Ziemeļamerikas divīzijas prezidents izaicina gada noslēguma sanāksmes apmeklētājus
 
Galvenā dievkalpojuma laikā Daniēls Džeksons, Septītās dienas adventistu draudzes Ziemeļamerikas divīzijas prezidents teica: “Mūsu draudze var zaudēt savu jēgu, ja mēs nemācāmies, kā aizsniegt cilvēkus mūsu teritorijā. Vārdi var būt tukši un bezjēdzīgi, ja aiz tiem nav darbi.”
 
Džeksons, sludinādams svētrunu ar nosaukumu “Vārdi”, delegātiem, ģimenēm un viesiem, kas bija ieradušies uz 2017. gada Ziemeļamerikas divīzijas gada nogales sanāksmes sabata programmu, teica, ka “Dievs gaida darbus. Viņš tev un man saka: Man patiesībā daudz neinteresē jūsu vārdi”. Džeksons līdzdalīja Dieva pamācības Maleahijas grāmatā, kur Dievs saka Israēlam, ka Viņš ir noguris no viņu vārdiem.
 
“Mīlestība kļūst par pamatu kalpošanai Dievam. Viņš aicina [šodien] tevi un mani parādīt Viņa mīlestību,” Džeksons teica.
 
Sabata dievkalpojums ir daļa no sanāksmēm, kas notika jaunajā Ziemeļamerikas divīzijas mītnē, kas tika atklāta ceturtdien, 26. oktobrī.
 
Svētruna papildināja šī gada Ziemeļamerikas gada noslēguma sanāksmes tēmu “Jauna perspektīva”. Džeksons paskaidroja, ka “kalpošana un strādāšana Dievam šodien var mūs aizvest uz tādām vietām un nolikt mūs tādos apstākļos, kas var būt jebkas, tikai ne pieņemami un ērti – tie var prasīt lielāku pazemību nekā jebkas, ko mēs esam iepriekš piedzīvojuši – tomēr šie apstākļi ir realitāte”.
 
Pirms runu sāka Džeksons, Aleksandrs Braiants (G. Alexander Bryant), Ziemeļamerikas divīzijas sekretārs, izteica saviļņojošus ievadvārdus, izmantojot līdzību ar Bībeles ķēniņu Dāvidu.
 
“No cilvēciskā skatījuma Dāvids bija visneiespējamākais ķēniņš. Bet, lai gan cilvēki apšaubīja, Dievs viņu veidoja,” teica Braiants. “Viņa uzdevums: ganīt avis. Viņa tituls: avju gans. Viņa izaicinājumi: lācis, lauva un Goliāts.”
 
Braiants turpināja ar apgalvojumu, ka vairāk nekā 100 gadus Ziemeļamerikas divīzijas vadītāji bija lūguši pēc savas mītnes, lai vadītu darbu savā teritorijā.
 
“Bet vienlaikus Dievs Kanādas līdzenumos gatavoja cilvēku. Uzdevums: ‘Ej un vadi Ziemeļamerikas divīziju.’ Dievs bija aicinājis šo vīru vadīt divīziju, darīt to, par ko visi teica, ka tas nav iespējams.”
 
“Dievs ir aicinājis mūs stādīt sevi cilvēces vajadzību augsnē – lai arī cik atšķirīga, grūta un smaga šī augsne ir mūsdienās,” teica Džeksons.
 
“Mums visapkārt uz ielām mirst cilvēki. Viņi zaudē savas dvēseles, bet mēs strīdamies par to, cik eņģeļu var nostāties uz kniepadatas galviņas. Ja mūsu vārdiem neseko darbi, tad mums ir jāaiztaisa mute,” brīdināja Džeksons.
 
“Uz kurieni mīlestība mūs aicina?” Džeksons jautāja. “Mēs nekad neatradīsim atbildi uz to, ne arī īsto pamatu efektīvai, Kristū centrētai kalpošanai ar vairāk semināriem, labākiem personīgajiem treneriem vai mentoriem, vai arī ar skatīšanos uz citiem.”
 
Atbilde, Džeksons teica, ir atrodama apustuļa Pāvila vārdos Ebr. 12:1, 2: “Apņēmības pilni skriesim sacīkstēs, kas mums noliktas. Uzlūkosim mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju Jēzu.”
 
Citiem vārdiem, Džeksons teica, “vislabākais veids, lai es saprastu savu dzīvi un savu kalpošanau Dievam, ir turpināt raudzīties uz Jēzu kā uz manu Paraugu un manu Mentoru.”
 
Džeksons citēja A. Tozeru (A. W. Tozer), produktīvu kristīgo komentētāju, jautājumā par to, ka mūsdienu kristieši grib “gari runāt un maz darīt. Mēs samierināmies ar vārdiem reliģijā, jo darbi ir pārāk dārgi. Ir vieglāk lūgt: ‘Kungs, palīdzi man nest manu ikdienas krustu’, nekā pacelt krustu un to nest”.
 
Džeksons teica, ka, nesot krustu, tajā ir jāietilpst labprātībai attīstīt jaunas metodes, “pielāgoties jauniem domāšanas veidiem, īstenojot un nesot tālāk mūsu Kunga dotās pilnvaras”. Tas ietver arī to, ka kļūstam dedzīgi kalpošanā un labprātīgi “riskēt ar visu Kristus dēļ – pat ja tas nozīmē vardarbīgu izturēšanos un atstumšanu”. Džeksons teica, ka mums vajadzētu izlietot Viņa darbā savu laiku, talantus un resursus.
 
Izmantojot līdzību par Čolutekas (Choluteca) tiltu – uz nekurieni – Hondurasā, Džeksons brīdināja, ka mums ir jābūt spējīgiem pielāgoties mainīgajai pasaulei, lietojot vārdus, ko cilvēki var saprast – un apstiprinot šos vārdus ar darbiem. Viņš atsaucās uz pieredzi, kā tehnoloģijas ir izmainījušas to, kā cilvēki dzīvo, mācās un sarunājas, sakot: “Mēs vairs neesam zināšanu turētāji, mums ir jākļūst par mācīšanās koordinatoriem.”
 
Tuvu svētrunas beigām Džeksons stāstīja savu piedzīvojumu, lasot grāmatu par Geronimo, Čirikahua apaču cilts virsaiti, un mācības, ko mēs varam gūt no viņa dzīves pieredzes. Geronimo sapņoja, ka Čirikahua tauta varētu dzīvot savā dzimtajā Arizonā.
 
“Tā bija cilvēka izturība,” Džeksons teica. “Nevēlēšanās atstāt savu sapni, pat ja uz viņu šāva, medīja kā suni, lika cietumā un nodeva. Lai gan viņš un viņa ļaudis bija uz mūžīgiem laikiem izraidīti no savas zemes, viņš nekad nepameta cerību, viņš nekad nebeidza censties.”
 
Džeksons teica: “Mums ir jālūdz Jēzu, lai Viņš pabeidz Savu darbu mūsu dzīvēs.” Viņš teica klausītājiem, ka mums ir vajadzīgs Jēzus, lai “pabeigtu Viņa darbu mūsu dzīvē – darīt to, kas ir jāizdara, jo mēs to paši nevaram izdarīt”.
 
Džeksons noslēdza, atgādinot tiem, kas bija sapulcējušies, ka “ikviens, kas ir šajā zālē, ir visaugstākā Dieva kalps”.
 
Avots: Adventist Review