Uzskats, ka visas reliģijas vada cilvēkus pie Dieva, ir ļoti izplatīts. Taču šis uzskats tiek gāzts, kad cilvēkam patiesi ir bijusi iespēja iepazīties ar dažādo reliģiju atšķirībām.
 
2014. gada 6. janvārī divu cilvēku uzskati piedzīvoja sadursmi kādā Pakistānas skolā, kurā mācījās vairāk nekā 2000 studentu. Šie divi cilvēki pārstāvēja vienu un to pašu reliģiju. Viens no viņiem uzskatīja, ka pašnāvība un citu cilvēku nežēlīgā nogalināšana, vienlaikus piesaucot Dieva vārdu, ir attaisnojama. Otrs turpretī izrādīja uzupurēšanos citu cilvēku labā, pārstāvot to pašu Dievu un glābjot šo cilvēku dzīvības.
 
Aitzazs Hasans ir šī 15 gadus vecā zēna vārds, kurš izglāba divu tūkstošu cilvēku dzīvības, ievērojot savādu vīrieti dodamies skolas virzienā ar vesti, pie kuras bija piestiprināts spridzeklis. Aitzazs pieskrēja pie šī vīrieša, sagrāba viņu aiz drēbēm un apstādināja viņu. Taču tad notika sprādziens, un abi vīrieši gāja bojā. Divi vīrieši, bet divi dažādi likteņi. Divi vīrieši, kas sekoja vienai un tai pašai reliģijai, taču upurēja savas dzīves divu dažādu mērķu vārdā. Kāds gan tam visam var būt izskaidrojums?
 

Patiesība par mums 

Daudzi faktori ir atbildīgi par to, kas notika, bet viens ir izšķirošs. Visas reliģijas ved pie Dieva, bet tas Dievs, pie kura reliģijas vada cilvēkus, nav viens un tas pats Dievs. Visi cilvēki, kas seko kādai reliģijai, tiek virzīti pie Dieva, bet šis Dievs ne vienmēr tiek attēlots un uztverts vienādi šajās reliģijās.

 

Tas, kas atšķir vienus reliģijas piekritējus no citiem, ir viņu pārliecība par to, kāds ir Dievs un Viņa raksturs.

Gluži kā ģenētiskie faktori ietekmē cilvēka veselības stāvokli viņa dzīvē, tāpat arī cilvēka izpratne par Dievu ietekmē viņa garīgo dzīvi.
 
Dieva rakstura apmelošana ir meklējama jau kopš pasaules pirmsākumiem. Grēka būtība nebija augļa apēšanā, bet gan Dieva sniegtās patiesības noniecināšanā. Un, kad cilvēks sāka apšaubīt Dieva raksturu, ko Viņš tam bija atklājis, grēks sirdī jau tika pieļauts. Viss, kas sekoja pēc šīs rīcības, bija grēka sekas. Sātans bija tas, kurš nepatiesi apmeloja Dievu, pats sevi pasniedzot kā pārāku par Viņu. Taču ir apbrīnojami, ka mūsdienās tieši cilvēks ir tas, kurš Dievam piešķir sātana rakstura iezīmes.
 
Pieņemt sagrozītu uzskatu par Dieva raksturu nozīmēja grēkot, un grēks padarīja reliģiju nepieciešamu. Vārds “reliģija” ir cēlies no latīņu valodas, un tā nozīme ir “savienošanās” (“re-connection”), citiem vārdiem sakot, attiecību atjaunošana ar dievišķo, lai dzīvotu paklausībā tam. Atkarībā no tā, kā reliģijā tiek attēlots Dievs, ir diezgan viegli iespējams paredzēt šīs reliģijas piekritēju dzīves kvalitāti un raksturot tās sabiedrību. Baals ir sens semītu dievs, kuru ir iespējams apmierināt tikai ar cilvēku upuriem. Baala sekotāji sadedzināja savus bērnus uz sārta, un tas parāda to, kā viņi attiecās pret saviem bērniem. Acteku dievs Kvetsalkoatls (Quetzalcoatl) jeb “spalvainā čūska” pieprasīja to, lai tūkstošiem cilvēku sirdis tiktu izrautas no viņu miesām ar knaiblēm un tad upurētas šī dieva statujas priekšā, kamēr tās vēl pulsēja. Tas atklāj to, kāda vērtība acteku kultūrā bija cilvēka dzīvībai. Viduslaikiem ir raksturīgas neskaitāmu kristiešu bailes no Dieva, kas mūžīgi viņus mocīs ellē, ja vien viņi Viņam neticēs. Tie, kas saskata Dieva pašuzupurīgo mīlestību tā, kā Jēzus to ir atklājis, ir atklājuši pestīšanas prieku un drošību, kas izpaužas visā viņu dzīvē.
 
