Šai rakstu vietai ir sena interpretācijas vēsture
 
Jau baznīctēvi, lasot šo rakstu vietu, norādījuši, lai kristieši neievēro jūdu svētkus un gavēņus, jo likums ticis atcelts. Piemēram, baznīctēvs Augustīns norādījis, ka Jēzus esot pārkāpis sabatu, lai novērstu “ēnas”. Viņš gan uzsvēra, ka Jēzus ir devis sabatu, jo bija kopā ar Tēvu, kad tika dots likums, taču tā esot bijusi tikai ēna, kas zuda, kad atnāca pats Kristus. Ēnas norādīja uz gaismas atnākšanu, tagad gaisma ir atnākusi un ēnas mums nevajag. (Augustine, Sermons on NT Lessons 86,3, NPNF 1st. VI, 515-516)
 
Luters uz šo rakstu vietu norāda, ka Pavils atceļ sabatu, nosaucot to vārdā par ēnu, jo ir atnācis pats Kristus miesā. Kalvins to saprata līdzīgi, jo norāda, ka Kristus ar Savu nāvi atcēla rituālu ievērošanu, kas ir ēna līdz atnāca Kristus.
 
Mūsdienās šīs interpretācijas starp teologiem nav mainījušās, jo tiek uzsvērts, ka Pāvils uzlūko sabatu kā Vecās Derības tipoloģijas iestādījumus, kas ir piepildījies Kristū un uz kristiešiem vairs neattiecas. Bībeles komentāros par vēstuli Kolosiešiem šī rakstu vieta tiek aplūkota atrauti no 2. nodaļas rakstu vietām pirms un pēc 2:16. Pirms tās ir norādes uz kolosiešu sinkrētiskajām maldu mācībām un arī 2. nodaļas beigās ir atsauce uz to, taču nodaļas vidus – 2:16-17 – tiek izrauts ārpus konteksta. Lai saprastu, ko tieši Pāvils saka 2:16-17, nepieciešams saprast, kas īsti bija kolosiešu problēma? Kāpēc, rakstot par cilvēku mācībām un eņģeļu pielūgsmi, Pāvils pa vidu piemin arī sabatu? Kas ir tas raksts, ko Dievs ir pienaglojis pie krusta (2:14)? Vai arī sabats ir piesists pie krusta?
 
Kolosiešu filozofija
 
Vēstulē kolosiešiem Pāvils lieto vārdus: “paražas” (paradosin 2:8), “pilnība” (plēroma 2:9, 10), “filozofija” (filosofia 2:8), “ēšana” un “dzeršana” (brosei, posei 2:16), “varas” un “spēki” (arhai, eksūsiai 2:15), “pasaules pirmsspēki” (stoiheia tū kosmū 2:8, 20). Šie vārdi ir sastopami jūdu gnosticismā, uz ko norāda vairāki Bībeles komentētāji. Pilnībā saprast kolosiešu “filozofiju” mūsdienās ir sarežģīti, jo mums ir tikai tā informācija, kas ir pašā vēstulē kolosiešiem.
 
Kolosiešu “filozofijā” Kristus ticis aizvietots ar cilvēku autoritātēm, cilvēku paražām, “atziņu” (gnosis 2:2, 3, 3:10), “saprašanu” (sunesis 1:9, 2:2) un “gudrību” (sofia 2:3, 33). Lai to visu iegūtu, kādi mums nezināmi skolotāji skubināja kolosiešus pievērst uzmanību “pasaules pirmsspēkiem” (stoiheia tū kosmū 2:8, 18, 20).
 
Kas tieši ir šie pirmsspēki, elementi, nav skaidrs, bet ir skaidrs, ka tie pieder pasaulei (kosmos) un var būt saistīti gan ar pagānismu, gan ar jūdaismu. Vairāki komentētāji šos pirmsspēkus savieno ar Gal. 4:3, 9 un norāda, ka tie esot eņģeļi, kuri devuši bauslību (Ap.d. 7:53, Gal. 3:19), vai pagānisma dievības un astrālie spēki. Kolosieši tapa filozofu skubināti pielūgt eņģeļus (2:15, 18, 19, 23) un piekopt rituālu un askētisma praksi (2:11, 14, 16, 17, 21, 22), apsolot, ka šādi tie iegūšot dievišķo pilnību (pleroma 2:9, 10). Šie skolotāji veica teoloģisku kļūdu, ka par vidutājiem ielika nevis Jēzu Kristu, bet gan eņģeļus vai kādus citus spēkus. Cik var nojaust no vēstules konteksta, teoloģiskās spekulācijas skāra uzskatus par miesu (2:11, 23), aizliegumus baudīt noteiktus ēdienus un dzērienus (2:16, 21) un noteiktu kalendāra reliģisko svētku dienu ievērošanu (2:6). Kolosieši tika pārliecināti, ka, ievērojot visas šīs prakses, tie saņemšot papildus aizsardzību, glābšanas pārliecību un nodrošinās sev pilnību. Taču apustulis Pāvils norāda kolosiešiem, ka pilnību sasniedz nevis ar pirmsspēkiem, bet gan caur Kristu, jo Kristū mājo visa dievišķā pilnība miesā (2:9).
 
