Intervēja: Tatjana Tomsone
 
Jau vairāk nekā trīs gadus Dāvids Nimmiks ir Baltijas ūnijas prezidents. Pēc ievēlēšanas “Adventes Vēstīs” bija neliela iepazīšanās intervija. Toreiz runa bija tikai par iecerēm. Ko viņš saka tagad, kad darbs ir jau vairāk nekā pusē? Piedāvājam jums plašāku ieskatu padarītajā un iecerēs.
 
Kad mēs ar jums tikāmies pirms vairāk nekā 3 gadiem, jūs teicāt, ka svarīga ir komanda, ar kuru strādāsit. Kāda ir jūsu komanda?
 
Mums ir tiešām laba komanda! Vēl, pirms notika ūnijas kongress, kad es vadīju Igaunijas draudžu savienību, pie mums ieradās pašreizējais divīzijas vadītājs, lai noskaidrotu, kādas ir Baltijas valstīs lielākās vajadzības. Mums bija diskusijas par to, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību un kuros jautājumos konferencēm nepieciešams īpašs ūnijas atbalsts. Toreiz secinājām, ka svarīga ir jauniešu kalpošana, atbalsts bērniem un sieviešu kalpošanai, īpašs atbalsts mācītājiem un izglītības iegūšanai, kā arī veselības kalpošanai.
 
Kad kongresā mani ievēlēja par prezidentu, es jau zināju, ka mēs veidosim komandu tieši šīm vajadzībām. Mums bija jāizraugās cilvēkus, kuri būtu ar vajadzīgo izglītību un zināšanām, lai varētu vadīt šīs nodaļas.
 
Mācītāju atbalstam izglītības iegūšanai es uzrunāju Viesturu Reķi, jo viņam ir doktora grāds un liela pieredze. Sieviešu, bērnu un veselības nodaļu apvienojām zem vienas cepures, to vada mana sieva Alla. Viņai ir atbilstoša izglītība visās šajās sfērās. Viņai ir skolotājas kvalifikācija, kas ļoti noder kalpošanā bērniem. Savukārt Igaunijā viņa līdz tam vadīja veselības nodaļu, viņa ir arī mācījusies un ieguvusi īpašu sertifikātu veselības aprūpes jomā. Savukārt par jauniešiem, evaņģelizāciju un misiju rūpējas Mindaugas Pikunas. Mēs kopā ar viņu esam mācījušies Ņūboldā. Viņš ir cilvēks, kam ir sirds degsme par misijas darbu. Es vēlējos, lai viņš uzņemas šos pienākumus arī tāpēc, lai ūnijas darbā būtu pārstāvēti ne tikai latvieši un igauņi, bet arī no Lietuvas. Un es priecājos, ka esam izveidojuši šādu komandu. Mēs pārstāvam dažādas valstis, dažādas kultūras, un tas mums ļauj iepazīt vienam otru un labāk saprast tos, kas strādās katrā no Baltijas valstīm.
 
Vai jūs esat labi sastrādājušies?
 
Ir svarīgi, lai komandā ir savstarpēja uzticēšanās, kopēji mērķi, un mēs patiešām esam kā viena komanda. Es priecājos, ka esam izstrādājuši stratēģisko plānu, kuru katru gadu pārskatām. To, kas ir izdarīts, izsvītrojam; ja redzam jaunas vajadzības, saņemam jaunus ieteikumus, tad cenšamies tos īstenot nākamajā gadā.
 
 Ar komandu esmu ļoti apmierināts. Mūsu cilvēkiem ir ne tikai izglītība, bet arī pieredze. Kad mēs tiekamies kopējās sanāksmēs, es jūtu, ka mūsu domas un idejas ir līdzīgas. Mēs uz daudzām lietām skatāmies vienādi, spējam viens otru atbalstīt. Reizi mēnesī tiekamies visi ūnijas darbinieki, lai izvērtētu, kas mēneša laikā noticis, un plānotu nākamos pienākumus. Lai katram būtu skaidri pienākumi un nebūtu jāgarlaikojas (smejas).
 
Mana prioritāte Nr.1 ir attiecības. Nekas tā nepalīdz draudzei garīgi augt kā pareizas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Esmu mācījies par dažādiem vadības līmeņiem un sapratis, ka svētības ir tad, ja vadītājs kalpo. Ja tas notiek visos līmeņos, tad rezultāts ir vislabākais.
 
