Tas notika pirms 500 gadiem! Mārtiņš Luters, Vitenbergas Universitātes profesors, pie Vitenbergas baznīcas durvīm pienagloja akadēmiskas diskusijas tēzes, kuras aizsāka protestantu reformāciju.
 
Lai saprastu reformācijas aizsākumu, nav labākas vietas, ko apmeklēt, lai gan tā varētu būt tikai glezna baznīcā pie sienas, tomēr vairāk kā 95 Lutera tēzes turpina izgaismot patiesību, kurai viņš patiešām ticēja.
 
Doktors Deivids Māršals, vēsturnieks un rakstnieks, sniedz papildu informāciju par šo stāstu:
 
Tikai pāris vīri ir izraisījuši tikpat lielu sacelšanos, kā Mārtiņš Luters (1483.-1546.). Viņa darbs pavisam nejaušajā revolūcijā aizsākās 1517. gadā, tikai pirms piecsimt gadiem. Tieši tad viņš izdarīja ko tādu, ko kāda persona nesen nosauca par “bīstamo modernās pasaules dzimšanu.”[1] Savukārt, kāds cits ir teicis, ka viņš aizsāka vēl vienu “kristietības bīstamo ideju”, kura bija “Protestantu revolūcijas” pamatā.[2]
 
Kas bija Luters? Intelektuāls milzis, kurš parasti prata apbrīnojami viegli izteikties valodā, kuru saprata vienkārši ļaudis. Viņš bija ogļrača dēls, tomēr jau agrīnā vecumā izrādīja ģēnija pazīmes; taču viņš bieži bija noraizējies, pat nomocījies.
 
Lutera tēvs saprata, ka viņa dēls ir apdāvināts, tādēļ vēlējās, lai viņš mācītos likumu. Agrīnajos 1500. gados tā varēja iegūt labu vietu sabiedrībā. Kad 1505. gadā Mārtiņš atgriezās no universitātes, viņš iekļuva briesmīgā pērkona negaisā ar zibeni. Viņa zirgs to nometa un viņš guļot zemē pārbijies sauca: “Palīdzi man, svētā Anna, tad es kļūšu par mūku.”
 
Luters iestājās Augustīna klosterī. No pirmās dienas viņa rūpes nebija par draudzes reformāciju, bet gan par Mārtiņa Lutera glābšanu. Viņš mocījās savā dvēselē, jo viņš ticēja, ka viņš var izpatikt Dievam tikai tad, ja viņš pats kļūs par labu cilvēku. Saskaņā ar Baznīcas mācību, Luters ticēja, ka cilvēks pats sevi var padarīt taisnu. Ja cilvēks to paveica, tad Dievs viņu pārmainīja, un caur Baznīcas sakramentiem izglāba viņa dvēseli.
 
Kad Luters noturēja savu pirmo misi 1507. gadā, šīs pārmaiņas joprojām nebija notikušas. Viņš ļoti sāpīgi piedzīvoja to, ko nozīmēja justies nevērtīgam. Kas gan viņš bija, lai varētu tuvoties Dievam?
 
Viņa vadītāji atzina, ka viņš ir īpaši apdāvināts, tomēr viņi arī uzskatīja, ka viņam ir neveselīgs pašvērtējums. Luters nevajadzīgi cīnījās, lai uzzinātu par žēlastības Dievu un apziņu, ka viņa grēki ir piedoti. Viņš to nevarēja atrast. 1508. gadā viņi nolēma to sūtīt uz Vitenbergas universitāti. Viņi cerēja, ka rūpīgas mācīšanās rezultātā viņš atradīs to, ko meklēja. Bet viņš neatrada. 1510. gadā viņu sūtīja uz Romu, tā bija daļa no viņa izglītības. Šis apmeklējums atstāja dziļu iespaidu uz Luteru, tomēr par spīti citu stāstiem, viņš tur nepiedzīvoja nedz mieru, nedz kādu īpašu atgriešanās stāstu. Gluži pretēji, daudz kas no redzētā tam lika raizēties.
 
Kad Luters atgriezās no Romas, viņu iecēla par Vitenbergas teoloģijas profesoru. 1517. gadā savā mācītāja un akadēmiķa amatā viņš izdarīja ko tādu, kas aizsāka protestantu revolūciju. Neko īpaši revolucionāru viņš neizdarīja… bet varbūt tomēr? Pie Vitenbergas baznīcas durvīm Luters pienagloja 95 tēzes. Viņš tās uzrakstīja latīņu valodā, starptautiskajā pētnieku, izglītoto ļaužu, valodā. Viņš vēlējās, lai viņi ir šīs diskusijas dalībnieki. Baznīcas durvis bija kā ziņojumu dēlis, tādēļ tās vienmēr piesaistīja uzmanību.
 