Kāpēc kolosieši ievēroja sabatu?
 
Sabata pieminēšana šajā rakstu vietā šķiet savāda, ja analizē visas 2. nodaļas rakstu vietas. SABATS (2:16) tiek pieminēts nevis jautājumā par tā ievērošanu kā bausli dekalogā, bet gan sinkrētisko ticējumu un prakses kontekstā, kur neapšaubāmi ir tikuši iestarpināti Vecās Derības elementi un formas.
 
Mums nekas nav zināms par kolosiešu praksi sabata ievērošanā, taču ir saglabājušās liecības par 1.-2. gadsimta jūdu praksi. No vēstules Kolosiešiem ir skaidrs, ka viņiem ir bijušas problēmas ar sabata ievērošanas autoritātes avotu – cilvēku mācības un paražas – paradosis (2:8), cilvēku gudrība – sofia (2:3, 23), atziņa – gnosis (2:2, 3, 3:10) un izpratne – sunesis (1:9, 2:2). Kolosieši ievēroja askēzes elementus, lai tiktu prom no miesas (2:11), miesas disciplīnu (2:23), aizliegumus baudīt noteiktus produktus un dzērienus (2:16, 21), kā arī reliģiskā kalendāra svētku dienas, jaunos mēnešus un sabatus (2:16).
 
Kolosieši uzskatīja, ka šī prakse tos pasargā no ļauniem spēkiem un noved pie dievišķās pilnības. Pāvils aizrāda kolosiešiem nevis par Dieva bauslības ievērošanu, bet gan par sinkrētisko ticējumu un filozofijas piekopšanu ar jūdaisma elementiem.
 
Kas tika piesists krustā? (2:14)
 
Svarīgi piezīmēt, ka Kolosiešu 2. nodaļā nav lietots vārds “likums” (nomos). Tas norāda, ka kolosiešu problēma bija nevis ar Dieva bauslību, bet gan ar neparastu reliģisko ticējumu un māņticību mistru (dogmata).
 
Priekšraksts (heirografon) – apzīmē rakstisko vienošanos vai parādu zīmi senatnē. Vairāki Bībeles komentētāji apgalvo, ka heirografon (2:14) esot Mozus likumi, ieskaitot Dieva 10 baušļus, ka Dievs tos (tois dogmasin) esot piesitis krustā. Taču te ir svarīgi uzdot šo jautājumu: Vai Dieva 10 baušļu likvidācija nodrošina grēka problēmas atrisināšanu un kristiešu pārliecību par Dieva piedošanu? Ja tiek iznīcināti Dieva 10 baušļi, tad cilvēce tiek atstāta bez morāles principiem un kritērijiem, pēc kuriem kādu varētu nosaukt par grēcinieku. Vainu nevar noņemt, iznīcinot likumu kodeksus.
 
Līdz ar to heirografon var būt arī cilvēku grēku saraksts, parādu grāmata. Šo viedokli atbalsta vairāki Bībeles komentētāji, sakot, ka Debesīs Dievam ir grāmata, kurā ir ierakstīti visi cilvēku grēki un parādi.
 
Iespējams tādēļ Pāvils raksta, ka pie krusta tiek piesists šāds parādu raksts (2:14). Dievs pie krusta iznīcināja nevis likumu, kurš norāda uz grēkiem, bet gan grēku parādu pierakstus, noņemot apsūdzības iespējas pret tiem, kuriem ir piedots. Dievs iznīcināja mūsu grēku pierādījumus, artefaktus, atbruņojot brāļu apsūdzētāju (2:15). Tādēļ kolosiešiem nav pamata justies nepilnīgiem un nedrošiem, tiem nav jāmeklē papildus aizsardzība pie dabas pirmsspēkiem un eņģeļiem. Pateicoties Kristum tie ir darīti brīvi no parādu saistībām.
 
Līdz ar to ielasīt “apsūdzību rakstā” Dieva baušļus vai sabatu nav pamata. Dokuments, kurš ir ticis sists krustā nesatur morālo vai ceremonālo likumu, bet gan cilvēces grēku sarakstu. Tā ir labā vēsts.
 