Jūsu sekretārs un mantzinis ir ar ilgāku pieredzi ūnijas darbā, vai ne?
 
Jā, Adventistu baznīcā administratīvā struktūra ir līdzīga visas līmeņos sākot no draudzes līdz pat Ģenerālkonferencei. Draudzē mācītājs un draudzes vecākais vada draudzi. Tad ir sekretārs, kas visu protokolē, un mantzinis, kurš pārrauga finanses. Viņi automātiski ir draudzes padomē. Līdzīgi ir arī pārējos līmeņos.
 
Zigurds Laudurgs ir ūnijas mantzinis. Viņam ir ļoti liela pieredze, viņš mums ir liels palīgs un atbalsts. Guntis ir citāds pēc rakstura – viņš ir zinošs teoloģiskos jautājumos, ļoti rūpīgs protokolēšanā un pacietīgs kolēģis. Viņš mūsu tikšanās reizēs gatavo rīta garīgās pārdomas. Vēl mums administratīvajā komitejā ir Viesturs Reķis. Viņam, protams, ir ļoti liela pieredze administratora darbā. Katrs no mums ir savā vietā, un kopā mēs esam vienoti. Mēs četratā tiekamies reizi nedēļā, tad apspriežam visu aktuālo.
 
Ar ūnijas sekretāru mums ir draudžu saraksts, kuras gada laikā esam apņēmušies apmeklēt. Katru gadu rudenī, arī šogad mēs ar draudžu savienību vadītājiem saskaņojam, uz kurām draudzēm dosimies, un visa gada garumā mums ir jau saplānots, kur būsim sabatā. Tikšanās ar cilvēkiem ir ļoti vajadzīgas, tās mums palīdz saprast to, kas notiek draudzēs, palīdz redzēt kopainu, kāda ir mūsu ūnijā.
 
Nākamais jautājums ir par mācītājiem. Latvijā to trūkst. Vecākie pensionējas, bet jauno nav. Vai Igaunijā un Lietuvā ir līdzīgas problēmas? Turklāt aktuāls ir arī jautājums par mācītāju izglītību.
 
Šobrīd vissliktākā situācija ir Latvijā. Labāka aina ir Lietuvā, taču es ar bažām raugos nākotnē. Ja Kristus neatnāks tuvāko 20 gadu laikā, tur būs kritiska situācija, jo visi mācītāji ir līdzīga vecuma. Tāpēc arī viņiem jau tagad jādomā par paaudžu maiņu un izglītības iespējām.
Mācītāju trūkst arī Igaunijā, taču tur ir vērojams progress. Pirms es kļuvu par ūnijas vadītāju, es Igaunijā atbildēju par mācītāju kalpošanu, un jau tad bija skaidrs, ka vecie mācītāji dodas pensijā, bet jauno trūkst. Kad mani ievēlēja kalpošanai ūnijā, Igaunijas konference nosprauda skaidru mērķi – aicināt darbam jaunus kalpotājus un tos izglītot. Tika uzrunāti jauni cilvēki un noslēgta vienošanās ar Igaunijas Baptistu semināru un mūsu Ņūboldas koledžu Lielbritānijā.
 
Vispārējos priekšmetus mūsu mācītāji apgūst Baptistu seminārā, bet specifiskos Adventistu mācību priekšmetus māca mūsu pasniedzēji no Ņūboldas. Tas Igaunijā ir vislabākais variants, jo ir lētāk nekā doties mācīties uz ārzemēm. Turklāt tas arī apturējis tendenci, kad daži aizbrauca studēt uz Ņūboldu un atpakaļ vairs neatbrauca. Ir arī bijuši gadījumi, kad finansiālu vai kādu citu iemeslu dēļ studentiem nav bijusi iespēja pabeigt mācības Lielbritānijā.
 
