Mūsdienās daudzas sabiedrības saskaras ar pretrunām par aborta morāli ētisko dabu. * Šādas pretrunas ir ietekmējušas arī daudzus cilvēkus kristietībā, kuri vēlas uzņemties atbildību aizsargāt nedzimuša cilvēka dzīvību un tajā pašā laikā arī saglabāt sieviešu tiesības. Tā kā Baznīca cenšas sekot Rakstiem un sniegt morālas dabas ieteikumus, vienlaicīgi arī izrādot cieņu katra cilvēka sirdsapziņai, ir skaidri kļuvusi redzama vajadzība pēc vadlīnijām. Septītās dienas adventisti vēlas izturēties pret aborta jautājumu tādā veidā, kas atklātu gan ticību Dievam kā Radītājam un visas dzīvības Uzturētājam, gan arī atspoguļotu kristieša atbildību un brīvību. Lai gan aborta jautājumā Septītās dienas adventistu starpā pastāv patiesas viedokļu atšķirības, turpmākajā tekstā esam centušies sniegt vadošus norādījumus par vairākiem principiem un jautājumiem. Šie vadošie norādījumi balstās uz vispārējiem bibliskajiem principiem, kas sniegti izpētei šī dokumenta noslēgumā. **
1) Nedzimuša bērna dzīvība ir brīnišķīga Dieva dāvana. Dieva izvirzītais ideāls cilvēkiem apstiprina cilvēka dzīvības svētumu Dieva līdzībā un prasa cienīt nedzimuša bērna dzīvību. Tomēr lēmumi attiecībā uz dzīvību ir jāpieņem kritušās pasaules kontekstā. Aborta rīcībai nekad nav niecīgas morālās sekas. Tāpēc nedzimuša bērna dzīvību nekad nedrīkst iznīcināt neapdomīgi. Abortu vajadzētu veikt tikai visnopietnāko iemeslu dēļ.
2) Aborts ir viena no cilvēka kritušās dabas traģiskākajām dilemmām. Baznīcai vajadzētu sniegt iejūtīgu atbalstu tiem, kuri personīgi saskaras ar lēmumu par aborta veikšanu. Ir nepiemēroti, ja cilvēki, kas pieņēmuši Evaņģēliju, izturas ar nosodījumu. Kristieši ir pilnvaroti kļūt par mīlestības pilnu un gādīgu ticīgo kopienu, kas palīdz krīzē nonākušiem cilvēkiem, kamēr tiek apsvērtas alternatīvas.
3) Baznīcai kā atbalstošai ticīgo kopienai savus uzskatus par cilvēka dzīvības vērtību vajadzētu paust praktiskos, taustāmos veidos. Tajos būtu jāiekļauj šādas lietas:
a) Stiprināt ģimenes attiecības;
b) Izglītot abus dzimumus par kristīgajiem principiem attiecībā uz cilvēka seksualitāti;
c) Uzsvērt gan vīrieša, gan sievietes atbildību ģimenes plānošanā;
d) Aicināt abus dzimumus uzņemties atbildību par tādas uzvedības sekām, kura neatbilst kristīgajiem principiem;
e) Radīt drošu gaisotni pašreizējām diskusijām par morālās dabas jautājumiem saistībā ar abortu;
f) Sniegt atbalstu un palīdzību sievietēm, kuras izvēlas saglabāt grūtniecību, kas iestājusies nevēlamās, vardarbīgās attiecībās;
g) Iedrošināt tēvus un palīdzēt tiem atbildīgi piedalīties savu bērnu audzināšanā.
Baznīcai arī vajadzētu uzņemties palīdzēt atvieglot nelabvēlīgos sociālos, ekonomiskos un psiholoģiskos faktorus, kas mudina domāt par abortu, un iedrošinoši rūpēties par tiem, kas pārdzīvo savu šīs problēmas sakarā pieņemto lēmumu sekas.