Kāda veida sabats ir minēts Kolosiešiem 2:16?
 
Attiecīgajā pantā ir minēta ēšana un dzeršana, bet te nav norāžu, ka tiek atcelts iedalījums starp šķīsto vai nešķīsto. Skaidrs, ka kolosiešiem pastāvēja regulas, kad ēst, kad dzert, kad gavēt un negavēt. Kol. 2:16 nav nekā kopīga ar levitu bauslību. Tur minētie ēšanas un dzeršanas ierobežojumi neattiecas uz Mozus likumiem, bet gan uz 1.-2. gadsimta jūdaisma filozofiju (2:33). Arī pagānismā ēšanas ierobežojumu ir daudz, jo tie skar kontaktēšanos ar garu pasauli, māņticības, tabu, dabas elementu pielūgsmi. Tā ir prakse, kuras izpildījums ietekmē pilnības sasniegšanu.
 
Brīdinājums Kol. 2:16 nav vērsts pret sabata ievērošanu, bet gan pret praksi, kad to izmanto, lai iegūtu pilnību un aizsardzību no pasaules elementiem. 1.-2. gadsimta jūdaismā sabata rituāliem tika piedēvēti noslēpumaini spēki pasargāt no ļauna. Pāvils šo praksi nosauc par bezjēdzīgu (2:17), taču nav jāaizmirst, ka vēstules Ebrejiem autors atrod nozīmi arī senām, Vecās Derības ceremonijām tiktāl, cik tās norāda uz nākošajām lietām. Pāvils noliek ēnas Kristus perspektīvā, kur ķermenis kontrastē ar ēnu, sagatavojot realitātei, kura nāk. Jūdu svētki, kā Pasha, norāda uz Kristus Upuri pie krusta, neraudzētās maizes norāda uz vienkāršību un patiesību, Vasarsvētki – uz Svētā Gara izliešanos, sabats – uz mūžīgā miera priekšnojautām Dieva tautai Jaunajā Zemē. Tas viss norāda uz Kristu, kurš ir realitāte.
 
Pāvils, nosaucot kaut ko par “ēnu”, nevis to atmet kā kaut ko nederīgu, derīgumu zaudējušu, bet gan norāda uz ēnas saikni ar realitāti – Jēzu Kristu.
 
Sabata ievērošanas motivācija
 
Jebkura reliģija, kura ir dibināta uz ēšanu un dzeršanu, miesas mērdēšanu, pašpazemošanos, rituālu, paražu un svētku dienu ievērošanas regulām ir ēna no reālās Kristus reliģijas. Jebkura legālisma pietāte padara reliģiju par formālu, bet tā piekopēju par kalpu noteiktām formām un elementiem, kas dod apmierinājumu vienīgi miesai (2:23).
 
Kāda ir motivācija, kādēļ tiek ievērotas Kol. 2:16 minētās lietas? Pāvils iebilst, ka šīs lietas tiek padarītas par līdzekļiem glābšanas nodrošināšanai. Tās neko nespēj sagādāt papildus jau tam, ko Kristus ir sagādājis ikvienam, kurš tic Kristus vārdiem.
 
“Svētki, jaunie mēneši, sabati” ir norāde uz gadskārtējiem, ikmēneša un iknedēļas svētku dienām. Tas ir reliģiskais kalendārs un pie tā piesaistītā reliģiskā prakse. Sabati var būt ne tikai iknedēļas septītā diena, bet arī Vecās Derības gadskārtējie svētki, kas skar arī citas nedēļas dienas.
 
Pēc tēmas Kol. 2:16 saskan ar Gal. 4:10 un Rom. 14:2, 5. Seno jūdu gavēņi bija piesaistīti pie konkrētām nedēļas dienām. Taču tā nebija uz Bībeli balstīta prakse. Tomēr kolosiešiem te bija reliģisku elementu sajaukums, kad tie godināja pasaules pirmsspēkus, dabas elementus un eņģeļus, kas, viņuprāt, kontrolē kalendāru, zvaigžņu ceļus un caur to arī cilvēku likteņus. Kol. 2:16 un Gal. 4:10 norāda, ka kolosieši un arī galatieši meklēja patvērumu nevis tikai pie Kristus, bet papildus tam vēl vēroja zīmes dabas periodos, vēroja zvaigžņu ceļus, lai nodrošinātu sev veiksmīgās dienas un izvairītos no neveiksmīgām dienām. Iespējams, ka sabatu tie uzskatīja par dienu, kad ticīgie īpašā veidā tiek pasargāti no ļauno spēku ietekmes. Šo māņticību apraksta senie baznīctēvi, kā Hipolīts un Aleksandrijas Klēments. Šādas māņticības ir bijušas izplatītas starp 1.-2. gadsimta jūdiem.  Arī pagāni uzskatīja sestdienas par neveiksmes dienām, jo šo dienu saistīja par pazemes dievību Saturnu. Astroloģiskās māņticības bija Bābeles reliģijas pamatā un tā ietekmēja reģiona ticējumus.
 
