Man vairs nav enerģijas, pacietības, uzmanības, intereses. Es gribētu, kaut neviens man vairs neko nejautātu… Esmu sasniegusi beigas, manu saprāta robežu. Šādi es jutos pirms aptuveni 20 gadiem, kad kāds labs draugs, redzot, ka nogurums ir apslāpējis manu mīlestību, atsūtīja man šo Bībeles pantu: “Jēzus zināja, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva. Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.” (Jāņa 13:1). Viņš man vienkārši atstūtīja šo pantu un vairs neko neteica, ļaujot man pašai saprast, kā mīlēt tā, kā mīl Jēzus. 
 

Mīlestības beigas nav saprāta beigas

Es cenšos saprast, kā tas ir - tikt piesistam krustā. Es tikai varu iztēloties, kā tas bija karāties pie krusta, izjūtot briesmīgas fiziskas sāpes.

 

Jēzus bija pārguris, izsmiets, pārprasts, lielās sāpēs un izjuta emocionālu spiedienu. Viņš bija tuvu saprāta robežai. Taču es redzu arī to, ka Jēzus mīlestība netika apslāpēta.

Viņš redzēja Savu sērojošo māti un sniedza viņai mierinājumu. Viņš redzēja, ka blakus esošajam noziedziniekam ir nepieciešama cerība, un Viņš to sniedza. Viņš uzlūkoja tos, kuri Viņu tikko bija situši krustā un lūdza par viņu grēku. Viņam bija enerģija, lai apmierinātu šo cilvēku vajadzības. Atrodoties Viņa klātbūtnē, pat šodien ir sajūtams Viņa apliecinājums: “Tu esi svarīga un Tev ir visa Mana uzmanība!”

Caur Viņa piemēru es saprotu, ka mīlestībai ir citas beigas. Tā nebeidzas tad, kad man vairs nav enerģijas un stress mani ir nomācis. Mīlestība iet roku rokā ar citu cilvēku vajadzībām. Jēzus māca mani vērst manu uzmanību nevis uz manām spējām dot, bet gan uz citu cilvēku vajadzībām. Tikai tad, kad es to izdarīšu, es sapratīšu, kā mīlēt. Citu cilvēku vajadzības ir nebeidzams izaicinājumu avots. Bērni man apkārt, kolēģi, vecāki, draugi, ģimene, kaimiņi, cilvēki uz ielas un situācijas, kādās tie atrodas, bieži vien atraisa manī radošumu. Kā es varētu uzlabot savstarpējās attiecības? Kas ir viņu vislielākā vajadzība? Kas ir pati mazākā lieta, ko es varētu izdarīt? Bet kas - pati lielākā? Kāda būtu vispiemērotākā pieeja? Kā mana rīcība var palīdzēt konkrētajam cilvēkam? Un vai es varu izdarīt ko vēl labāku?

Es tikai varu iztēloties, kas mainītos manā dzīvē, ja es mīlētu tā, kā mīl Viņš. Kāda būtu mana ģimene? Kā justos mani bērni, ja es ar viņiem runātu mierīgā un maigā balsī tad, kad jūtos nogurusi un nepacietīga? Un ko es domātu par savu nogurumu šādas dienas beigās?
 

Mīlestība izsīkst, kad trūkst perspektīvas

Apzinoties, ka Viņa nāve ir vienīgais risinājums, Jēzus nolēma nākt uz šo pasauli cilvēka miesā. Visvarenais Radītājs kļuva par bezpalīdzīgu zīdaini. Viņš katru dienu nodzīvoja pilnīgi, atbilstoši Viņam uzticētajai misijai. Viņš neietekmējās no sociālā spiediena vai apkārtējo statusa. 

Lai gan Viņš tika arestēts par likuma pārkāpšanu, Viņš nenobijās un nepārstāja darīt to, kas bija nepieciešams - dziedināt sabatā. Viņš pārcieta mokas Ģetzemanē, lai gan tas bija ārkārtīgi grūti. Lai gan tikai daži Viņu pieņēma, Viņš nomira par visiem.

Bet man dažkārt gribas, lai ar mani notiktu citādāk. Biežāk, nekā man to vēlētos atzīt, man ir nepieciešams atzinīgs novērtējums, lai es spētu mīlēt. Es vēlos, lai mani bērni pret mani izturas jauki, lai mans vīrs man pateiktos par vakariņām un lai mani kolēģi redzētu, ka es strādāju ilgāk, nekā nepieciešams.

Es nesen runājos ar bērnudārza audzinātāju par to, kā tas ir - vadīt nodarbības divus līdz trīs gadus veciem bērniem tiešsaistē. Viņi nespēj ilgstoši koncentrēties, viņu vecāki ļoti reti komunicē ar audzinātāju un viņi ļoti reti kad atsūta attēlus ar mājasdarbiem, kas bijuši uzdoti. Šī audzinātāja bieži vien grib padoties šādos apstākļos. Izskatās, ka visiem viņas pūliņiem ir minimāli rezultāti. Taču, neskatoties uz to, viņa katru dienu sagatavo mācību materiālus, domājot par visiem desmit bērniem viņas grupiņā, nevis tikai tiem trim, kuri ir aktīvi. Viņas misija ir nodrošināt mācību materiālus ikvienam, pat ja šo materiālu tālāka izmantošana nav viņas pārziņā. Viņa domā par brīdi, kad visi atkal varēs satikties bērnudārzā un mācīties pilnvērtīgi.

 

Lietu uzlūkošana pareizajā perspektīvā sniedz spēku mīlēt. Perspektīvas zaudēšana apslāpē mīlestību, jo perspektīva sniedz skatu ne tikai uz to, kas notiek pašlaik, bet arī uz to, kas būs nākotnē.

Cik nosacīta būtu mana mīlestība pret maniem bērniem, ja es vadītos tikai pēc emocijām, kuras viņi manī izraisa! Kāda būtu mana mīlestība pret viņiem, ja es katru brīdi apzinātos, kādu ietekmi tā uz viņiem atstāj? Kādas būs viņu atmiņas par mājām, kad viņi tās pametīs? 

Lai gan es nevaru sniegt patīkamas atbildes uz visiem šiem jautājumiem, es tiecos uz to, lai mana mīlestība būtu tāda, kādu es to saņemu no Jēzus. Viņš mani mīl šodien, apzinoties to, kāda es varētu būt rīt. Viņš nesaskata manas robežas, bet saskata manas vajadzības. Viņš man sniedz iespēju “izkāpt” no manas komforta zonas un sniedz iedrošinājumu. Viņš pārvērš manas kļūdas jaunās iespējās mīlēt ar beznosacījuma mīlestību. 


Raksta avots: https://st.network/analysis/top/what-do-you-do-when-you-reach-the-end-of-love.html