Jautājums par izglītību ir ļoti aktuāls. Viesturs šajā virzienā daudz strādā, viņam ir bijušas dažādas tikšanās. Mēs ūnijā esam teikuši Latvijas draudžu savienībai – ja viņi vēlas sūtīt kādu izglītoties, mēs to atbalstīsim, cik vien spēsim, arī finansiāli. Jo šodien bez izglītības aicināt mācītājus darbā nedrīkst. Cilvēki var sākumā palīdzēt esošajiem mācītājiem, iesākt strādāt, bet vispasaules baznīcas nostāja ir tāda, ka visiem kalpojošajiem mācītājiem ir vajadzīgs maģistra grāds teoloģijā. Arī mūsu ūnija vēlas, lai katram mācītājam, pirms viņš tiek ordinēts, būtu maģistra grāds. Bez tā ordinēt nevajadzētu.
 
Cits jautājums, kas ir vēl svarīgāks – ir ļoti grūti atrast jaunus cilvēkus, kas vēlas sevi veltīt mācītāja darbam. Iespējams, viens no iemesliem ir tas, ka draudžu savienības līmenī mācītāja darbs netiek pienācīgi novērtēts. Mācītāja darbs ir ar cilvēkiem. Viņi tiekas ar dažādiem ļaudīm, ar dažādiem uzskatiem, nacionalitāti utt. Tas ir grūti, un mēs redzam, ka daudzi šajā darbā izdeg. Tāpēc divīzija gatavo īpašas atbalsta programmas, lai palīdzētu mācītājiem tikt ar visu galā. Vēl nesen mūsu ūnijā “salūza”, var teikt, visa ģimene, viņiem vajadzēja pusotru mēnesi, lai atkoptos.
 
Tas viss rāda, ka mēs pārāk maz vērtējam mācītāja darbu. Turklāt jāņem vērā arī finansiālo aspektu. Mācītājam ir jābūt nodrošinātam tā, lai viņš var pilnībā veltīt sevi kalpošanai. Ja viņš spiests piestrādāt citur, meklēt iespējas piepelnīties, tad cieši visi – draudze, ģimene. Lasītāji varbūt zina, ka mācītāju kalpošana bieži ir, kā saka, “uz riteņiem”. Reizēm viņiem nav savas mājas, viņi dzīvo draudžu telpās. Kad jāiet pensijā vai kaut kas notiek un nav iespējams turpināt darbu, var gadīties, ka mācītājam nav kur iet. Tā kā mēs dzīvojam sekulārā, materiālā pasaulē, jaunieši skatās, vai viņiem tas ir izdevīgi. Tāpēc grūti ir atrast svētījušos jauniešus, kas varētu neņemt to visu vērā, nodot sevi Dieva rokās, izdzīvot visas grūtības un iziet no tām kā uzvarētāji, lai būtu par svētību citiem.
 
Mēs esam daudz rakstījuši par Ceļa meklētāju kustību, kas Latvijā ir populāra. Vai līdzīga situācija ir Lietuvā un Igaunijā?
 
Gribu pateikt lielu paldies Latvijas draudžu savienībai un tieši Latvijas Ceļa meklētāju kustības vadītājai. Man bija iespēja pagājušajā gadā būt CM nometnē, un es biju izbrīnīts par redzēto. Ar pateicību skatījos acīs vadītājiem, kas spēja to visu organizēt. Šogad es tikos ar Igaunijas CM vadītāju, kurš arī ciemojās Latvijas CM nometnē. Arī viņš bija izbrīnīts par redzēto. Izskatās, ka arī igauņi grasās pārņemt jūsu pieredzi. Igaunijā Ceļa meklētāji darbojas, tikai viss nav tik labi organizēts kā Latvijā. Ir labi, ka jaunieši arvien brīvāk runā angļu valodā. Tas dod iespēju komunicēt.
 
Lietuvā draudžu savienība nav liela. Viņiem arī ir CM klubs, viņi katru gadu rīko nometnes. Man šķiet, arī viņi pagājušajā gadā viesojās jūsu nometnē. Es novēlu jums savu pieredzi līdzdalīt tālāk, lai visā ūnijā katrā draudzē varētu būt stipri klubi, būtu stipri vadītāji, kas zina, kā kalpot bērniem. Viņi ir mūsu nākotne.
 
Ceļa meklētāju kustība piesaista jauniešus līdz 16 gadu vecumam. Bet tālāk? Vai ir kādi jauni projekti jauniešiem ūnijas līmenī?
 