Tā tas arī notika, tomēr tās izlasīja ne tikai izglītotie pasniedzēji. Kāds izdevējs iztulkoja šīs 95 tēzes vācu valodā un izdeva tūkstošiem kopijas. Mārtiņš Luters bija aizsācis skandālu Baznīcas vidē, kas ietekmēja arī vietējo sabiedrību.
 
Skandāls bija par “indulģenci”. Tie bija sertifikāti, kas piedāvāja grēku piedošanu par samaksu. Tie, kuri ir apmeklējuši Romu, nevar palikt vienaldzīgi redzot Svētā Pētera baziliku un Vatikānu. Tomēr šīs milzīgās ēkas, kuras tai laikā tika uzceltas, bija nesaprātīgi dārgas. Pat tik ļoti bagātai institūcijai, kā pāvestība.
 
Baznīca apgalvoja, ka Jēzus Kristus un svētie tās autoritātēm piešķīruši īpaši “bagātīgi daudz taisnības”. Tas ļāva Pāvestam indulģences vietā izsniegt grēku piedošanas apliecības grēciniekiem, kuri bija gatavi maksāt vai nu par sevi vai saviem radiniekiem, kuri jau bija miruši (tiem tika mācīts, ka mirušie atrodas šķīstītavā). Vietējais indulģenču pārdevējs Tecels, sacīja: “Tiklīdz kā kastītē iekrīt monēta, dvēsele vairs nav šķīstītavā.” Nu gan pārdevējs! Kāds vietējais priesteris apgalvoja, ka indulģencei ir trīs prasības: “Nožēla, atzīšanās un samaksa.”[3] Tomēr tās bija personīgajām indulģencēm. Lai atpirktu mirušu radinieku no šķīstītavas, bija nepieciešams tikai samaksāt.
 
Skandalozi? Jā, arī Luters tā domāja, neatkarīgi no tā, vai indulģence bija domāta dzīvajiem vai mirušajiem.
 
Iemesls, kādēļ Luters tā domāja, ir vienkāršs. Kamēr viņš bija Vitenburgas lektors (1512.-1516.), Luters bija atradis ilgi meklēto atbildi uz savu jautājumu, savas cīņas risinājumu. Viņa nomocītais gars beidzot atrada mieru.
 
Īpaši 1515.-1516. gados viņš lasīja lekcijas par Pāvila vēstuli romiešiem. Viņa pētījumi bija veikti saskaņā ar precīzāku Grieķu Jaunās Derības izdevumu, kuru veidoja Roterdamas Erasms. Luters pētīja arī Augustīna no Hipas (354.-430.) izdotos darbus, kas palīdzēja arī paša pētījumiem.
 
Luters bija koncentrējies uz Romiešiem 1:16-17 „ jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic (..),  jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.“
 
Sākumā Luters savu neizpratni koncentrēja uz frāzi “Dieva taisnība”. Likās, ka tā ir taisnība, ko Dievs no viņa pieprasa. No pieredzes viņš zināja, ka šādu taisnību viņš nekad nespēs iegūt. Viņš to nevarēja izdarīt. “Reiz, kad es klosterī meditēju,” viņš saka, “es sapratu, ka Likums bija viena lieta un Evaņģēlijs atkal kas cits.” Kad viņš saprata, ka “Dieva taisnība” nozīmēja Dieva dāvāto taisnību nožēlojošam ticīgajam, viņa priekšā plaši atvērās Dieva žēlastības durvis. Viņa paša vārdiem sakot: “Tie bija kā vārti uz paradīzi.” Kad Tecels ieradās pilsētā, lai “pārdotu” taisnību, Luters īpaši tam stājās pretī. “Dieva taisnība nav taisnība, kuru mēs iegūstam savu darbu dēļ vai nopirktās indulģences dēļ. Tā ir taisnība, ko Dievs mums dod, kad mēs nožēlojam. Tā ir Dieva dāvana, ko iegūstam ticībā.” Lutera mīļākais Bībeles pants bija “No ticības taisnais dzīvos.” Vēlāk šī kļuva par protestantu mācības pamatu – Taisnošana Ticībā.
 
1517. gadā viņa mācības sāka pārtapt par 95 tēzēm.
 
