“Es izbaudu sporta veidus, kas pārbauda izturību, it īpaši triatlonu: peldēšanu, riteņbraukšanu, skriešanu. Bet, ja godīgi, peldēšana man patīk vismazāk. Taču peldēšana ir neatņemama triatlona sacīkšu sastāvdaļa, tādēļ to ir nepieciešams izturēt, lai nonāktu pie nākamajiem diviem posmiem. Neatlaidība šajā sporta veidā ir ļoti nepieciešama. Iztēlojieties nosvīdušos atlētus, kas tuvojas finiša līnijai pēc vairāku mēnešu ilgiem treniņiem, kuri ietvēra skrējienus rīta agrumā, mīšanos ar riteni sliktos laikapstākļos, dzelžainu treniņu grafiku, sāpošus muskuļus un centienus sevi motivēt, vienatnē atrodoties peldbaseinā. Tas varētu būt ļoti vientuļi.

Kādēļ lai kāds pie pilna saprāta vēlētos ko tādu darīt? Ir daži labi iemesli: sajūta, ka esi bijis neatlaidīgs un nonācis līdz finiša līnijai; sadraudzība, ko izjūti sacensību laikā; ļaužu pulki, kas uzmundrina nogurušos atlētus; mana sieva, kas ar prieku sagaida mani pie finiša līnijas; un piemiņas medaļas saņemšana, kuru manam jaunākajam dēlam patīk nočiept un izmantot savās rotaļās.
 

KRISTIEŠA NEATLAIDĪBA

Neatlaidība ir vārds, ko varam atrast arī kristieša vārdnīcā. Bībele mūs iedrošina būt neatlaidīgiem brīžos, kad mūs piemeklē pārbaudījumi: “Svētīgs tas vīrs, kas saglabā neatlaidību kārdināšanā, jo, pārbaudījumu izturējis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl.” (Jēkaba 1:12, NIV). Mēs bieži runājam par nelokāmu pastāvēšanu, bet man šķiet, ka bieži vien mēs pārāk daudz koncentrējamies paši uz saviem spēkiem. Vai nav tā, ka mēs uzskatām, ka kristietība ir kā tāds garīgs izturības sporta veids, kurā uzvar garīgi spēcīgākais? Pāvils gan raksta, ka mēs piedalāmies sacīkstēs, kurās nepieciešama neatlaidība (1. Kor. 9:24-27; Ebr. 12:1), taču viņš arī raksta, ka Kristus ir mūsu priekšgājējs - Tas, kurš ir skrējis pirms mums (Ebr. 6:19, 20), kā arī to, ka ap mums ir liels pulks liecinieku (Ebr. 12:1). Mūsu garīgās sacīkstes nav nemaz tik vienmuļas.

Bībelē ir viena grāmata, kas ietver aptuveni 1000 gadus ilgu laika periodu, kurš ir izteikts caur himnām un lūgšanām. Psalmi ir grāmata, kas mums atklāj tās autoru neatlaidīgo dzīves gājumu kopā ar Dievu brīžos, kad viņi ir sastapušies gan ar prieku, gan bēdām, un piedzīvojuši svētības un lāstus. Neviena cita Bībeles grāmata neatklāj tik plašu skatījumu uz ticību senatnē. Aplūkosim trīs situācijas, kur Psalmu grāmatā ir runāts par neatlaidību.
 

NEESI SAŠUTIS

37. psalmā ir runāts par neatlaidību brīdī, kad taisnajiem uzbrūk nekrietni ļaudis. Pirmajā, septītajā un astotajā pantā lasāmi vārdi - “nesaniknojies, neesi sašutis, neiekarsti nikumā”. No ebreju valodas šīs frāzes varētu tulkot kā “neizrādi dusmas” vai “neļauj dusmām tevi no iekšpuses sadedzināt”. Šie panti norāda, ka cilvēks var piedzīvot tādas dusmas, kas iznīcina viņu pašu. Neatlaidība šādos brīžos var vēl vairāk veicināt dusmas un neapmierinātību, tādēļ lasītājs tiek iedrošināts “cerēt uz To Kungu”, “meklēt savu prieku savā Kungā,” “pavēlēt Tam Kungam savu ceļu”, “būt klusam Tā Kunga priekšā”. Tie visi ir vērtīgi ieteikumi, lai tiktu vaļā no neapmierinātības un pieņemtu pozitīvus lēmumus.

CIK ILGI VĒL?

Kā ar mūsu iekšējām cīņām, kad mēs pat apšaubām Dieva eksistenci, kur nu vēl Viņa interesi par mūsu dzīvēm un Viņa iejaukšanos tajās? Psalmu autori ir saskārušies ar šādām situācijām, kad, piemēram, slimība teju jau atņem pēdējos elpas vilcienus, un ir tikai iespējams izdvest: “Cik ilgi vēl?” (Ps. 6:4) Šis jautājums psalmos parādās 20 reizes un atklāj autoru emocijas, kamēr viņi cenšas uzticēties Dievam pat tad, kad Viņš nešķiet klātesošs.
 

Taču šķietama prombūtne ne vienmēr ir reāla prombūtne.

Toreiz, kad Jēzus Ģetzemanes dārzā izteica vārdus, kas pierakstīti Psalmu grāmatā (Ps. 42:5, 6; 43:5), Viņa Tēvs un eņģeļu pulki bija Viņam blakus, lai gan Jēzus izjuta pilnīgu atšķirtību grēka dēļ: “Bet Dievs cieta līdz ar savu Dēlu. Eņģeļi noraudzījās Pestītāja dvēseles mokās.” (“Laikmetu ilgas”, 693.lpp.) Mūsu neatlaidību pavada Dieva klātbūtne.
 

GAIDI UZ TO KUNGU

Frāze, kas Psalmos vislabāk ilustrē neatlaidību, ir izteiciens: “Gaidi uz To Kungu!” Kopā ar līdzīgām frāzēm šie vārdi Psalmos parādās aptuveni 15 reizes. Ebreju valodā tas nozīmē “gaidīt, ar nepacietību uzlūkot, cerēt uz”, un lielākoties tiek lietots saistībā ar Jehovu kā mūsu cerības pamatu (Ps. 71:5). “Gaidīt uz To Kungu” nozīmē savas cerības likt uz Dievu, nododot visu Jehovas rokās un uzticoties vienīgi Viņam. 
 

PĒDĒJAIS POSMS

Pēdējo 9 gadu garumā esmu piedalījies “7 Tiltu maratonā” Čatanūgas pilsētā. Tas ir skaists, 42 kilometru garš skrējiens, kura laikā septiņas reizes jāšķērso Tenesī upe. Mana sieva Tandī skrien pusmaratonu un finišē ātrāk par mani. Parasti mana neatlaidība tiek pārbaudīta starp 34. un 37. kilometru - tas ir garš, taisns posms gar Tenesī upi. Manas kājas sāp un enerģijas vairs nav daudz, bet es zinu, ka man vienkārši ir jāsagaida Tandī, kura ir noslēgusi savu skrējienu un gaida mani pēc 37. kilometra. Tad viņa kopā ar mani skrien līdz pašam finišam, iedrošinot mani katrā solī. Es saņemu spēkus no viņas spēkiem, un kopā mēs esam neatlaidīgi. Psalmu autori atrada savu spēku, “gaidot uz To Kungu” un vēršot savus skatus uz Viņu, tveroties pie Viņa mūžīgajām rokām.”

Avots: https://www.adventistworld.org/may-2021/