Protams, jūs zināt, ka Ceļa meklētājiem ir iespēja kļūt par vadītājiem un nodot zināšanas citiem. Tā tas notiek. Taču kopumā jaunieši ir sadalāmi vismaz divās daļās. Tie, kas vēl nav apprecējušies, un tie, kam ir jau ģimenes. Tie, kas vēl ir jauni, vieni paši, viņi aktīvi braukā pa nometnēm, piedalās dažādos projektos, piemēram, IMPACT. Bet kad izveidojas ģimene, parādās citas rūpes, dzimst bērni, un viņi vairāk sasaista sevi ar draudzi, kurā atrodas.
 
Ja runājam par pirmajiem, tad ir ļoti svarīgi, lai jauniešiem ir vadītājs, kas organizē dažādus pasākumus. Taču ūnijas līmenī es redzu, ka joprojām ļoti grūti atrast sinerģiju starp trim dažādām valodām un kultūrām. Lai gan ir atsevišķi pasākumi, bet tie nav lielā mērogā. Divīziju līmenī tiek rīkots kongress jauniešiem. No Igaunijas šogad aizbrauca 60 jaunieši, no Latvijas tikai daži, daži arī no Lietuvas.
 
Cilvēki izvērtē, kur viņi vēlas piedalīties. Un man liekas, ka lielākoties viņi izvēlas lokālo līmeni. Es zinu, ka gan Igaunijā, gan Latvijā notiek nometnes, ir dažādas programmas, pat mācību programmas. Es ceru, ka Lietuvā arī ir līdzīgi (par to es zinu mazāk). Diemžēl kopēja darbošanās visām trim valstīm kopā notiek reti. Un tam ir vēsturiskas saknes. Ūnijas darbs ir koordinēt, lai ir saite starp ūniju un divīziju programmām.
 
Bet, nav šaubu, jaunieši ir spēks. Ja viņu nav, tad draudzei nav riteņu, lai virzītos uz priekšu.
 
Jums pašiem bērni ir jau pieauguši, jaunākā meita ir studente. Vai vecākais dēls seko jūsu pēdās?
 
Dēls ar teicamām atzīmēm pabeidza Endrjūsa Universitāti. Viņam ļoti patika studēt. Profesori pat viņu pieņēma par palīgu savā darbā. Viņš ātri apguva grieķu valodu, viņam tā patīk. Tagad viņš pats var analizēt Bībeles tekstus oriģinālā, tas viņam ļauj labāk redzēt Bībeles kopainu. Tāpēc viņš, lai gan mācījās arī ebreju valodu, vairāk uzmanību ir pievērsis Jaunajai derībai.
 
Tā kā viņa studijām sponsoru nebija, viņš paņēma kredītu un devās maģistratūras studijās uz Skotiju. Arī šīs mācības viņš ar teicamām atzīmēm pabeidza. Tagad viņam ir parāds par mācībām, un viņš ir devies atpakaļ uz Ameriku. Viņš vēlas turpināt studijas doktorantūrā, taču viņam vēl nav izdevies atrast vietu, kur viņš varētu apvienot studijas ar darbu, lai varētu kārtot kredītsaistības. Viņš vēlas darboties izglītības jomā. Viņa mērķis ir būt par pasniedzēju koledžā vai universitātē.
 
Šobrīd viņš ir Kalifornijā. Viņš grasās uzsākt darba gaitas vienā no mūsu adventistu koledžām. Mēs viņu atbalstām, jo arī mēs redzam, ka tas ir viņa aicinājums – palīdzēt jauniešiem izprast Dieva Vārdu. Viņam Dievs ir devis dāvanu atrast kontaktus ar jauniešiem un virzīt viņus īstajā ceļā.
 
Amerikas studijās viņš arī iepazinās ar savu sievu, un mums ir prieks redzēt, kā viņi kopā garīgi aug un palīdz viens otram. Un gan jau Dievs palīdzēs viņam atrast savu vietu, kur viņš var pilnveidoties un būt par svētību citiem.
 
Brīdī, kad iznāks mūsu žurnāls, ASV sāksies Gada sanāksme, kurā lems par to, ko darīt ar tām ūnijām, kas iestājas par sieviešu ordināciju. Ko jūs sakāt par to, kas notiek?
 
