcai paplašinoties, ir attiecīgi palielinājušās arī mūsu spējas uz politisko ietekmi dažos pasaules apgabalos. Pati par sevi šī politiskā ietekme nesagādā problēmas. Tik tiešām, adventisti var pareizi censties kalpot, atrodoties valsts vadītāju amatos[18]. Tomēr mums vienmēr jāapzinās briesmas, kas saistītas ar reliģisko ietekmi valsts lietās un uzcītīgi jāizvairās no šādām briesmām.
Kad adventisti kļūst par līderiem vai spēj ietekmēt plašāku sabiedrību, tad tas jādara saskaņā ar zelta likumu[19]. Tāpēc mums vajadzētu strādāt, lai visu labā nodibinātos veselīga brīvība, un nevajadzētu izmantot mūsu ietekmi uz politiskajiem vai sabiedriskajiem vadītājiem, lai sekmētu mūsu ticību vai nomāktu citu cilvēku ticību. Adventistiem vajadzētu nopietni uztvert pilsoņa atbildību. Kad vien to iespējams veikt, mums pēc labākās sirdsapziņas vajadzētu piedalīties mums pieejamajā vēlēšanu procesā[20] un dalīties atbildībā par mūsu sabiedrības veidošanu. Tomēr adventistiem nevajadzētu nodarbināt prātu ar politiku vai izmantot kanceli vai mūsu preses izdevumus, lai sekmētu politiskās teorijas[21].
Adventistiem, kuri ir valsts amatos, ir jācenšas stingri turēties pie augstajiem kristīgās uzvedības standartiem. Dievs vadīs tos kā mūsdienu Daniēlus un viņu uzticība Dievam iedvesmos sabiedrību.
Liecināšana valdību un starptautisko organizāciju priekšā
Visā Dieva tautas vēstures gaitā Kungs ir uzskatījis par piemērotu deleģēt atsevišķus cilvēkus sniegt Viņa vēsti tā laika valdniekiem. Abrahams[22], Jāzeps[23] un Mozus[24] – viņi visi tikās tieši ar sava laika faraoniem. Esteres klātbūtne ķēniņa Ahasvera galmā glāba Dieva ļaudis no iznīcināšanas[25]. Daniēls vispirms bija vēsts nesējs Babilonas impērijā[26], bet vēlāk persietim Kīram un mēdietim Dārijam[27]. Pāvils Evaņģēlija vēsti nesa Romas impērijas valdošajai sabiedrībai[28]. Līdzīgi arī daudzi no lielajiem reformātoriem stāvēja sava laika valdnieku priekšā, lai aizstāvētu savu viedokli. Tāpēc mēs būtu nolaidīgi, ja necenstos reprezentēt Kristu šīs pasaules vadītāju priekšā mūsu laikā.
Tik tiešām, adventisti šajā pasaulē ir aicināti aizstāvēt sirdsapziņas brīvību[29]. Lai veiktu šo misiju, ir svarīgi izveidot attiecības ar laicīgiem valdniekiem[30]. Lai to izdarītu, Septītās dienas adventistu Baznīca ieceļ pārstāvjus valdību un starptautisko organizāciju priekšā, kuri spēj ietekmēt reliģiskās brīvības aizsardzību. Šo darbu ir jāuzlūko kā svarīgu mūsu Evaņģēlija sludināšanas uzdevumam un tam vajadzētu piešķirt vajadzīgos resursus, lai nodrošinātu to, ka mūsu pārstāvniecība ir visaugstākajā līmenī.
Sagaidāmā valdības rīcība
Valdības ir izveidotas, lai apmierinātu pārvaldāmo vajadzības. Kā tādām tām ir jānodrošina iedzīvotāju cilvēktiesību – tai skaitā sirdsapziņas brīvības – aizsardzība. Valstij arī ir jācenšas veidot kopienas, kurās ir sabiedriskā kārtība, sabiedriskā veselība, tīra vide un gaisotne, kas pārmērīgi nenomāc tās pilsoņu spēju audzināt bērnus un brīvi izpētīt sava cilvēcīguma šķautnes. Valsts ir atbildīga par to, lai censtos novērst diskrimināciju, kas balstīta uz rasu, etniskās, sociālās šķiras, reliģijas, politiskās pārliecības vai dzimuma pamata, un garantēt tās iedzīvotājiem vienlīdzīgu pieeju taisnīgai tiesu sistēmai. Valstīm ir atbildība ne tikai aizsargāt visus tos, kas dzīvo tās robežās, bet arī darboties, lai aizsargātu cilvēktiesības starptautiskajā sabiedrībā, un sniegt patvērumu tiem, kas bēg no vajāšanām.