4) Baznīca nekalpo cilvēkam par sirdsapziņu; taču tai vajadzētu sniegt morālas dabas ieteikumus. Baznīca nepiedod dzimstības kontroles, dzimuma izlases vai ērtības dēļ veiktus abortus. Taču dažreiz sievietes var saskarties ar izņēmuma gadījumiem, kas saistīti ar nopietnu morālu vai medicīnisku dilemmu, kā piemēram, liels apdraudējums grūtnieces dzīvībai, nopietns risks viņas veselībai, embrijā rūpīgi diagnosticēti smagi iedzimti defekti un grūtniecība, kas iestājusies izvarošanas vai incesta rezultātā. Galīgo lēmumu par to, vai grūtniecību pārtraukt vai ne, sievietei vajadzētu pieņemt pēc atbilstošas konsultācijas. Precīzai informācijai, bibliskajiem principiem un Svētā Gara vadībai vajadzētu palīdzēt viņai lēmuma pieņemšanā. Turklāt šos lēmumus vislabāk pieņemt veselīgu ģimenes attiecību kontekstā.
5) Kristieši par vissvarīgāko atzīst savu atbildību Dieva priekšā. Viņi meklē līdzsvaru starp savu personīgo tiesību īstenošanu un atbildību ticīgo kopienas un plašākas sabiedrības un tās likumu priekšā. Viņi drīzāk izdara izvēli saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un Dieva likumiem, nevis sabiedrības normām. Tāpēc jebkurš mēģinājums piespiest sievieti vai nu saglabāt grūtniecību vai to pārtraukt būtu jānoraida kā personīgās brīvības ierobežošana.
6) Baznīcas intitūcijas vajadzētu apgādāt ar vadošiem norādījumiem, kas palīdzētu izveidot tām pašām savas institucionālās pamatnostādnes saskaņā ar šo paziņojumu. Aborta veikšanā nevajadzētu prasīt piedalīties personām, kurām reliģisku vai ētisku iemeslu dēļ pret abortu ir iebildumi.
7) Vajadzētu iedrošināt draudzes locekļus piedalīties pašreiz notiekošajās diskusijās un apsvērt savu morālo atbildību attiecībā uz abortu Svēto Rakstu mācību gaismā.
Principi kristīgam skatījumam uz cilvēka dzīvību
Ievads
“Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Kristū ir mūžīgās dzīvības apsolījums, taču, tā kā cilvēks ir mirstīgs, tas saskaras ar grūtiem jautājumiem saistībā ar dzīvību un nāvi. Turpmāk uzskaitītie principi attiecas uz (1. Moz. 2:7; 1. Tes. 5:23).
Dzīvība: Vērtīgā dāvana no Dieva
1) Dievs ir visas dzīvības Avots, Devējs un Uzturētājs (Ap.d. 17:25,28; Īj. 33:4; 1. Moz. 1:30, 2:7; Ps. 36:10; Jāņa 1:3,4).
2) Cilvēka dzīvībai ir unikāla vērtība, jo, lai gan cilvēks ir grēkā kritis, viņš ir radīts Dieva līdzībā (1. Moz. 1:27; Rom. 3:23; 1. Jāņa 2:2; 1. Jāņa 3:2; Jāņa 1:29; 1. Pēt. 1:18,19).
3) Dievs cilvēka dzīvību vērtē augstu ne cilvēka sasniegumu un devumu dēļ, bet gan tāpēc, ka mēs esam Dieva radība un Viņa pestījošās mīlestības mērķis (Rom. 5:6,8; Ef. 2:2-6; 1. Tim. 1:15; Titus 3:4,5; Mat. 5:43-48; Ef. 2:4-9; Jāņa 1:3, 10:10)
Dzīvība: Mūsu atbilde Dieva dāvanai
4) Būdama vērtīga, cilvēka dzīvība tomēr nav vienīgais un augstākais intereses objekts. Pašuzupurēšanās, nododoties Dievam un Viņa principiem, var ņemt virsroku pār dzīvību (Atkl. 12:11; 1. Kor. 13).
