Septītās dienas adventistu mūzikas filozofija

Dievs ir ieaudis mūziku pašos savas radības pamatos. Kad Viņš radīja visas lietas, “rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja”. Īj. 38:7. Atklāsmes grāmata Debesis attēlo kā nemitīgas slavas pilnu vietu, kur visi dzied Dievam un Jēram pielūgsmes dziesmas. Atkl. 4:9-11; 5:9-13; 7:10-12; 12:10-12; 14:1-3; 15:2-4; 19:1-8.

Tāpēc, ka Dievs cilvēkus radīja savā līdzībā, mēs tāpat kā visas Viņa radītās būtnes mīlam un atzinīgi novērtējam mūziku. Mūzika, faktiski, var skart sirdi un saviļņot mūs ar tādu spēku, kas pārspēj vārdus un lielāko daļu citu saziņas veidu.[1] Savā visvienkāršākajā un labākajā izpildījumā mūzika paceļ mūs tiešā Dieva klātbūtnē, kur eņģeļi un nekritušās būtnes To pielūdz dziedot.

Taču grēks ir postoši ietekmējis Radību. Dievišķā līdzība ir izkropļota un gandrīz iznīcināta; no visiem viedokļiem raugoties, šī pasaule un Dieva dāvanas nonāk pie mums laba un ļauna sajaukumā. Mūzika nav morāli un garīgi neitrāla. Daža mūzika var likt mums piedzīvot visaugstāko dvēseles pacēlumu, bet citu ļaunuma valdnieks var izmantot, lai mūs pazeminātu un degradētu, modinātu iekāri, kaisli, bezcerību, dusmas un naidu.

Kunga vēstnese Elena Vaita mūs pastāvīgi aicina pilnveidot savu redzējumu par mūziku. Viņa mums saka: “Mūzika, kad vien netiek izmantota ļaunprātīgi, ir liela svētība; bet, nepareizi pielietota, tā ir briesmīgs lāsts.”[2] “Pareizi lietota, (..) [mūzika] ir dārga Dieva dāvana, kas iecerēta, lai paceltu domas pie augstām un cēlām tēmām, lai iedvesmotu un pacilātu dvēseles.”[3]

Par dziesmu spēku viņa raksta: “Tas ir viens no visefektīvākajiem līdzekļiem, lai piesaistītu sirdi garīgām patiesībām. Cik gan bieži dvēselei, kas nomākta un gatava nodoties izmisumam, atmiņā nāk Dieva vārdi – sen piemirstais bērnudienu dziesmas piedziedājums – un kārdināšanas zaudē savu spēku, dzīve iegūst jaunu nozīmi un jaunu mērķi, un drosmi un prieku saņem arī citas dvēseles! (..) Kā dievkalpojuma sastāvdaļa dziedāšana ir tādā pašā mērā pielūgsme kā lūgšana. Patiesi, daudzas dziesmas ir lūgšanas. (..) Kad mūsu Pestītājs vada mūs pie Bezgalības sliekšņa, ko sārto Dieva godība, mēs varam uztvert tronim apkārt stāvošā Debesu kora slavas un pateicības tēmas, un kad eņģeļu dziesmu atbalsis tiek atmodinātas mūsu šīs zemes mājās, sirdis tiks vilktas tuvāk Debesu dziedātājiem. Debesu sadraudzība sākas uz zemes. Šeit mēs mācāmies Debesu slavēšanas toņkārtu.”[4]

Kā Septītās dienas adventisti mēs ticam un sludinām, ka Jēzus drīz nāks atkal. Sludinot Atkl. 14:6-12 aprakstīto triju eņģeļu vēsti visā pasaulē, mēs aicinām visas tautas pieņemt mūžīgo Evaņģēliju, pielūgt Dievu, mūsu Radītāju, un sagatavoties satikt mūsu Kungu, kas drīz nāks. Mēs aicinām visus izvēlēties labo, nevis slikto, lai, “atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu”. (Titus 2:12,13)

Mēs ticam, ka Evaņģēlijs ietekmē visas dzīves jomas. Tāpēc mēs uzskatām, ka tad, kad milzīgais mūzikas potenciāls tiek pielietots vai nu uz labu, vai ļaunu, mēs nespējam būt pret to vienaldzīgi. Lai gan mēs izprotam, ka muzikālā gaume katram cilvēkam ir stipri atšķirīga, tomēr uzskatām, ka Svētie Raksti un Elenas Vaitas raksti iesaka principus, pēc kuriem vadīties savās izvēlēs.

