Tuk, tuk! Maigs klauvējiens pie manas guļamistabas durvīm. Es skaļi nopūtos un turpināju rakstīt uz sava datora klaviatūras vēl skaļāk, lai tas, kurš tur klauvēja, dzirdētu, cik aizņemta es esmu.

Tuk, tuk! “Ahhh!” Es sašutusi izsaucos. “Ko tev VAJAG no manis?”

Mana māsa pabāza savu degunu pa durvju šķirbiņu, mīļi smaidot. “Es tikai iedomājos, ka tu varbūt vēlies apelsīnu sulu! Es tev to izspiedu,” viņa klusām sacīja. “Piedod, ka traucēju.”

Klusums.

“Āāā… Labi, tu vari to te nolikt,” es nokaunējusies sacīju. Es pat nespēju ieskatīties viņas acīs. “Paldies.”

Durvis aizvērās, un es biju atstāta ar vainas apziņu.

“Ak Dievs, kāpēc es tā rīkojos?!” es uzdevu sev jautājumu, lūkojoties uz svaigi spiesto apelsīnu sulu. Es jutos kā vissliktākā māsa pasaulē. “Man vajadzētu atvainoties,” es nodomāju, pārdomājot to, cik neveikli tas tagad būs.

Bet, kā jau jebkurā citā reizē, es vienkārši turpināju rakstīt, ātri aprokot savu vainas apziņu zem vairākiem darbu slāņiem un sanāksmēm. “Es vēlāk noteikti izdarīšu kaut ko viņas labā,” nodomāju. “Un nekad vairs nerīkošos tik briesmīgi, kā iepriekš!”

Bet es atkal rīkojos briesmīgi… vismaz vēl trīs reizes tajā pašā nedēļā. Un katru reizi, neskatoties uz to, ka vēlējos atvainoties, es vienkārši turpināju savu ikdienas skrējienu, izturoties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es domāju, ka man jāizvairās no jebkādiem traucēkļiem, lai es būtu produktīva un veiksmīga, pat ja tas nozīmēja emocionālās veselības ziedošanu vai attiecību sabojāšanu.

Vai mana māsa bija paveikusi ko tādu, ka viņa būtu pelnījusi manu dusmīgo reakciju? Nepavisam. Vai es parasti ātri aizsvilstos? Īsti nē. Iemesls, kādēļ tā reaģēju, nebija viņas vaina. Tas bija blakus produkts manai steigai, stresam un aizņemtībai, un jebkāds traucēklis - vai tā ir apelsīnu sula, slikts interneta savienojums vai sastrēgumi ceļā - šķietami atraisīja nemīlošu, savtīgu šķautni manā raksturā, ko es nespēju kontrolēt. 

 

Mācītājs un autors Džons Marks Komers norāda, ka tas, kā mēs reaģējam uz traucēkļiem - neplānotajiem momentiem, kad mums nav laika lēnām uzrakstīt īsziņu vai arī pārdomāt savas emocijas, pirms reaģējam - ir viens no spēcīgākajiem patiesa rakstura indikatoriem. Man acīmredzami pie tā ir nepieciešams strādāt. 

Bet Jēzus - atšķirībā no manis - labi reaģēja uz traucēkļiem. Patiesībā, lielākā daļa līdzību tika izteiktas brīžos, kad Viņš bija ticis iztraucēts. Jaira meitiņas dziedināšana, 5000 cilvēku paēdināšana vai vētras apklusināšana ir daži no notikumiem, kuros cilvēki Jēzu bija iztraucējuši un bija atklājuši Viņam savas problēmas. Un nav nevienas reizes, kad viņš kādu būtu atraidījis. Viņš nekad nesāka rakstīt uz datora klaviatūras vēl skaļāk, nekad nekliedza uz citiem, nekad nesūdzējās un neaizgāja prom. Katru traucēkli Viņš uztvēra ar mīlestību.

Līdzība par žēlsirdīgo samarieti nav izņēmums. Jēzus izstāstīja šo līdzību brīdī, kad kāds no likuma izciliem pārzinātājiem jautāja: “Ko man būs darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” (Lūkas 10:25). Tā vietā, lai sniegtu īsu atbildi vai iekaistu dusmās par šī vīra garīgo aklumu, Jēzus apstājās un izstāstīja stāstu. Jūs to noteikti jau esat dzirdējuši:

Kāds jūds tika aplaupīts un smagi ievainots ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku. Garām gāja priesteris un levīts, bet abi jūdu ignorēja, lai gan varētu padomāt, ka tieši viņi būs tie cilvēki, kas steigtos palīgā. Taču samarietis bija tas, kurš apsaitēja brūces, uzlika jūdu uz sava ēzeļa un aizveda viņu uz mājvietu, kā arī samaksāja par viņa aprūpi. Samarietis bija ārkārtīgi dāsns, ziedojot savu laiku un naudu.

Pēc tam, kad Jēzus bija izstāstījis šo stāstu, Viņš jautāja likuma pārzinātājam: “Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Vīrietis vilcinājās. Viņš pat nevarēja izteikt vārdu “samarietis”. 

