“Es biju nervoza. Man bija garš darāmo darbu saraksts, taču mani traucēja dažādi cilvēki. Pirms biju apsēdusies pie sava darba galda, mani aizkavēja kolēģe. Es pieklājīgi klausījos viņas runāšanā, taču savā prātā es domāju par to dokumentu, kas man jāizveido un kura nodošanas termiņš strauji tuvojas. Visbeidzot es apsēdos pie datora, un, uzreiz kā atvēru dokumentu, mans telefons sāka vibrēt. Kāds draugs vēlējās ar mani aprunāties. Vai es varu atvēlēt dažas minūtes? Es nopūtos, jo vēlējos draugam atbildēt, taču es arī domāju par to, vai kādreiz vispār tikšu galā ar savu darbu kaudzi. Es pat biju steidzīgi aizvadījusi savu personīgo laiku ar Dievu tanī rītā, jo bija nepieciešams sākt šo rosīgo darba dienu. Dievam taču tas ir jāsaprot. Galu galā es strādāju priekš Viņa.

“Piebremzē,” - šāda doma iešāvās manā prātā brīdī, kad jau sāku justies aizkaitināta. “Uzlūko šo novirzīšanos no taviem plāniem kā Dieva iejaukšanos.” Šīs domas mani pārliecināja, tādēļ es aizvēru datoru un pacēlu telefonu. Kad biju aprunājusies ar draugu, man prātā ienāca daži zīmīgi panti: “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mat. 25:40). Un “jo mēs esam Dieva darba biedri.” (1.Kor. 3:9). Tās bija pārsteidzošas domas.

 

Ja nu Dieva plāns manai dienai sniedzas tālāk par manu darāmo darbu sarakstu? Ja nu Viņš vēlējās, lai es sadarbojos ar Viņu, ietekmējot kāda cita cilvēka dzīvi tanī brīdī? Vai es Viņam uzticēšu savu laiku?

Es bieži vien esmu veltījusi lielāku uzmanību darāmajiem darbiem nekā attiecībām, taču tad Dievs mani māca atrast balansu. Viņš man atgādina, ka, ja esmu pārāk aizņemta, lai veltītu laiku Viņam vai arī cilvēkiem, ko Viņš novieto manā dienas gājumā, kaut kas nav pareizi. Ir nepieciešama ticība, lai es atsacītos no saviem plāniem un uzticētu Dievam gan savu laiku, gan darbus.

Es raugos uz Jēzus sniegto piemēru. Vienalga, cik pieprasīts Viņš bija, Viņš vienmēr atrada laiku, lai būtu vienatnē ar Savu Tēvu. (Mat. 14:23; Marka 1:35; Lūkas 5:15,16). Ja kaut kas Viņu šķietami patraucēja Viņa dienas gaitās, Viņš izrādīja žēlastību un mīlestību. Piemēram, pa ceļam pie Jaira mirstošās meitas Viņš apstājās, lai dziedinātu un aprunātos ar asiņojošu sievieti. Jēzus ar līdzjūtību pamācīja ļaužu pūļus tad, kad Viņš centās pavadīt laiku ar mācekļiem (Marka 5:21-43; 6:30-34). Elena Vaita komentē: “Kristus piekrita Dieva plāniem, un katru dienu Tēvs tos Viņam atklāja. Arī mums tā jābūt atkarīgiem no Dieva, lai mūsu dzīve būtu acīmredzama Viņa gribas izpausme. Ja uzticēsim Viņam savas gaitas, Viņš vadīs mūsu soļus.” (“Kristus dziedinošā kalpošana”, 479.lpp.)

Man tas ir izaicinājums: katru dienu sekot tiem plāniem, kurus Dievs man atklāj. Es nevēlos būt akla pret Dieva aicinājumiem tikai tāpēc, ka esmu pārāk aizņemta pati ar saviem plāniem. Es vēlos būt tik ciešās attiecībās ar Dievu, ka es ar prieku sagaidu Viņa dievišķo iejaukšanos manā dienā.

Jo dažkārt ir daudz svarīgākas lietas par manu darāmo darbu sarakstu.”

Raksta avots: https://www.adventistworld.org/february-2021/