Bībelē ir sacīts: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja.” (1. Mozus 1:27). Cilvēka radīšana Dieva līdzībā nav notikums, kas notiek tikai vienu reizi. Tas ir ilglaicīgs process. Cilvēki dzīvo tā “dieva” līdzībā, kuru viņi pielūdz, un sāk līdzināties tam arvien vairāk un vairāk. Šis princips attiecas gan uz pagānismu, gan ateismu, gan jebkādu citu reliģiju, pat uz mūsdienu elkiem, kādi valda pasaulē – seksu, naudu, varu, slavu utt.

 

Patiesība par Dievu 

Alkas pēc viena patiesā Dieva pavada cilvēku no viņa šūpuļa līdz pat kapam. Dziļi sirdī cilvēks saprot, ka mūžīgā dzīvība nav atrodama tautas teikās vai pasakās, bet tā nāk no īstā Dieva pazīšanas, no kura cilvēks jūtas atsvešinājies, taču visu dzīvi meklē ceļu atpakaļ pie Viņa. Jēzu par mūžīgo dzīvību saka šādi: “Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.”
 
Tātad eksistē viens patiesais Dievs, un Viņa iepazīšana patiešām garantē mūžīgo dzīvību. Jēzus reliģija atšķiras no citām reliģijām ar to, kā tajā tiek attēlots Dievs – Viņš tiek attēlots tāds, kāds Viņš patiesi ir, nevis tā, kā Viņu attēlo sātans vai cilvēks. Jēzus dzīve un darbi atklāj Dieva raksturu, kas ir brīvs no cilvēku tradīcijām un vēsturiskiem aizspriedumiem. Jēzus ir Dieva “godības atspulgs un būtības attēls”. (Ebrejiem 1:3). Jēzus ieradās uz šo zemi, lai atklātu Dievu un aicinātu mūs Viņam ticēt. Tāds bija Viņa uzdevums, un, kad Viņš to bija paveicis, Viņš teica Dievam: “ Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.”
 
Darbs, ko Jēzus paveica, nav apslēpts, mistisks un neizdibināms. Viņš mums nesniedza kādu neizprotamu formulu, ko var saprast tikai izredzētie. Tā vietā Viņš mums deva vārdu Aba, kas nozīmē “Tēvs”. Tādēļ Jēzus mūs māca saukt Dievu par “mūsu Tēvu debesīs.”
 
Jēzus samaksāja ar Savu dzīvi, lai pasludinātu to patiesību, ka Dievs ir mums tuvu un ka Viņš ir mūsu Tēvs. Viņš atdeva Savu dzīvi, lai mēs noticētu Viņa liecībai par patieso dievu. Nav neviena spēcīgāka argumenta par tik svarīgu patiesību. Galvenā atšķirība starp kristietību, jūdaismu un jebkuru citu reliģiju ir Dieva rakstura attēlojums.
 

Patiesība par reliģiju

Pirmkārt, jebkurā citā reliģijā indivīdi teicas aizsniegt dievišķu stāvokli caur rituāliem un upuriem, taču Jēzus mums atklāj, ka tas nav cilvēks, kurš aizsniedz Dievu, bet gan Dievs ir tas, kas nolaižas pie cilvēka. Jēzus mums parāda, ko nozīmē žēlastība, kas nav sastopama citās reliģijās.
 
Reliģija nekad nav bijusi spējīga kādu izglābt. Tas nav reliģijas mērķis, un tas nemaz nav reliģijas spēkos to izdarīt. Tas, ko reliģija dara, ir – aizvada ticīgo līdz Tam, kurš var izglābt. Patiesas reliģijas vēsts skan šādi: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.”
 
