Intervēja: Tatjana Tomsone
 
Nu jau pensionētais mācītājs Laimonis Tomsons šajās dienās svin 75 gadu jubileju. Viņš joprojām ir aktīvs. Gandrīz katrā sabatā viņš sludina kādā no draudzēm. Šoreiz viņu aicinājām uzrunāt žurnāla "Adventes vēstis" lasītājus.
 
Pastāsti, lūdzu, vispirms par savu bērnību un piedzīvoto tajos laikos.
 
Kad es vēroju dzīves apstākļus, kādos šodien aug bērni, un atceros savu bērnību, mani pārņem dalītas jūtas. Saviem vecākiem es biju pirmdzimtais un nācu pasaulē kara laikā, 11. novembrī, tātad Lāčplēša dienā. Latvijā tajā laikā uzturējās un saimniekoja vācieši. No tā es gan neko neatceros, tikai ko stāstīja vecāki.
 
Kara pēdējās dienās, kad jau bijām trīs bērni, es atkal paliku viens. Izvairoties no frontes tuvošanās, vecāki ar zirga pajūgu šķērsoja saindētu apvidu. Māmiņa pēkšņi pamanīja, ka viens no bērniņiem savādi apklusa. Meitenītes dzeltenā, aukstā sejiņa liecināja, ka viņa ir jau mirusi. Arī otrā, vecākā meitenīte, kuru mamma paņēma savā klēpī, sāka raustīties  un drīz viņas rokās palika bez dzīvības pazīmēm. Īsā mirklī divi līķīši. Mamma paskatījās uz mani un skaļi kliedza tētim, lai dzen zirgu, cik vien ātri var. Arī es paliku dzeltens un sāku vemt. Tā kā biju vecāks un drīz arī tika sasniegts gala mērķis, iedzerts pietiekošs daudzums piena, es izdzīvoju. Mamma vēlāk sacīja, ka Dievs mani pasargāja.
 
Pēc kara mammiņai piedzima vēl trīs bērni. Kā jau daudzām ģimenēm toreiz, arī mums nenācās viegli. Ne tikai maizes trūkumu, arī  daudz ko citu nācās piedzīvot. Jau agri bērnībā saslimu ar plaušu slimību, kuras dēļ lielāko laika daļu nācās pavadīt slimnīcās un sanatorijās. Atceros, ka es kā apzinīgs bērns pārdzīvoju, ka iekavējās mācības, kas tikai vēl pastiprināja slimības gaitu. Arī abu vecāku ne visai veiksmīgā laulības dzīve radīja savas grūtības. Es apņēmos neatkārtot vecāku kļūdas, kad man būs sava ģimene.
 
Viss vēl vairāk sarežģījās, kad smagi saslima tēvs. Lai kaut cik būtu vieglāk, māte nedēļu atstāja mūs vienus pašus un aizbrauca uz Rīgu strādāt. Tajā ziemā es paliku par galveno. Paši visu darījām. Tad mums jau bija gotiņa, kura bija arī jāizslauc, jāpabaro un jāpadzirdina. Rūpējos, lai visi apmeklētu skolu trīs kilometru attālumā. Tēvs bija ievietots slimnīcā. Māte atbrauca tikai pa svētdienām. Atveda mums maizīti, margarīnu un nākošā dienā atkal aizbrauca.
 
Mēs bijām apmierināti un nekad nepieļāvām domu, ka mums ir slikti. Priecīgi gaidījām, kad no Rīgas mums atvedīs svaigu maizes kukulīti. Mēs sapratām, ka mammai nav viegli un tāpēc mums jābūt apmierinātiem. Gadu vēlāk mamma iekārtojās kolhozā par slaucēju, tad  nācās arī man bieži viņai palīdzēt. Reizēm aizvietoju viņu.
 
Tajā gadā nomira tēvs. Kaut cik vieglāk palika, kad viņa vēlreiz apprecējās, bet tad jau arī es biju pusaudža vecumā.
 
Kāds bija Tavs ceļš pie Dieva, kad un kā Tu pievienojies draudzei?
 