5) Dievs aicina aizsargāt cilvēka dzīvību un prasa no cilvēces atbildību par tās iznīcināšanu (2.Moz. 20:13; Atkl. 21:8; 2. Moz. 23:7; 5. Moz. 24:16; Sal. Pam. 6:16,17; Jer. 7:3-34; Mih. 6:7; 1. Moz. 9:5,6).
6) Dievam īpaši rūp vājo, neaizsargāto un apspiesto aizstāvēšana (Ps. 82:3,4; Jēk. 1:27; Mih. 6:8; Ap.d. 20:35; Sal. Pam. 24:11,12; Lūk. 1:52-54).
7) Kristīgā mīlestība (agape) ir kvēla nodošanās savā dzīvē tam, lai celtu vērtību citu dzīvēm. Mīlestība arī ievēro cilvēka cieņu un nepiedod viena cilvēka apspiešanu, lai atbalstītu otra aizvainojošu izturēšanos (Mat.16:21; Fil. 2:1-11; 1.Jāņa 3:16; 1. Jāņa 4:8-11; Mat. 22:39; Jāņa 18:22,23; Jāņa 13:34).
8) Ticīgo kopiena ir aicināta parādīt kristīgo mīlestību tautāmos, praktiskos un patstāvīgos veidos. Dievs mūs aicina iejūtīgi atjaunot bēdu sagrauztos (Gal. 6:1,2; 1. Jāņa 3:17,18; Mat.1:23; Fil. 2:1-11; Jāņa 8:2-11; Rom. 8:1-14; Mat. 7: 1,2; 12:30; Jes. 40:42; 62:2-4).
Dzīvība: Mūsu tiesības un atbildība izlemt
9) Dievs cilvēcei dod izvēles brīvību pat tad, ja tā noved pie ļaunprātīgas izmantošanas un traģiskām sekām. Tā kā Viņš nevēlējās piespiest cilvēku paklausīt, bija nepieciešams Viņa Dēla upuris. Dievs prasa, lai mēs lietotu Viņa dāvanas saskaņā ar Viņa gribu, un Viņš beigu beigās izvērtēs to ļaunprātīgu izlietošanu (5. Moz. 30:19,20; 1. Moz. 3; 1.Pēt. 2:24; Rom. 3:5,6; 6:1,2; Gal. 5:13).
10) Dievs mūs katru personīgi aicina pieņemt morāli atbildīgus lēmumus un Svētajos Rakstos meklēt bibliskos principus, uz kuriem balstītos šādas izvēles (Jāņa 5:39; Ap.d. 17:11; 1.Pēt. 2:9; Rom. 7:13-25)
11) Lēmumus par cilvēka dzīvību no iesākuma līdz pat beigām vislabāk ir pieņemt veselīgu ģimenes attiecību kontekstā, sajūtot ticīgo kopienas atbalstu (2.Moz. 20:12; Ef. 5:6).
12) Cilvēkiem pieņemot lēmumus, vienmēr vajadzētu koncentrēties uz to, lai meklētu Dieva gribu (Rom. 12:2; Ef. 6:6; Lūk. 22:42).
*Aborts, kā tas tiek saprasts šajās vadlīnijās, tiek definēts kā jebkura rīcība ar mērķi pārtraukt grūtniecību, kas jau iestājusies. Tas ir nošķirams no kontracepcijas, kura ir domāta tam, lai novērstu grūtniecību. Šī dokumenta uzmanības centrā ir aborts.
**Šo vadlīniju pamatskatījums iegūts plaša Svēto Rakstu pētījuma rezultātā, kā tas parādīts šī dokumenta beigās iekļautajā iztirzājumā “Principi kristīgam skatījumam uz cilvēka dzīvību”.
Šīs vadlīnijas tika atzinīgi novērtētas un balsojumā pieņemtas Septītās dienas Adventistu Ģenerālkonferences Izpildkomitejas ikgadējā Padomes sēdē Silverspringā, Merilendā, 1992. gada 12. oktobrī.