Kā zināt, Ģenerālkonferences sesijā bija balsojums par šo jautājumu, un vairums delegātu nobalsoja, ka sievietes nedrīkst ordinēt. Mūsu ūnija respektē šo nostāju – mēs esam paklausīgi ĢK balsojumam. Jāatzīst, mēs esam tajā kultūras zonā, kur būtu grūti ordinēt sievietes. Baltijā spēcīga ir ortodoksālās baznīcas ietekme. Lietuva ir katoliska zeme. Igaunija no visām ir vissekulārākā. Taču arī tur ir nopietna pretestība. Nesen vairākas draudzes nepieņēma māsas, kuras konference nosūtīju turp kalpot mācītājas amatā, un tad bija grūtības. Gribu uzreiz pateikt, ka Ģenerālkonferences sesijas balsojums neko nav mainījis. Tur, kur sievietes ir ordinētas jeb iesvētītas par draudzes vecākajām, tur viņas arī turpina kalpot. Sesijā jautājums bija tikai par mācītāju ordināciju.
 
Tie, kas notikumiem sekoja līdzi, zina, ka šis lēmums raisīja zināmu viļņošanos. Sākotnēji mūsu divīzijā izveidota pētnieku grupa secināja, ka ordinācija ir pieļaujama. Taču ĢK vadītājiem bija cits viedoklis. Tad zināmas kaislības radās sesijas laikā. Polemika izvērsās par to, kāpēc pienācīgi nedarbojās balsu skaitīšanas aparatūra, dažām divīzijām pārmeta slēptas vienošanās. Taču tas viss nav svarīgi, jo reiz balsojums ir tāds, mēs to respektējam.
 
Jā, šajā rudenī jautājums varētu atkal tikt aktualizēts, jo citur ir daudz sieviešu mācītāja amatā, turklāt vairākās ūnijās sieviešu ordinācija turpinās. Un tā kā Ģenerālkonferences vadība vēlas, lai visi rīkotos vienādi, tad jautājums, iespējams, atkal būs aktuāls. Lielākoties tas skar tās ūnijas, kas jau iepriekš neievēroja pieņemto kārtību. Mēs akceptējam sievietes mācītāja amatā, bet viņas neordinējam. Mēs vērtējam viņu darbu, jo, mūsuprāt, Dievs šai kalpošanai aicina kā sievietes, tā vīriešus bez ierobežojumiem. Bet kamēr Ģenerālkonference nav izlēmusi, mūsu nostāja ir vienkārša – mēs šajās debatēs dziļi neiesaistāmies. Jo es redzu, ka mūsu valstīs ir cita kultūra, un šeit šī problēma nav tik aktuāla.
 
Dāvid, vai jums ar sievu ir kādi hobiji, kas palīdz atpūsties no saspringtā darba?
 
Es esmu zelta vecumā (iesmejas) un esmu sapratis- lai gan man ir daudz pienākumu, es arī turpinu mācīties, taču man vajag atjaunot enerģiju. Un es jaunus spēkus gūstu mūsu piemājas zemē. Mums ir lauku īpašumus, kuru savulaik iegādājās mans tēvs. Esmu viņam pateicīgs par to. Kad ir iespējams, mēs turp dodamies un kaut ko darām. Apstrādājam dārzu, remontējam māju. Tur jau tagad var iekšā dzīvot. Mums tā ir svētība. Mācītājam vajag tādu vietu, kur viņš var strādāt fizisku darbu un šādā veidā atbrīvoties no stresa.
 
Ko jūs gribētu pateikt cilvēkiem Latvijā?
 
Es vēlētos, lai draudzes Latvijā nepazaudētu savu fokusu, proti, misijas darbu. Jo vienīgais, kam mēs patiešām esam aicināti- būt sālim un gaismai šajā pasaulē. Kā to izdarīt? Mēs kļūstam par svētību tikai tad, ja mums ir personiskas attiecības ar Dievu un Dieva žēlastība mūs skar personiski. Ja tā nav mūs skārusi, mums nav ko teikt cilvēkiem. Tad mēs dzīvojam tajos konfliktos, kas diemžēl ir vērojami mūsu draudzēs, un misija zaudē savu nozīmi. Tāpēc es visus aicinu pievērst uzmanību Jēzum Kristum, lai Viņa raksturs var atspoguļoties mūsos, jo Viņš mūs maina. Un tad mēs varam būt Viņa pārstāvji un būt citiem par svētību. Neaizmirstiet to!