Savā pirmajā tēzē viņš izaicināja apgalvojumu, ka Baznīca varēja piedot to cilvēku grēkus, kuri nopirka indulģenci. Kad Kristus teica “Nožēlo”, tā rakstīja Luters, Viņš sacīja, ka kristieša dzīvei vajadzētu izradīt nožēlu. Kad viņš jau bija nonācis līdz 37. Tēzei, viņš apgalvoja, ka jebkuram kristietim Dievs var piedot grēkus bez pāvesta indulģences apliecības. 45. un 46. Tēzē bija teikts, ka kristieši, kuri iegādājās indulģences sev, tā  vietā, lai parūpētos par savu ģimeni vai tiem, kas ir trūkumā, izraisa Dieva dusmas. 62. Tēzē viņš apgalvoja, ka Baznīcas vēsts, Evaņģēlijs, bija par Dieva apbrīnojamo žēlastību.
 
Dažus šī entuziastiskā 95 tēžu uzņemšana Vācijas daļā, kurā dzīvoja Luters, satrauca. Alberts no Hohencolernas bija aizņēmies milzīgu naudas summu, lai kļūtu par Meincas arhibīskapu un tādā veidā saņemtu 50% no pāvesta indulģenču peļņas. Viņam šī situācija nebija ērta. Vietējais vācu valdnieks Frederiks Gudrais lepojās ar Luteru, tādēļ viņu atbalstīja.
 
Tad, kad Lutera mācība par Taisnošanu Ticībā kļuva visai acīmredzama, aizsākās politiskās sekas. Viņš kļuva par aktīvu, atvērtu revolucionāru. Luters bija izjaucis viduslaiku pāvesta kontroles sistēmu. Kad Pāvests izdeva bullu par Lutera izslēgšanu no baznīcas, Luters to sadedzināja. 1521. gadā Imperators Čarlzs V pavēlēja Luteram atteikties no saviem uzskatiem parlamenta priekšā, Luters atsacījās to darīt.
 
Luters bija pašā Eiropas mēroga sacelšanās sirdī. Tam bija gan politiskas, gan sociālas sekas. Aizsākās Bībeles tulkošana. Tūkstošiem gadu Bībele bija bijusi tikai latīņu valodā. Tomēr desmit vai gandrīz divdesmit gadu laikā tā tika iztulkota vietējās valodās. Luters pats to iztulkoja dzīvā, saprotamā vācu valodā.
 
Luters vēlējās izdot savu pārliecību. Viņš atstāja iespaidu uz vīriem un sievām dažādās Vācijas, Francijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Šveicas pilsētās. Lutera aizstāvji bija arī Anglijā. Viljams Tindeils, Tomass Kranmers, Tomass Kromvels, Anna Askeva, pat Anna Boleina ieguva savā īpašumā Lutera rakstus. Pavisam cinisku iemeslu dēļ Anglijas tirāns karalis Henrijs VIII, kurš bija ieguvis titulu Ticības Aizstāvētājs, jo uzbruka Luteram, izmantoja šo kustību un atšķīrās no Romas un privatizēja visus klostera īpašumus.
 
Eiropa sadalījās saskaņā ar tās reliģiju. Sākās kari. Vīri un sievas tika sadedzināti savas ticības dēļ. Notika masu slepkavības. Tomēr šīs politiskās sekas nebija pati Reformācija. Reformācija bija kristietības atdzimšana, kāda nebija piedzīvota kopš apustuļu laikiem. Atdzimšana, kas sagatavoja vīrus un sievas ciest un mirt savas ticības pārliecības dēļ.
 
Tomēr, lūkojoties uz to visu pēc 500 gadiem, ko mēs atceramies? Ja mēs svinam 500. Reformācijas gadadienu, ko tieši tajā mēs svinam? Mēs svinam Lutera uzsvaru uz personīgo apziņu, kas ir pārāka pār korumpēto baznīcas varas iestādi.
 
Luters lietoja vācu vārdu Gemeinde (draudze), lai runātu par Baznīcu. Viņš ticību padarīja demokrātisku. Baznīca bija vieta, kur sanāca ticīgie, nevis varas iestāde ar svētām pilnvarām un autoritāti, kas sniegta tikai tās darbiniekiem. Visi ticīgie, kristību rezultātā kļūst par svētajiem. To mēs svinam.
 
Mēs svinam to, ka Raksti ir pieejami visiem saprotamā valodā. Mēs svinam ticīgo tiesības lasīt un saprast Bībeli.
 
Tomēr visvairāk mēs svinam glābšanu, kas tiek dota bez maksas, bez nopelna – kā dāvana no Dieva, ko mēs pieņemam ticībā. Tas ir Evaņģēlijs. Tas ir nesis mieru un iedrošinājumu Lutera dzīvei, un tāpat Evaņģēlijs var nest mieru un iedrošinājumu tavā dzīvē.
 
Vēsturisko informāciju šajā rakstā sniedza Doktors Deivids Māršals, tā izmantota ar The Stanborough Press atļauju.
 
Avots: tedNEWS