Draudzei pievienojos 1961.gada 11.jūlijā. Tēvs pirms nāves tika kristīts Tukuma draudzē. Tās viņam pēc ilgāka laika bija atkārtotas kristības. Es vēl nebiju piedzimis, kad viņu izslēdza no draudzes par 7. baušļa pārkāpšanu. Kad tēvs kristījās, tas ierosināja arī mani pievērsties Dievam. To palīdzēja saprast arī mana tante Elvīra Voiteloviča. Viņa tajā laikā strādāja Tukuma slimnīcā par ārstu- onkologu- ķirurgu. Tēvs nebija vēl kristījies, kad es viņai jautāju, kā tas nākas, ka Tu, izcila personība, tici Dievam un par to izciet kritiku un uzbrukumus? Daudzās avīzēs toreiz tika pieminēts viņas vārds. Es pat centos viņu pārliecināt, cik bezjēdzīgi ir tā ticēt. Es domāju, ka nav nekāda Dieva, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa un zeme radusies nejauši. Mana pārliecība bija, ka arī zinātnieku aprindās par to ir pilnīga vienprātība. Bet kad tante pierādīja, ka tā tas nemaz nav un tikai Bībele atklāj patiesību, man radās interese to izlasīt.
 
Mani sevišķi piesaistīja Bībelē teksts Ījaba grāmatā, kur rakstīts, ka „zeme uzkārta ne pie kā”. Jautāju tantei, kāpēc tā laika baznīca sadedzināja Galileju, Koperniku, kad viņi sacīja to pašu? Pēc pārrunām ar viņu es vēl vairāk ieinteresējos par Bībeli un pēc tēva nāves arī kristījos.
 
Mani nebiedēja, ka būs grūtības ar svētās dienas ievērošanu. Biju pacilāts, ka varu piederēt Dieva bērnu saimei. Atmiņā spilgti palicis agrais sabata rīts, kad mēs, divi jauni cilvēki, tikām kristīti Tukuma nomalē skaistā ezerā. Vairāki Tukuma draudzes locekļi un arī paprāvs pulciņš mūsu piederīgo bija tam liecinieki. Pēc tam tikām sirsnīgi apsveikti, kas turpinājās arī vēlāk dievkalpojumā. Atceros, ka tas sabats un arī turpmākie bija man visskaistākie svētki. Netraucēja tas, ka vēlāk radās grūtības sabata dēļ  darba vietā, ne arī dažu piederīgo nievas.
 
Zinu ka Tev nebija viegli armijā. Kādi bija Tavas ticības pārbaudījumi tajā laikā?
 
Jā, tas laiks nebija viegls. Īpaši tiem, kas gribēja palikt uzticīgi, kā tas bija ar Daniēlu un viņa trīs draugiem. Vissmagākie pārbaudījumi mūsu jauniešiem bija armijas dienests. Lai arī citur neklājās viegli, tomēr tur bija visgrūtāk. Daudzi tika arī notiesāti.
 
Pusgadu pēc kristībām mani iesauca armijā, turklāt neparastā daļā. Vēl līdz šim nezinu, vai tas bija labi vai nē. Arī te bija tie paši pārbaudījumi kā citur. Tas bija sabata jautājums, diēta un zvērests. Nav iespējams izstāstīt visu, kas bija jāpiedzīvo, lai paliktu uzticīgs. Jau no pašas pirmās dienas, kad tikām atvesti un novietoti, kur pavadīsim dienesta laiku, bija jāpiedzīvo smagi audzināšanas līdzekļi. Tas iesākās piektdienas vakarā ar saulrietu un turpinājās daudzus sabatus. Audzināšanā tika izmantoti visi līdzekļi, bet vairāk fiziskie. Ap.Pāvils 1.Kor.10:13 saka: ”Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus pārbaudīt vairāk nekā spējam izturēt…” Es šajos pārbaudījumu brīžos vienmēr lūdzu: ”Palīdzi, Kungs, man nezaudēt ticību, nepazaudēt mūžības vainagu, kas pieminēts Atkl.3:11. Par dienestā piedzīvoto esmu plaši atspoguļojis savā dzīves stāstā, ar ko, cerams, kādi lasītāji drīzumā varēs iepazīties.


