Vaita personīgi kalpoja tiem, kam nebija paveicies
 
Jauna grāmata par septītās dienas adventistu celmlaužu dzīvi Austrālijā atklāj jaunu informāciju – nevis par viņas teoloģiju, bet par praktisko kalpošanu. Sējumā parādīts, kādu pozitīvu pārmaiņu draudzes līdzdibinātājas Elenas Vaitas ticība ienesa viņas apkārtējo cilvēku dzīvēs.
 
Mariana de Berga izmantoja pirmavotus – vēstules, galvenokārt rakstot “Stāstus no Sanisaidas: Elena Vaita Austrālijā 1891-1900” (Stories from Sunnyside: Ellen White in Australia 1891-1900). Avoti ir labi zināmi – de Berga kalpo kā administratīvā asistente Septītās dienas adventistu E. Vaitas pētījumu centrā, un šajā amatā viņa ir jau 29 gadus. Tomēr viņa nebija domājusi tos izmantot grāmatai, līdz saņēma izaicinājumu no sava vīra Kevina un kolēģa Džona Skrzipaszeka (John Skrzypaszek), pētījumu centra direktora.
 
Kad centrs uzsāka E. Vaitas Austrālijas mājas (sauktas Sanisaida) izpēti, “es izjutu spiedienu gan no mājām, gan no darba,” teica de Berga 1. oktobrī atklāšanas pasākuma laikā Kooranbongā, vēsturiskajā mājā. “Tā es domāju – labi, man kaut kas jāizdomā šajā sakarā. Man ir nepieciešami brīvprātīgie, kas man stāsta stāstus. Es izdomāju, ka vislabākais veids, kā to darīt, ir apkopot stāstus.”
 
Stāsti no ikdienas dzīves
 
De Berga apraksta Vaitu, produktīvu rakstnieci, ko septītās dienas adventisti uzskata par apveltītu ar praviešu garīgo dāvanu, kā Mateja 25. nodaļas dzīvu paraugu”. Viņa atceras stāstu, kurā Vaita aiznesa veselīgu ēdienu kādai sasirgušai ģimenei, kas atteicās ēst, uzstājot, lai Vaita dod ēdienu kādai citai ģimenei. Tā Vaita lūdza ģimenei paņemt vairākus viņai piederošus cāļus un pagatavot cāļu buljona zupu. Viņa runāja par ģimeni kādā no savām vēstulēm, rakstot, ka mums ir “jātuvojas cilvēkiem tur, kur viņi atrodas”.
 
“Stāsti no Sanisaidas” nenodrošina sīku izskaidrojumu Elenas Vaitas pravietiskajai lomai, ne arī teoloģiskas privilēģijas argumentētās debatēs,” priekšvārdā raksta Skrzipaszeks. “Tā drīzāk atgādina tāda cilvēka dzīvi, kas ir iegrimis Dieva mīlestības dziļumā.” Stāsti, ko ietver de Bergs, ir vienkārši, bet “ir saistīti ar cilvēku piedzīvoto, tie ir stāsti par mūsu mantojumu,” raksta Skrzypaszeks. “Tie atgādina tāda cilvēka tēlu, kas Dieva mīlestību ir ienesis praktiskajā kristīgajā pieredzē… [“Stāsti no Sanisaidas”] nav vienkārši vēl viena grāmata, bet tā ir iedvesmojošu piedzīvojumu apkopojums, kas izaicina mūs spert izlēmīgu soli, ne tikai lasot stāstus, bet arī padarot tos par saviem.
 
Izdevējs Nātans Brauns, kas ir grāmatu redaktors izdevniecībā “Signs Publishing”, uzskata Vaitas kalpošanu Austrālijā – ceļošanu, runāšanu, draudžu un iestāžu dibināšanu, kā arī rakstīšanu – par viņas nobriedušāko un visvairāk uz Jēzu vērsto kalpošanu. “Bet grāmata atklāj arī viņas personīgi nobriedušo raksturu, viņas ģimenes dzīvi, rūpes par citiem un dedzību draudzes izaugsmē, ko viņa bija palīdzējusi nodibināt.” Vaitas pievēršanās Jēzum – viņa ir uzrakstījusi grāmatu par Viņa dzīvi “Laikmetu ilgas”, esot Austrālijā, – “izmainīja to cilvēku dzīves, ar ko viņa nonāca saskarsmē.”
 
Vaita dzīvoja “Sanisaidā” laikā, kad Austrālijas austrumu kolonijas piedzīvoja depresiju. Viņa rūpējās par nelaimē nonākušiem cilvēkiem, dodot viņiem sīkus darbiņus, paēdinot viņus un palaižot ceļā ar maizes šķēli un ievārījuma burciņu. Viņa arī atvēlēja zemi, uz kuras šobrīd atrodas Avondeilas īpašums, iedalot nelielus lauciņus adventistiem, kas bija zaudējuši darbu – sešu dienu darba nedēļa radīja problēmas sabata ievērotājiem. “Viņas dzīve šeit bija tāda svētība un tāds prieks tik daudziem cilvēkiem, es to vienkārši gribēju līdzdalīt un gribēju, lai jūs par to izlasāt,” teica de Berga atklāšanas svētku laikā.
 
Viņa vēl joprojām runā
 
E. Vaitas mantojuma centra direktora vietnieks Dveins Esmonds (Dwain Esmond) ir pateicīgs, ka viņa to ir izdarījusi. Esmonds, ieradies no ASV Austrālijā uz atklāšanas svētkiem, runāja par savu lomu, risinot teoloģiskus izaicinājumus, attiecībā uz Vaitu. “Mēs bieži nonākam krustugunīs,” viņš teica, tāpēc ir labi lasīt par “tām vietām viņas dzīvē, kur viņa izdzīvoja savu ticību un kur cilvēki bija aizkustināti un iedvesmoti viņas ticības darbu dēļ”. Un, viņš piepilda, ir arī labi, ka “sieviete raksta par sievieti”.


 
Esmonda mīļākā grāmatas daļa ir beigas: atmiņas, ko stāsta citi Sanisaidā dzīvojošie cilvēki vai viņu ģimenes locekļi. Šie “spožie uzticības dārgakmeņi” viņam atgādina Ebr. 11:4, Bībeles pantu, kas atsaucas uz stāstu par Kainu un Ābelu – Kains nogalina Ābelu pēc tam, kad Dievs Ābela upuri uzlūkojis ar lielāku patiku. “Pants beidzas ar domu: lai gan viņš ir miris, viņš tomēr runā. Tā ir arī ar Elenu Vaitu. Lai gan viņa ir mirusi, viņa vēl joprojām runā. Un viņas dzīve un kalpošana un atstātais mantojums, kā tas atklājas šajā brīnišķīgajā grāmatā, turpina aizskart cilvēku dzīves un mudināt cilvēkus sekot Jēzum Kristum.”
 
Grāmata “Stories from Sunnyside” drīz būs pieejama adventistu grāmatu centrā Ziemeļamerikā.
 
Avots: Adventist Review