Valdības finansējuma saņemšana
Septītās dienas adventisti ir ilgstoši pārrunājuši jautājumu, vai Baznīcai vai tās institūcijām vajadzētu pieņemt valdības finansējumu. No vienas puses, Baznīca māca, ka Kungs aizkustina pie varas esošo cilvēku sirdis un ka Baznīcai nevajadzētu celt šķēršļus, kas nogrieztu atbalstu Viņa darba virzībai uz priekšu[31]. No otras puses, Baznīca ir brīdinājusi no baznīcas un valsts savienības[32].
Tā nu, kad valsts likumi atļauj valdībai atbalstīt baznīcas vai to institūcijas, mūsu principi atļauj pieņemt finansējumu, kuru nepavada noteikumi, kas ierobežotu mūs brīvi praktizēt un propogandēt mūsu ticību, noalgot darbā tikai Septītās dienas adventistus, saglabāt tikai Septītās dienas adventistu pārvaldi un bez kompromisiem ievērot Bībelē un E. Vaitas rakstos paustos principus. Turklāt, lai izvairītos no baznīcas un valsts savienības, nevajadzētu pieņemt valdības finansējumu, lai samaksātu par tādām reliģiskajām aktivitātēm, kā piemēram, dievkalpojumi, evaņģelizācija, reliģisko tekstu iespiešana vai arī algām tiem cilvēkiem, kas strādā draudzes administrācijā vai evaņģēlija kalpošanā, izņemot gadījumus, kad jānodrošina garīgie pakalpojumi cilvēkiem, kuru dzīves tik lielā mērā nosaka valsts, ka šādu pakalpojumu veikšana ir neiespējama bez valsts iesaistīšanās[33].
Gadījumos, kad valdības sniegtā finansējuma pieņemšana nepārkāpj nevienu no iepriekšminētajiem principiem, vajadzētu rūpīgi apsvērt to, vai pieņemt šo finansējumu. Nepārtraukts valdības sniegts finansējums pretstatā vienreizējam finansiālam atbalstam sagādā īpašu apdraudējumu. Īstenībā institūcijām ir neiespējami nekļūt vismaz daļēji atkarīgām no nepārtrauktas valdības finansējuma plūsmas. Šāds valdības finansējums parasti nāk kopā ar valdības noteikumiem. Lai arī šādi noteikumi var nepārkāpt kristīgos principus tad, kad nauda ir saņemta pirmo reizi, noteikumi var mainīties. Gadījumā, ja noteikumi, ar ko saistīta valdības finansējuma saņemšana, mainās un pieprasa, lai mūsu institūcijas atsakās no principiem, kas aprakstīti Bībelē un E. Vaitas darbos, ir jāatsakās no nepārtrauktā valdības finansējuma pat tad, ja tā rezultātā institūcija ir jāslēdz, jāpārdod vai pamatīgi jārestrukturē.
Kad adventisti saņem valdības finansējumu, tad pret šādiem finansējumiem jāizturas visaugstākajā mērā godīgi. Tas sevī iekļauj stingru pakļaušanos finansējumam pievienotajiem noteikumiem un precīzu grāmatvedības standartu pielietojumu. Ja nav piemērota kārtība, kas nodrošina šādu pakļaušanos noteikumiem, tad finansējums ir jāatraida.
Dažos izņēmuma gadījumos Adventistu Baznīca var panākt savu klātbūtni valstī, ja mēs strādājam programmās, kuras kontrolē valdība un kuras aizliedz atklātu liecināšanu. Ir daudz jālūdz un jāpārdomā par to, kādas nevēlamas sekas var rasties, piedaloties šādās programmās. Mums vajadzētu apsvērt, vai šāda piedalīšanās palīdz valdībai uzturēt tās ierobežojošos noteikumus, vai šāda piedalīšanās draudzes vārdu sasaistīs ar represīvo valdību un vai šāda piedalīšanās gan īstermiņā, gan ilgtermiņā nodrošinās izdevību mūs interesējošajā valstī sludināt Evaņģēliju, ieskaitot trīs eņģeļu vēsti[34]. Mums ļoti uzmanīgi jācenšas izvairīties no tā, ka Kristus vārdu varētu sasaistīt ar tādiem režīmiem, kas apspiež un izturas nežēlīgi pret vienkāršajiem ļaudīm.