Šī līdzība ir praktisks piemērs tam, kā iegūt mūžīgo dzīvību. Šī līdzība skar glābšanas jautājumu. Mēs zinām, ka mums ir jāpalīdz trūcīgajiem un mazāk priviliģētajiem. Mēs vēlamies būt dāsnāki. Taču mūsu vēlme parasti ir īslaicīga - gluži kā mana vēlme atvainoties manai māsai, jo to pārņem mūsu dzīves milzīgā steiga. Mūsu nolūki reti kad īstenojas praktiskā rīcībā.

Kādēļ tas tā notiek? Iespējams, ka mēs koncentrējamies uz nepareizo lietu. Lasot līdzību par žēlsirdīgo samarieti, mēs domājam par to, kā būt kā samarietim. Mēs izveidojam darāmo darbu sarakstu: aizsūtīt vēstuli kādam draugam, pagatavot vakariņas kaimiņam, iedot naudu tam bezpajumtniekam pa ceļam uz darbu - nepārprotiet, šīs visas lietas ir lieliskas. Bet problēma ir tāda, ka šajā steidzīgajā 21.gadsimtā mēs cenšamies atrast arvien vairāk un vairāk veidu, kā darīt labu citiem, lai gan mūsu ikdienas grafiks jau tā ir pārpildīts.

Iespējams, mums vajadzētu pievērst lielāku uzmanību citiem šīs līdzības varoņiem. Mēs neesam kā samarietis, kuram ir daudz laika, lai palīdzētu savam tuvākajam. Mēs esam priesteru un levītu paaudze - aizņemta, steidzīga, rosīga. Mēs esam tie, kas redz ciešanas, bet paiet tām garām, ticot, ka kāds cits palīdzēs vai arī uzskatot, ka mums ir svarīgākas problēmas, kuras risināt. Mēs vēlamies palīdzēt citiem, bet to neizdarām, jo mēs esam pārāk aizņemti un uzskatām, ka traucēkļi ir šķēršļi, nevis svētības.

Kristīgais autors K. S. Lūiss aicina mainīt mūsu domāšanas veidu. “Tas ir lieliski, ja cilvēks spēj pārtraukt uzskatīt visas nepatīkamās lietas vai traucēkļus kā daļu no “viņa” vai “reālās” dzīves. Patiesība ir tā, ka traucēkļi ir patiesā dzīve - tā dzīve, kuru Dievs mums piešķir dienu no dienas.” (“Collected Letters Vol.2.”)

Iemesls, kādēļ priesteris un levīts nepiegāja pie cietušā vīrieša, nebija tas, ka viņi būti slikti cilvēki. Iespējams, ka levīts patiesībā steidzās uz savu maiņu darbā. Priesteris, iespējams, bija ceļā atpakaļ pie savas ģimenes ar ēdienu no tempļa, ko viņš nevēlējās aizsviest prom tāpēc, ka būs kļuvis nešķīsts, pieskaroties mirušam ķermenim (4.Moz. 5:2). Abi vīrieši visticamāk vēlējās palīdzēt, bet viņiem trūka kādas būtiskas lietas - “laika robežu”.

 

Mums ir nepieciešams rast laiku “robežām” mūsu dzīvē. Tā vietā, lai aizpildīt ikdienu ar labajām, samarieša cienīgām lietām, mums ir nepieciešams atbrīvot laiku savā kalendārā, lai tad, kad mūs patraucētu teju miris jūds, mums būtu enerģija un iespējas palīdzēt.

Es bieži vien domāju par to, kā priesteris un levīts būtu reaģējuši, ja jūds būtu nometies viņu priekšā ceļos un lūdzies pēc palīdzības. Vai viņi būtu palīdzējuši? Vai arī turpinājuši iet? Vai arī viņi būtu uzklieguši viņam un viņa apelsīnu sulai un vēlāk to rūgti nožēlojuši?

Lai sekotu Kristum, būtu par Viņa mācekļiem un piedzīvotu Viņa valstību jau uz šīs zemes, mums ir jādara viss iespējamais, lai atdarinātu Viņa rīcību. Mums jāstaigā tā, kā Jēzus staigāja. Jā, jāstaigā, nevis jāskrien, jālec vai jānesās. Gluži kā Viņš, kurš bija gatavs ar mīlestību pieņemt traucēkļus savā dzīvē, arī mums ir jāiemācās dzīvot apdomīgāk un pieņemt sastrēgumus, uzmācīgus zvanus un bērnu niķus. Mums ir jācenšas palēlināt savas dzīves tempu, lai mēs spētu pārkārtot savas prioritātes un izdzīvotu augstāko bausli. 

Neiestrēgsim tajā vāveres ritenī, kurā atrodas pārējā pasaule. Dzīvosim savas dzīves pēc citādāka ritma un parādīsim, ko nozīmē dzīvot kopā ar Kristu. Iemācīsimies rast vairāk brīva laika, lai arī mēs, kā žēlsirdīgais samarietis, varētu pabarot izsalkušos, sniegt ūdeni izslāpušajiem un uzņemtu svešiniekus (Mat. 25:35). Jo no tā ir atkarīga mūsu pestīšana.


Avots: https://documents.adventistarchives.org/Periodicals/AAR/AAR20210501-V126-08.pdf