 
Pastāsti, kā Tu satiki savu mīļo sieviņu Hildu.
 
Jā, Dievs ir brīnišķs! Viņa dāvanas ir neaptveramas. Vislielākā no tām, protams, ir Jēzus Kristus. Otrā, kā man šķiet, ir labs dzīves draugs, un trešā- bērni. Hildiņu es satiku pavisam īsi pirms armijas. Es biju atbraucis pie savas otrās tantes Rīgā. Lai man nebūtu jāpaliek vienam, viņa mani uzaicināja atnākt līdzi pie vienas smagi slimas sievietes, kurai viņa kalpoja kā diakone.  Tur pie šīs slimnieces gultas es arī ieraudzīju Hildiņu, viņu kopjot. Mani aizkustināja, ar kādu rūpību viņa to darīja. Tante mani iepazīstināja ar abām un pastāstīja, ka man pēc dažām dienām jāaiziet armijā. Atceros, ka Hildiņa uz mani līdzjūtīgi paskatījās. Un kad vēlāk zemojāmies lūgšanā, viņa sirsnīgi aizlūdza par mani. Projām ejot, vienojāmies, ka es atrakstīšu un pastāstīšu, kā man iet. Un kad man armijā viss tika atņemts un sadedzināts, gan Bībelīte, gan pārējais vērtīgais, tad Hildiņa man rakstīja vēstules, kurās galvenokārt bija svētrunu konspekti.  Tādā veidā es tiku garīgi stiprināts.
      
Padomju laikos nebija viegli būt kristīgai ģimenei, bija daudz izaicinājumu. Kas deva spēku pārvarēt grūtības, kas deva prieku turpināt ticēt un kalpot draudzē?
 
Jāsaka, izaicinājumi ne mazums ir arī tagad. Protams, toreiz tie bija citādi. Bērniem skolā bija jāmācās sešas dienas nedēļā. Tas nozīmēja, ka visai ģimenei tas bija liels pārbaudījums. Arī pieminētais armijas dienests bija obligāts. Tāpat arī darba vietās bija cīņa ar brīvu sabatu, jo bija sešas darba dienas nedēļā. Kas deva spēku pārvarēt grūtības? Tas bija Dievs. Viņš brīnišķi izvadīja visam cauri. Tieši šie piedzīvojumi ar Viņu stiprināja katru ģimeni, kas palika uzticīgi. Tas arī deva prieku turpināt ticēt un kalpot Viņam un viens otram draudzē.
 
Kur tu strādāji un kā sanāca, ka tu  80.gadu beigās sāki kalpot draudzē kā mācītājs?
 
Tas bija jau laiks, kad visur bija redzamas briestam pārmaiņas. Arī draudzē daudz kas sāka mainīties. Pēc garāka laika posma tika sarīkots Latvijas Draudžu savienības kongress. Pavērās lielākas iespējas. Tika izraudzīti jauni darbinieki. Drīz tika rīkotas lielas evaņģelizācijas sanāksmes, tās vadīja gan ārvalstu evaņģēlisti, gan arī no vietējiem. Un arī mani uzrunāja uzņemties šādu kalpošanu. Tajā laikā es strādāju labi atalgotā darbā. Jāsaka godīgi, nebija viegli izšķirties. Pirmkārt, būs jāatstāj labi atalgotais darbs, un, otrkārt, jutos nepiemērots tik augstam aicinājumam.  Tikai pēc nopietnām lūgšanām, dziļām pārdomām un pārējo darbinieku iedrošinājuma ar sieviņu izšķīrāmies uzņemties šo kalpošanu.
 
Kurās draudzēs Tev nācās kalpot un kādi bija spilgtākie piedzīvojumi no tiem laikiem?
 