Nobeigums
Dievs ir nolicis katru cilvēku uz šīs zemes ar spēju Svētā Gara vadībā un saskaņā ar Viņa Vārdu izšķirt pareizo no nepareizā. Tāpēc šī deklarācija nav domāta, lai aizstātu dievišķo padomu, ne arī lai būtu šāda padoma autoritatīvs skaidrojums. Šī deklarācija drīzāk kalpo tam, lai rezumētu šī laika Septītās dienas adventistu Baznīcas izpratni.
Tas, kādā veidā Septītās dienas adventisti uztur savas baznīcas attiecības ar valsti, atstāj lielu iespaidu uz mūsu pasaulplašo darbu. Tāpēc mums jātuvojas šai jomai ar nopietnām pārdomām un lūgšanām. Strādājot Svētā Gara vadībā, adventisti turpinās aizstāvēt Evaņģēlijā atklātos sirdsapziņas brīvības principus.
Šis dokuments tika pieņemts Septītās dienas adventistu Baznīcas Ģenerālkonferences Starpkonfesionālo un reliģiju attiecību Padomē 2002. gada martā. Šo dokumentu izmanto Baznīcas Sabiedrisko attiecību un Reliģiskās brīvības nodaļa.
[1] “No visiem saviem radījumiem Dievs sagaida kalpošanu mīlestībā, kalpošanu, kuru izraisa Viņa rakstura vērtēšana. Dievam nepatīk uzspiesta paklausība, tādēļ Viņš visiem dāvā brīvu gribu, lai tie Viņam kalpotu labprātīgi.” E. Vaita “Sentēvi un pravieši”, 21. lpp., 2012.g.
[2] Ec. 36:26.
[3] 1.Kor. 13.
[4] Teokrātiskās valdīšanas piemērs senajā Israēlā dažkārt tiek izmantots, lai attaisnotu mūsdienu pūles dot likuma spēku reliģiskiem norādījumiem. Šādi attaisnojumi ļaunprātīgi izmanto biblisko precedentu. Nosacīti īsā šīs zemes vēstures periodā Dievs izmantoja īpašas metodes, lai pasargātu savu vēsti pasaulei. Šīs metodes bija balstītas uz savstarpēji norunātu derību starp Dievu un ģimeni, kas izauga par relatīvi nelielu tautu. Dievs šajā periodā valdīja tādā veidā, kā to kopš tā laika vairs nav izvēlējies darīt. Dieva tiešās valdīšanas pieredzējums, kas balstīts uz savstarpēji norunātu derību, kaut arī ir nenovērtējami svarīgs mūsu izpratnei par Kungu, tomēr nav tiešā veidā pielietojams mūsdienu tautu pārvaldīšanai. Drīzāk gan pielietojams ir Jēzus Kristus sniegtais piemērs attiecībām starp baznīcu un valsti.
[5] 1.Moz. 3.
[6] Skat.,piemēram, Jāņa 4:17-19.
[7] Skat.,piemēram, Jāņa 11.
[8] 1.Jāņa 2:1
[9] Tieši otrādi – Jēzus skaidri pateica, ka Viņa “valstība nav no šīs pasaules” un tāpēc Viņa sulaiņi nebija pilnvaroti izrādīt varu ar spēka palīdzību. Jāņa 18:36
[10] Skat., piemēram, Apvienoto Nāciju Vispārējo cilvēktiesību deklarācijas 18. Pantu; Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 12. Pantu; Āfrikas cilvēka un tautu tiesību hartas 8. Pantu; Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9. Pantu; Dienvidāfrikas Republikas konstitūcijas 15.pantu; Brazīlijas Federatīvās Republikas konstitūcijas 5. Pantu; Dienvidkorejas Republikas konstitūcijas 20.pantu; Austrālijas Savienības konstitūcijas 116. Pantu; Indijas konstitūcijas 25.-28. Pantu; Amerikas Savienoto Valstu Konstitūciju, pirmo labojumu.
[11] 1.Pēt. 2:13-17.
[12] Rom. 13.nod.
