Vai tad, kad Mārtiņš Luters pienagloja 95 tēzes pie Vitenbergas banzīcas durvīm, viņa nodoms bija iznīcināt baznīcu, atstāt to vai vienkārši ieviest reformas dažās Baznīcas mācībās un uzskatos? Mēs to nekad neuzzināsim, bet viens ir skaidrs: viņš iesāka lielāko apvērsumu kristietībā un iedrošināja daudzus uzdot jautājumu, ko nozīmē būt kristietim, kas turpinās līdz pat mūsu dienām. Patiesībā baznīca mūsdienās ir tieši tādā pašā apšaubāmā stāvoklī, kādā tā bija Mārtiņa Lutera laikā. Daudzi kristieši ir samulsuši un saskaras ar dažādām dilemmām par to, vai atstāt uzskatus un praksi, pie kā ilgi ir turējusies kāda noteikta konfesija. Atkal, tāpat kā Lutera dienās, šķiet, ka uzticīgi vīrieši un sievietes tiek aicināti izvēlēties starp Dieva Vārdu un cilvēku pieņēmumiem. Luters saskatīja nepareizības visās Baznīcas daļās. Tur bija varas, stāvokļa un pozīciju ļaunprātīga izmantošana, sākot ar zemāko priesteri līdz pat augstākajam prelātam. Augstākā no šīm ļaunprātībām bija indulgenču pārdošana – rīcība, ar ko tiem, kam bija pietiekami naudas, teica, ka viņi var nopirkt iespēju izkļūt no šķīstītavas un nonākt Debesīs! Jo vairāk indulgenču cilvēks nopirka pirms savas nāves, jo mazāk laika viņam būs jāpavada šķīstītavas ugunīs pēc nāves. Šī bija šaušalīga doktrīna, kas diskriminēja trūcīgos, bet deva peļņu baznīcai. Tai tomēr nebija Rakstos balstīta pamata.
 
Luters pamanīja novirzi no būtiskām kristietības mācībām un tika pamudināts runāt un izaicināt draudzes mācības. Šajā laikā Rietumeiropā bija tikai viena, pāvesta vadītā Romas Baznīca, un tā necieta nekādas nesaskaņas. Šajā plaši izplatītajā māņticības laikā nepiederēšana Baznīcai nozīmēja noteiktu likteni. Ja cilvēku izslēdza no Baznīcas, no kā lielākā daļa ļoti baidījās, tas viņam nozīmēja, ka viņš ir nošķirts no ticības, bez cerības: atstumts un viens, ar tikai vienu galamērķi – elli. Tas nebija viegli, tāpēc padara Lutera rīcību vēl drosmīgāku, parādot viņa stingro, nesvārstīgo ticību tam, ko viņš uzskatīja par pareizu. Šādā veidā tika iesākta revolūcija, ko mēs pazīstam kā protestantu reformāciju.
 
Lutera un citu reformatoru pārliecību par būtiskiem kristietības jautājumiem var apkopot piecās “sola”. Tās ir Sola Scriptura, Sola Fide, Sola Gratia, Solus Christus un Soli Deo Gloria. Atvēlēsim kādu brīdi, lai saprastu šos piecus būtiskos elementus viņu kristīgajos uzskatos.
 
1. Sola Scriptura (tikai Svētie Raksti). Kristieši parasti uzskata Bībeli par galējo un augstāko autoritāti. Tā ir uzticama, un visu ir jāizskaidro tās gaismā. Vārds, kā zināms, ir Svētā Gara iedvesmots, un šis Gars arī palīdz mums saprast un paklausīt tā mācībām. Tajā ir viss, kas mums ir nepieciešams, lai kalpotu Dievam. Kā teica apustulis Pāvils: “Visi Dieva iedvestie Raksti ir noderīgi mācībai, grēka atmaskošanai, labošanai, audzināšanai taisnīgumā” (2. Tim. 3:16).
 
2. Sola Fide (tikai ticība). Mēs tiekam glābti no mūsu grēkiem un grēcīguma tikai ticībā Jēzum Kristum. Mēs nevaram būt glābti paši ar saviem nopelniem. Ar labajiem darbiem vien nepietiek, lai mūs glābtu. Mums tāpēc ir pilnībā jābūt atkarīgiem no Jēzus taisnības.
 
3. Sola Gratia (tikai žēlastība). Mēs tiekam glābti tikai Dieva žēlastībā. Mums ir dota glābšana, neskatoties uz mūsu grēcīgo stāvoli. Mēs piedzimstam kā dabiski Dieva ienaidnieki ar patiku un dziņu uz ļauno, bet Dievs Savā labestībā izvēlējās piedāvāt mums iespēju būt glābtiem ticībā Jēzum Kristum (Sola Fide). Pāvils to izsaka šādi: “Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2:8).
 
4. Sola Christus (tikai Kristus). Tikai Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs, Kungs un Ķēniņš. Dievs ir atklāts Jēzus Kristus veidā un dzīvē. Šajā sevis-atklāsmē mēs sākam redzēt un saprast Dieva raksturu un būtību. Tad mēs spējam piedzīvot glābjošas un pārveidojošas attiecības ar Viņu.
 
5. Soli Deo Gloria (tikai Dievam slava). Tas nozīmē, ka mums ir jādzīvo tā, lai pagodinātu Dievu, “izslēdzot cilvēka sevis pagodināšanu un lepnumu”.¹ Saskaņā ar reformatoriem, mūsu dzīves mērķis ir dzīvot Dieva godam un tikai Dievam. “Tādēļ, vai ēdat vai dzerat, vai ko citu darāt, visu dariet Kungam par godu” (1. Kor. 10:31).
 