Tā kā bijām nopirkuši lauku māju Jēkabpils rajonā, tad kalpošanu sākumā nozīmēja Jēkabpils draudzē. Kad bijām tur darbojušies vairākus gadus, kalpojām arī Rēzeknē, Ogrē, Līvānos, Madonā. Pēc tam atkal ilgus gadus Jēkabpilī  un Līvānos.
 
Jau pašā kalpošanas sākumā Jēkabpilī  sarīkojām vairākus evaņģelizācijas pasākumus, kuru rezultātā nokristījās pāris desmit cilvēku. Paralēli arī rīkojām divus gadus Bībeles evaņģelizāciju Aizkrauklē. Bet kā spilgtākais piedzīvojums jāpiemin evaņģelizācija Līvānos, kad tur pēc tam izveidojās draudze. Jāpiemin, ka vairāk nekā 15 gadus nācās arī uzrunāt Jēkabpils ieslodzījuma vietā esošos, no kuriem arī vairāki kristījās.
 
Atskatoties atpakaļ uz savu dzīvi, kuru tās periodu Tu gribētu vēlreiz piedzīvot?
 
Domāju, ka nav nekas jaukāks, kad redzi un piedzīvo, kā  daudzi atgriežas no vecās dzīves un izvēlas Jēzu Kristu par savu Glābēju. Tie bija 90.gadi, kad Jēkabpilī un Līvānos cilvēki kuplā skaitā apmeklēja evaņģelizācijas pasākumus un ar interesi klausījās.
 
Protams, ja jautā, kādu periodu vēlētos vēlreiz piedzīvot, tad, ja tas būtu iespējams, gribētos atkal  būt jaunam, enerģiskam. Atliek tikai ticēt, ja paliksim uzticīgi līdz galam pie tā Kunga, tad to piedzīvosim, ko vairs nevarēs salīdzināt ne ar ko, kā tas rakstīts 1Kor. 2:9.
 
Ko Tu novēlētu citiem mācītājiem un arī tiem, kas nodevušies aktīvai kalpošanai?
 
Šodien, kad šajā gadā kristīgā pasaule atzīmē reformācijas 500.gadadienu, un atskatoties arī 25 gadus atpakaļ, mēs redzam, ka dzīvojam pavisam tuvu visu notikumu atrisinājumam. Kas tikai nav norisinājies pasaulē un draudzēs! Kristus sacīja Mt.24:33- „Kad jūs to visu redzat, tad ziniet, ka Viņš ir tuvu pie durvīm.” Tādēļ  gribu novēlēt ikvienam, bet īpaši darbiniekiem, kuriem Dievs uzticējis šo svarīgi augsto kalpošanas pienākumu, ieraudzīt, kādā laikā  dzīvojam un ko Kungs sagaida no mums. Praviešu Gara liecībās 9.sēj. nepārprotami rakstīts 19.lpp: „Tiem uzticēts vissvinīgākais darbs – pasludināt pirmo, otro  un trešo eņģeļu nesto vēsti. Otra tik svarīga un nozīmīga darba cita nav, tādēļ tie nedrīkst pieļaut, lai kaut kas cits vēl saistītu viņu uzmanību.”
 
Mēs redzam, cik tas šodien svarīgi, jo veselīgo mācību, kā to Pāvils raksta Timotejam ,nemaz nevēlēsies uzņemt, un izraudzīs tādus mācītājus, lai tādā veidā novērstu ausis no patiesības (2Tim. 4:2-5). Un tādēļ Pāvils saka Timotejam un katram, kam uzticēts šis svarīgais pienākums, 5.pantā: „Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.”
 
Un kāds būtu ieteikums pārējiem lasītājiem, ģimenēm?
 
Ģimenēm vispirms novēlu saglabāt savā starpā mīlestību vienam pret otru, bet pāri visam pret Dievu. Un  neaizmirst, ka Viņš ir mums katram dāvinājis dzīves draugu un ģimeni. Un vēl novēlu ikvienam Dieva bērnam un visiem šī žurnāla lasītājiem to, kas rakstīts Atkl.3:11- „Es nākšu drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu.”