Šajā dokumentā frāze “garīgā mūzika” – dažkārt nosaukta par reliģisko mūziku – norāda uz mūziku, kas koncentrējas uz Dievu un uz bibliskām un kristīgām tēmām. Vairumā gadījumu tā ir mūzika, kas komponēta un paredzēta dievkalpojumam, evaņģēlizācijas sanāksmēm vai personīgiem svētbrīžiem, un tā var būt gan vokāla, gan instrumentāla. Tomēr ne visa garīgā/reliģiskā mūzika var būt adventistam pieņemama. Garīgai mūzikai nevajadzētu izraisīt pasaulīgas asociācijas vai arī modināt vēlmi pakļauties pasaulīgas domāšanas vai rīcības veidiem.

“Laicīgā mūzika” nav komponēta dievkalpojumam vai personīgajiem svētbrīžiem. Tā izsaka vispārīgus dzīves problēmjautājumus un cilvēka pamatemocijas. Tā nāk no mūsu sirds dziļumiem, parādot, kā cilvēka gars reaģē uz dzīvi, mīlestību un pasauli, kurā Kungs mūs ir ielicis. Tā var būt morāli cēlinoša vai degradējoša. Lai gan tā Dievu tieši neslavē un neapjūsmo, tai tomēr var būt pamatota vieta kristieša dzīvē. Izvēloties šādu mūziku, vajadzētu vadīties no šajā dokumentā iztirzātajiem principiem.

Principi, pēc kuriem kristietim vadīties

Mūziku, kas kristiešiem patīk, jāizvērtē pēc šādiem principiem:

1. Mūzika, kuru kristietis klausās, izpilda vai komponē – vai nu tā būtu garīga vai laicīga – pagodina Dievu: “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.” 1. Kor. 10:31. Tas ir galvenais bibliskais princips. Jebkas, kas neatbilst šim augstajam standartam, mazinās mūsu pieredzi ar Kungu.
2. Mūzikai, kuru kristietis klausās, izpilda vai komponē – vai nu tā būtu garīga vai laicīga – vajadzētu būt viscēlākajai un labākajai: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” Fil. 4:8. Kā Jēzus Kristus sekotāji, kas cer un ilgojas pievienoties Debesu koriem, mēs raugāmies uz šīs zemes dzīvi kā uz sagatavošanos un paraugu nākamajai dzīvei.

Uz šiem diviem pamatpunktiem – godini Dievu visās lietās un izvēlies viscēlāko un labāko – balstās pārējie zemāk uzskaitītie principi, pēc kuriem kristiešiem vadīties mūzikas izvēlē.

1. Tai raksturīga kvalitāte, līdzsvarotība, piemērotība un autentiskums. Mūzika veicina mūsu garīgo, psiholoģisko un sociālo jutīgumu, kā arī intelektuālo izaugsmi.
2. Tā uzrunā gan intelektu, gan emocijas un pozitīvi iespaido ķermeni. Tā ir visaptveroša.
3. Mūzika atklāj radošumu, kas parādās kvalitatīvās melodijās. Ja mūzika ir harmoniska[5], tā interesanti un mākslinieciski lieto harmonisko valodu un izmanto ritmu, kas to papildina.
4. Vokālā mūzika izmanto dzeju, kas pozitīvā veidā stimulē intelektuālās spējas, kā arī emocijas un gribasspēku. Laba dzeja ir radoša, saturā bagāta un laba kompozīcijas ziņā. Tā koncentrējas uz pozitīvo un atspoguļo morālas vērtības; tā audzina un paceļ; tā atbilst veselīgai bibliskai teoloģijai.
5. Mūzikas un dzejas elementiem jādarbojas kopā harmoniski, lai ietekmētu domāšanu un uzvedību saskaņā ar bibliskajām vērtībām.
6. Tajā ir saprātīgs garīgo, intelektuālo un emocionālo elementu līdzsvars.
7. Mums jāapzinās un jāatzīst arī dažādo kultūru ieguldījums Dieva pielūgsmē. Muzikālās formas un instrumenti visā pasaulplašajā Septītās dienas adventistu ģimenē lielā mērā atšķiras viens no otra, un vienas kultūras mūzika var izklausīties dīvaini cilvēkam no citas kultūras.

Septītās dienas adventistu muzicēšana nozīmē izvēlēties pašu labāko un tuvināties mūsu Radītājam un Kungam un pagodināt Viņu. Pieņemsim izaicinājumu izvirzīt dzīvotspējīgas alternatīvas mūzikas vīziju un, kā mūsu visaptverošās un pravietiskās vēsts sastāvdaļu, sniegsim unikālas adventistu mūzikas ieguldījumu par liecību pasaulei attiecībā uz ļaudīm, kas gaida Kristus drīzo atnākšanu.

Šīs vadlīnijas tika atzinīgi novērtētas un balsojumā pieņemtas Septītās dienas Adventistu Ģenerālkonferences ikgadējā Padomes sēdē 2004. gada 13. oktobrī.