Senajam Bābeles tornim ir bijuši septiņi stāvi, kur katrs stāvs ir bijis templis, kur pielūgsme ir notikusi katras nedēļas dienas dievībai. Šajā tornī augšējā septītajā stāvā atradās zelta templis saules pielūgsmei. Tādēļ svētdiena tiek dēvēta par saules dienu. Taču apakšējā pirmajā stāvā atradās melnais templis pazemes dievības Saturna pielūgsmei, kas notika sestdienās (saturday).
Galatieši un kolosieši, māņticību sludinātāju ietekmēti, ievēroja sabatus, vadoties no pasaules pirmsspēku pielūgsmes. Viņu motivācija sabata ievērošanā bija centieni sev sagādāt papildus svētības un iegūt pilnību.
 
Rom. 14 apustulis Pāvils māca, ka dienu ievērošana un atturēšanās no ēdiena ir katra sirdsapziņas lieta, jo tās ir ēnas, kurām būtu jānorāda uz Kristu. Viss pieder Kristum un nekas nevar Viņu aizvietot. Viltus skolotāji sagrozīja sabata nozīmi un tā ievērošanas motivāciju. Šādi skolotāji bija Kolosās, Galatijā un arī Romā. Tie sludināja par atturību no ēdieniem un dzērieniem, gavēņu, svētku un sabatu ievērošanu pilnības un aizsardzības iegūšanai.
 
Lai iegūtu pilnību, vissvarīgākais ir ticība Kristum. Tas ir glābšanas princips. Taču veidi, kā cilvēks pie tā nonāk ir dažādi, pat individuāli. Tāpēc šie veidi nav būtiski un tos nevar attiecināt uz visiem. “Ikviens” (Rom. 14:6), lai turas pie pārliecības. Tas ir svarīgi, jo būtiskais ir virziens uz Jēzu Kristu. Ja kāds ko ievēro, tad to ievēro tam Kungam. Vai tas atceļ sabatu? Nē, jo pats Pāvils ievēroja sabatu. Katru sabatu viņš bija sinagogā. Neraudzēto maižu dienā viņš bija Filipos un Vasarsvētkos centās nonākt Jeruzalemē (Ap.d. 20:16), viņš šķīstījās templī (Ap.d. 21:24), kā arī apgraizīja Timoteju (Ap.d. 16:3). Pāvils nenosoda sabata ievērošanu, bet gan tā ievērošanas motivāciju, ka tiek atstāta novērtā glābšana Dieva žēlastībā un tiek likti uzsvari uz cilvēka paša sasniegumiem, kad ēna tiek padarīta svarīgāka nekā patiesība.
 
Sabats Kolosās tika izmantots ar motivāciju, kas sagrozīja sabata nozīmi un būtību, ka nākamajās paaudzēs kristieši ar riebumu noraudzījās uz jūdu māņticībām, kuras saistījās ar sabata ievērošanu, kas atviegloja tiem aizvietot sabatu ar svētdienas ievērošanu.
 
Apustuļa Pāvila attieksme pret Dieva desmit baušļiem ir viennozīmīga – tie ir svēti, labi un taisni (Rom. 7:12). Taču viņš iebilst pret glābšanos bauslībā ārpus Jēzus Kristus nopelna. Pārpratumi izpratnē par Pāvila nostāju Dieva baušļu jautājumā, noved pie pārpratuma ar sabatu. Pāvils pats personiski ievēroja daudzus jūdaisma elementus, taču viņš tos neuzskatīja par būtiskiem visiem pārējiem. Viņš norādīja, ka tie ir ēna, kas norāda uz ko lielāku – uz pašu Jēzu Kristu, un mums pašiem ir nepieciešams piederēt Jēzum Kristum.
 
Līdz ar to Kol. 2:16-17 nenosoda sabata ievērošanu kā paklausību Dieva 10 baušļiem, bet gan vēršas pret kolosiešu praksi, kad Kristus vietā tika celti citi vidutāji, sabata ievērošana bija saistīta ar māņticību un Kristus krusta nopelna vietā dazādas reliģijas formas tika padarītas par līdzekli glābšanas un pilnības sasniegšanai.
 
Andris Pešelis
LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs
 
Avots: Samuel Bacchiocchi “From Sabbath to Sunday”, Rome: The Pontifical Gregorian University Press, 1977.