Oktobrī Rīgā viesojās kristīgā psiholoģe no Ukrainas Lidija Neikurs, kas ir jau ļoti gaidīta un iemīļota lielākajai daļai adventistu. Šoreiz aplūkojamās tēmas bija: 8 audzināšanas principi, mediju ietekme uz bērnu psihi. Abas lekcijas bija padomi vecākiem. Trīs darbadienu vakari bija par tēmu: “Pozitīvā domāšana”.
Jāsaka, ka pozitīvās domāšanas vakari bija kaut kas ļoti negaidīts. Katrā gadījumā tas nebija tas, ko daudzi bija iedomājušies. Lidija ļoti skaidri formulēja, kas ir īsta pozitīvā domāšana, to varētu definēt tā: stratēģiskais optimisms + aizsargājošais pesimisms= pozitīvā domāšana. Viņa vērsa uzmanību uz to, ka cilvēkam nesanāk vienlaicīgi būt optimistam un pesimistam. Var būt tā, ka mēs kļūstam par “nedomājošiem optimistiem”, bet arī optimismam vajag veselīgas robežas. Savukārt Dievs ir arī devis spēju analizēt un paraudzīties uz konkrēto lietu no visiem skatu punktiem, arī, kā izbēgt no ļaunām sekām, un to viņa pielīdzināja terminam “aizsargājošs pesimisms”. “Aizsargājošais pesimisms” spiež cilvēku loģiski domāt.
Priecājāmies arī par to, ka Lidija, kaut ir jau sieviete cienījamos gados, spēj uzrunāt arī jaunāko paaudzi. Prieks bija par jauno ģimeņu izdomātām aktivitātēm: saaicināt jaunās ģimenes kopā un pārrunāt ar Lidiju dažādus jautājumus par bērnu audzināšanu.
Bet, kas ir tas, kas pievelk cilvēkus viņas lekcijās, stāstītajā un kādi ir ieguvumi no tā, lai stāsta paši semināru dalībnieki.
Elita Lapiņa, Rīgas 1.draudze:
Kad šī gada pavasarī Lidija Neikurs dalījās savā ticības un kalpošanas pieredzē, aizņemtības dēļ viņu nedzirdēju, taču atradu brīdi savā “vāveres ritenī” un noklausījos pašu īsāko lekciju ciklā “Kā kļūt par labu vadītāju” videoversijā. Viņas norādītie vadītāja 4 uzdevumi bija tik saprotami, ka tūlīt sāku tos ieviest savā kalpošanā un drīz apjautu to reālos augļus. Tāpēc priecājos, ka ar Dieva palīdzību man bija iespēja dzirdēt visas viņas lekcijas oktobrī.
Jau pirmajā tikšanās reizē Lidija Neikurs mani apbūra ar domas skaidrību, aizraujošo stāstījumu un laika pārbaudi izturējušo pieredzi, tāpēc droši aicināju uz lekcijām arī savas darba kolēģes. Katra lekcija deva interesantu materiālu, kā saglabāt Dieva bērna identitāti ne tikai bērnu audzināšanā, bet arī personīgajos lēmumos, izvēlēs, attiecībās, veidojot un audzinot arī savu emocionālo intelektu ar Dieva doto līdzsvaru pašapziņas, paškontroles, motivācijas un līdzcietības klātbūtnei mūsu sociālajās iemaņās. Pārsteidzošs bija atklājums par aizsargājošā pesimisma priekšrocībām, salīdzinot ar bezrūpīgo optimismu, kas, pasaules sabiedrības uzspiests, ienāk arī draudžu attieksmē pretēji Dieva dotajiem brīdinājumiem.
Pēdējo lekciju “Personīgā potenciāla atklāšana” jau klausījos kopā ar savas darba vietas administrācijas vadītāju, kura arī atzinīgi vērtēja lekcijas materiālu un lektores aizrautīgo pārliecību, atklājot Dieva neierobežotās iespējas mūs pārveidot un lietot, neskatoties uz mazdūšību, piedzīvotajām neveiksmēm un citu nievājošo attieksmi
Daina Sproģe, Tukuma draudze:
L.Neikurs lekcijas man palīdzēja saprast nepieciešamību reāli skatīties uz notikumiem un plāniem, izprast "nedomājoša optimisma" negatīvās sekas. Sāku dziļāk saskatīt pozitīvas domāšanas milzīgo nozīmi cilvēku attiecībās. Ļoti svarīgs bija atgādinājums par lielo potenciālu, kādu mūsos ir ielicis Dievs. Lektore mūs, klausītājus, uzmundrināja ar vārdiem - jūs esat tas, ko jūsos redz Dievs, ja ļaujat Viņam sevi vadīt.
Loida Tarasenko, Cēsu draudze:
Katra lekcija bija vesela atklāsme. Spilgts salīdzinājums bija piemērs par Dāvida cīņu ar Goliātu. Dāvids negāja pret Goliātu, tērpies ar ierasto bruņojumu. Viņš darīja kaut ko tik radikālu, pretēju ierastajiem cīņas paņēmieniem. Viņš nebaidījās kļūt par “balto vārnu”. Šī pieeja ir ļoti būtiska vecākajai paaudzei. Ir grūti lauzt stereotipus kaut kādās lietās, kalpojot Dievam un daloties evaņģēlijā ar tuviniekiem, draugiem. Secināju, ka katrā situācijā jālūdz no Dieva gudrība un jārīkojas drosmīgi, kalpojot tiem, kas nomaldījušies. Ar nepacietību gaidīšu nākamos seminārus.
Inta Rubļevska, semināra interesente.
Gribu dalīties savā priekā un dvēseles pozitīvajās emocijās, ko man uzdāvināja pats Dievs. 25.oktobrī man bija sarunāts satikties Baznīcas ielā 12 a uz kādu pasākumu. Neparedzētu apstākļu dēļ nokavēju un, nezinot uz kuru telpu jāiet, ļāvos pašam Augstākajam un devos pa trepēm uz augšu, un tā nokļuvu Lidijas Neikurs seminārā. Iegāju, sāku klausīties, bija interesanti. (Pēc tam tikai uzzināju, ka biju aicināta uz citu pasākumu.) Tas, ko dzirdēju, bija Dieva pieskāriens manai dvēselei, tā bija dievišķā maize un ūdens lāse izslāpušajam šajā dzīves tuksnesī. Jā, ļoti daudz labas informācijas var gūt virtuālajā pasaulē, bet redzēt un dzirdēt klātienē tik brīnišķas personības, komunicēt un uzdot jautājumus – tas ir lielāks ieguvums. Tad dzirdēto ir daudz vieglāk pielietot, jo daudzas frāzes vēl ilgi skan ausīs un, ieskatoties konspektā, prāts sāk darīt. Jūtos stiprināta un iedvesmota gan ikdienas gaitām un darbiem, gan pildīt Dieva nodomu attiecībā uz mani.