Šie elementi līdz mums ir nonākuši, pateicoties iepriekšējo paaudžu vīriešu un sieviešu drosmei, kas čakli ir pētījuši Rakstus un, Svētā Gara vadīti, uzturējuši dzīvas Svētās Bībeles patiesības. Viņi varbūt tika vajāti kā Džons Viklifs, sadedzināti kā Tomas Kranmers vai mocīti kā neskaitāmi citi, bet turējušies stipri. Līdzīgi Pāvilam, viņi bija sagatavoti atdot savas dzīves, un, līdzīgi Pāvilam, viņi bija pārliecināti, ka nekas, pat nāve, nevar viņus izslēgt no Dieva mīlestības Jēzū Kristū, mūsu Kungā.
 
Šie elementi veido stipru pamatu protestantu reformācijai un vēl joprojām tie tiek uzņemti daudzu kristiešu dzīvēs. Rakstot dziesmu “Dievs un tikai Dievs” (“God and only God”), Stīvam Grīnam tas noteikti bija prātā. Piedziedājumā ir vārdi “Dievs un tikai Dievs ir piemērots ieņemt Universa troni. Lai ikviens, kas dzīvo, pienes savu patiesāko slavu Dievam un tikai Dievam”.
 
Mūsdienās mēr redzam anglikāņu Baznīcu Anglijā, presbiterāņu Skotijā, luterāņu Vācijā un Skandināvijā – tie visi ir protestantu reformācijas produkti, tāpat kā puritāņi, kas aiznesa reformācijas mācības uz Jauno Pasauli – kas vēlāk kļuva par Amerikas Savienotajām Valstīm. Reformācija patiešām izmainīja mūsu kontinentu – gan reliģiski, gan politiski.
 
Tomēr kas tieši ir tas, ko mēs šogad atzīmējam? Vai aizgājušais laiks ir padarījis mūs pašapmierinātus un noslāpējis dedzību, ko atklāja šie agrīnie reformatori? Vai reformācijas pamatelementi vēl joprojām mūsu vidū rada tāda paša līmeņa diskusiju un dedzību?
 
Vai mēs esam labprātīgi piecelties un aizstāvēt savu ticību, kad mūs izsmej un mums uzbrūk tie, kas redz lietas citādāk? Pasaulē ir vietas, kur kristieši tiek nogalināti par to, kam viņi tic. Mēs dzīvojam valstī, kuras likumi vispārīgi ir balstīti uz kristīgām vērtībām, kas ir gadsimtiem senas, tomēr daudziem var likties, ka mēs dzīvojam “tumšajos laikos”. Mums bieži vien ir bail pacelt savas galvas virs “aizsargbarjeras” un aizstāvēt savus uzskatus. Daudz labāk un ērtāk ir palikt neredzamam un nekustināt laivu. Kur mēs būtu, ja Mārtiņš Luters būtu domājis šādā veidā? Nebūtu reformācijas, nebūtu protestantisma un, visdrīzāk, būtu mazāk vērtību un brīvību, ko mēs baudām mūsdienās. Mēs nesaprastu Dieva labestību un žēlastību, kā arī iemeslu Viņa nāvei pie krusta, kā mēs to šodien saprotam.
 
Ko tad mēs varam mācīties no reformācijas? Kā mēs varam būt iedvesmoti šodien? Mēs varam sākt domāt par izmaiņām, ko varam ieviest savā personīgajā dzīvē, kas var izmainīt mūsu ģimenes. Mēs varam lūgt Dievu, lai Viņš mums parāda, kā mēs varam būt tie, kas ienes pārmaiņas mūsu kopienās, parādīt Jēzus Kristus mīlestību. Pāri visam, mēs varam personīgi uzņemties atbildību pasludināt Dieva patiesību, kad vien tiekam aicināti to darīt.
 
31. oktobrī būs apritējuši 500 gadi, kopš Mārtiņš Luters piecēlās un ienesa pārmaiņas. 2. Pēt. 3:8 mums saka, ka “Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena”. Ja Dievam tūkstoš gadi ir kā viena diena, tad mēs esam nodzīvojuši tikai 12 stundas dienā. Mums vēl joprojām ir palikusi puse dienas – pietiekami daudz laika, lai pārliecinātos, ka reformācijas galvenajām mācībām nākamajās paaudzēs vēl joprojām ir sava nozīme. Nepagursim un nenoiesim no ceļa. Mums ir jāpaliek uz ceļa un jāpaceļ augstu reformācijas karogs, lai visi varētu iepazīt, cik patiesi brīnišķīgs ir Dievs. Patiesām, kā teica Mārtiņš Luters, ir tikai viens Dievs un viens vārds, kurā mēs varam tikt glābti – Jēzus Kristus (sk. Ap.d. 4:12, 1. Tim. 2:5). Izvēlieties šodien, kam jūs gribat kalpot, bet saprotiet, ka jūsu izvēlei būs maksa. Mums visiem šajā reformācijas gadadienā ir izteikts atgādinājums, ka izvēlēties Dievu, nevis cilvēkus un tradīcijas, nebūs viegla izvēle, bet tā ir vienīgā, ja mēs vērtējam savu mūžīgo dzīvību.
 
Šerila Haita
 
Raksts pārpublicēts no žurnāla “Focus”, 02 2017
 
¹https://en.wikipedia.org/wiki/Soli_Deo_gloria