Katra reliģija vada cilvēku pie Dieva. Taču tikai Tas, kurš nāk no Dieva, var aizvadīt līdz patiesajam Dievam. Tikai Dievs vada pie Dieva. Tādēļ patiesa reliģija nevar būt kā citas reliģijas – priekšrakstu un doktrīnu kopums. Patiesa reliģija ir Persona. Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņš ir evaņģēlijs, Viņš ir draudzes galva, un draudze ir Viņa ķermenis. Tā ir liela atšķirība. “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” Un Tēvs paziņoja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.”
 
Otrkārt, patiesas reliģijas uzdevums ir ne tikai sniegt patiesību par Dievu, bet arī palīdzēt šo patiesību īstenot dzīvē: “Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” Aitziza Hasana reliģija bija ne tikai zināt par to, kas ir labs un ļauns, bet viņa reliģija bija “tīra un neapgānīta kalpošana”, kurā “Vārds tapa miesa”, gluži kā tas bija Jēzus dzīvē. Tā ir augstākā reliģijas forma, kas izrāda dievišķu mīlestību: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” Aitzazs būs pārsteigts kādu dienu ieraudzīto To, kurš viņam šo patiesību iemācīja.
 
Reliģija, kas apgalvo, ka tajā ir taisnība, bet tā nav par svētību pasaulei, nav nekas vairāk par dēmonu reliģiju, kuri “tic un dreb”, bet turpina būt dēmoni. Patiesā reliģijā, kas vada pie Dieva, nav kultūras, sociālo, etnisko aizspriedumu, kā par to raksta Jānis: “Mani brāļi, mūsu godības Kunga Jēzus Kristus ticību nevērtējiet pēc personas stāvokļa!” Dieva atzīšana, kas neizpaužas darbos, liks Dievam uzdod jautājumu: “Un ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko es saku?”
 
Treškārt, patiesa reliģija ir dinamiska un dzīva pieredze, tā ir Dieva žēlastība, kas “katru rītu ir jauna”. Dievam, kuru pazinām vakar, vajadzētu būt tuvākam šodien, jo šodien mēs esam ieguvuši jaunas zināšanas par Viņu. Patiesa reliģija nevada mūs pie Dieva tikai vienu reizi, bet turpina to darīt katru dienu. Dieva iepazīšana ir process, kas notiek visas dzīves garumā. Nekad nepienāks tāda diena, kad mēs zināsim visu par Dievu.
 
Runājot par viltus reliģiju, nav vajadzīgi daudz vārdi, lai to raksturotu. Vēsture mums atklāj, ka jebkāda reliģija, kas nav patiesa, nenes labus augļus. Kristietība ir nomelnota Krusta karu, inkvizīcijas un citu notikumu dēļ, un tā vietā, lai tā būtu par svētību cilvēcei, bieži vien tā panāca tieši pretējo.
 

Patiesība par atbildību un izvēli

Lai gan reliģiju var novērtēt pēc tās ietekmes uz cilvēka vai sabiedrības dzīvi, nav viegli novērtēt reliģijas piekritēju. Viņš var būt “savu izvēļu produkts” vai arī upuris pasaulē, kurā ir piedzimis. Tādēļ Dievs Savā žēlastībā nepārmet nevienam, kurš ir ticējis meliem, bet “apgaismo ikvienu cilvēku”, kurš “mīt tumsībā un nāves ēnā”. Tikai tad, kad cilvēks ir uzzinājis patiesību, viņš kļūst atbildīgs par savām izvēlēm.
 
Ir iespējams, ka cilvēks atrodas tumsā, taču uzskata, ka atrodas gaismā: “Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu.” Ir arī iespējams tas, ka Dievs apgaismo cilvēku, bet cilvēks to nepieņem: “Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.” Daudzi ir darījuši ļaunus darbus, domājot, ka rīkojas Dievam par godu. Taču tādu cilvēku Bībele neraksturo kā “jaunu radījumu”, kas dzīvo pēc Dieva prāta.
 
“Jauns radījums” ir cilvēks pēc Dieva tēla un līdzības. Pat ja cilvēce ignorēs Dieva sniegto patiesību līdz pasaules galam, Jēzus vēl aizvien ar Savām asinīm apliecinās, ka Dievs ir mīlestība. “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.”

Raksta avots: https://st.network/analysis/top/dont-all-religions-lead-to-god.html