[13] Ap.d. 5:29; “Dieva tauta atzīs cilvēcisko valdību kā Dieva rīkojumu un mācīs, ka paklausība tai likuma ietvaros ir kā svēts pienākums.” E.Vaita “Liecības draudzei” 6.sēj. p.402
[14] Mat. 22:39
[15] Skat., piemēram, Lūk. 4:18; Mat. 5:1-12; Lūk. 10:30-37.
[16] 1.Moz. 41:40-57.
[17] Dan. 6:3.
[18] “Vai tev ir tādas domas, kuras tu neuzdrīksties izteikt – ka tu kādu dienu varētu stāvēt augstākā līmeņa diženāko prātu sanāksmē, ka tu varētu sēdēt padomdevēju un likumdošanas padomēs un palīdzēt ieviest tautai likumus? Nav nepareizi, ka tu pēc tā tiecies. Tu, katrs no jums, var izvirzīt savu mērķi. Tev nevajadzētu samierināties ar viduvējiem sasniegumiem. Mērķē augstu un nežēlo nekādas pūles, lai sasniegtu tādu standartu.” E. Vaita “Fundamentals of Christian Education” (Kristīgās audzināšanas pamati), p.82.
[19] Dariet cilvēkiem to, ko jūs gribat, lai viņi dara jums. Mat. 7:12.
[20] Lai arī Septītās dienas adventistiem ir jāpiedalās vēlēšanās, viņiem savs balsojums jānodod ar lūgšanu pilnām pārdomām. Skat. E. Vaita “Izmeklētās vēstis”, 2.sēj. p.337 (pamācība adventistiem iet balsot); E. White “Fundamentals of Christia Education”, p.475 (paziņojums, ka adventisti nevar droši balsot par politiskajām partijām); E.Vaita “Pēdējo dienu notikumi”, p.127 (adventisti kļūst par līdzdalībniekiem politiķu grēkos, ja viņi atbalsta tādus kandidātus, kas neatbalsta reliģisko brīvību).
[21] E. White, “Fundamentals of Christian Education”, p.475.
[22] 1.Moz. 12:15-20.
[23] 1.Moz. 41. nod.
[24] 2.Moz. 4-12. nod.
[25] Est. 8.nod.
[26] Dan. 3-5. nod.
[27] Dan. 1:21 un 5:31-6:28.
[28] Ap.d. 23-26.nod.
[29] “Mēs nepildām Dieva gribu, ja mierīgi sēžam un neko nedarām, lai pasargātu sirdsapziņas brīvību.” E. Vaita, “Liecības draudzei”, 5.sēj., 576.lpp., 2000.g.
[30] “Ar tavas liecības palīdzību ķēniņiem, valdniekiem un padomēm ir jāiegūst zināšanas par patiesību. Šis ir vienīgais veids, kā gaismas un patiesības liecība var sasniegt augstas varas pārstāvjus.” E. Vaita, “Review and Herald”, 1890.g. 15.aprīlis.
[31] “Tikpat ilgi, cik mēs esam šajā pasaulē un cik Dieva Gars nopūlas ar šo pasauli, mums ir gan jāsaņem, gan jāsniedz palīdzība. Mums pasaulei jāsniedz patiesības gaisma, kāda tā ir parādīta svētajos Rakstos, un mums no pasaules ir jāsaņem tas, ko Dievs, aizkustinādams viņu sirdis, liek tiem darīt Viņa darba labā. Dievs vēl nav aizvēris žēlastības durvis. Dievs vēl joprojām aizkustina ķēniņu un valdnieku sirdis savas tautas labā, un mums, kas esam tik ļoti ieinteresēti reliģijas brīvības jautājumā, nepieklājas atteikties no labumiem vai atturēties no palīdzības, kuru Dievs mudinājis, lai cilvēki sniedz Viņa darba veicināšanai.” E. Vaita “Testimonies to Ministers” (Liecības sludinātājiem), p.197-203.
[32] “Baznīcas savienība ar valsti, kaut arī tā būtu pavisam niecīga, neved vis pasauli tuvāk baznīcai, kā to varētu domāt, bet baznīcu tuvāk pasaulei.” E.Vaita, “Lielā cīņa”, 267.lpp. 2015.g.
[33] Šī kategorija sevī iekļauj kapelānus, kurus nolīgusi valsts, lai nodrošinātu garīgos pakalpojumus tiem, kas kalpo militārajā dienestā, kas atrodas ieslodzījumā, kas atrodas valsts slimnīcās vai arī kuru dzīves līdzīgā veidā nepārvarami regulē valsts.
[34] Atkl. 14:6-12