Ģenerālkonferneces izpildsekretārs G. T. Ng ir paziņojis, ka dosies pensijā, sākot ar šī gada 1. jūniju. Ng kā Ģenerālkonferences izpildsekretārs ir strādājis 11 gadus, pirms tam viņš ieņēma  citus nozīmīgus amatus. 

Daudzi no mums ir pazinuši G. T. Ng kā Septītās dienas adventistu Ģenerālkonferences izpildsekretāru, bet neko vairāk par viņu nav zinājuši. Mēs zinām, kā viņš izskatās, kāds ir viņa amats, un ka šie četri burti apzīmē viņa vārdu, taču aiz šīm trim lietām ir vīrs ar lielisku humora izjūtu un vairākiem stāstiem par to, kā Dievs viņu ir vadījis no viena piedzīvojuma uz nākamo. 

Ng uzauga Singapūrā, kur viņš šad tad apmeklēja baznīcu ar savu mammu. Kad viņam bija 18 gadi, Ng izjuta nepārprotamu aicinājumu no Dieva kļūt par mācītāju. Bet viņa tēvs no viņa sagaidīja ko vairāk un bija vīlies Ng lēmumā kļūt par mācītāju. Radinieki pievienojās, lai pārliecinātu Ng, ka viņš pieņem muļķīgu lēmumu. Ng bija vecākais bērns ģimenē, un tādēļ radinieki viņam teica: “Kādēļ gan tu to gribi darīt?! Tu esi vilciena lokomotīve. Ja lokomotīve nekustas, apstājas viss vilciens. Tev ir jāuzņemas atbildība par tā kustību.” Daudziem šķita, ka Ng iznieko savu nākotni. Viņi bija iztēlojušies, ka Ng kļūs par ārstu, arhitektu vai inženieri. Bet Ng bija apņēmies sekot Dieva aicinājumam. Zaudējis ģimenes atbalstu, Ng zaudēja arī izglītībai paredzēto naudu, ko viņa ģimene bija iekrājusi. Mācību laikā Ng veica visdažādākos darbus, lai tikai nosegtu skolals maksu.

Lai gan Ng bija apņēmies doties tur, kur Dievs viņu aicināja, viņš nevēlējās doties viens pats. Tādēļ laikā, kad viņš mācījās koledžā, Ng nolēma atrast sev draudzeni. Bet viņa meklējumi bieži noslēdzās ar salauztu sirdi. Kā atminas Ng, partnera atrašana bija viņa uzdevums, ne Dieva. Piedzīvojis vairākas nelaimīgas attiecības, Ng ieslīga dziļā depresijā. “Es nevarēju ēst, nevarēju gulēt, nevarēju mācīties. Dzīve nebija dzīvošanas vērta,” sacīja Ng.

Kādu dienu viņš paņēma savu Bībeli un dziesmu grāmatu un devās uz parku, kur viņš apsēdās zem kokosriekstu koka un lasīja – kā viņam šķita – pēdējo Bībeles pantu un dziedāja, viņaprāt, pēdējo dziesmu savā dzīvē. Tad viņš teica: “Kungs, lai šie kokosrieksti krīt man virsū!”

 

Bet kokosrieksti nekrita. Un tieši tajā vakarā, birstot daudz asarām, Ng dziedāja jaunu dziesmu: “Visu nododu”.

“Es nekad nespēju nodziedāt to dziesmu,” viņš sacīja. “Dievs mani bija vadījis cauri smagai dzīves skolai, līdz es to biju spējīgs izdarīt.”

Īsi pēc tam, kad Ng pirmo reizi bija no sirds dziedājis dziesmu “Visu nododu”, koledžā viņš sastapa savu pašreizējo sievu Aiviju. Viņš atminas, ka drīz vien pēc tam, kad abi sāka draudzēties, Ng pie sevis nodomāja: “Kur gan tu biji visu šo laiku?” – Bet, protams, viņa bija bijusi Ng klasē visu šo laiku.

Ng un Aivija apprecējās, kad abiem bija mazliet vairāk nekā 20 gadu – Ng bija 24 un Aivijai 22. Jaunlaulātie devās uz Kambodžu, lai turpinātu savu dzīvi kā misionāri. 

Pnompeņas pilsētā abi jaunlaulātie apguva khmeru valodu. Viņi palīdzēja apmierināt bēgļu vajadzības, nodrošinot viņus ar apģērbu un rīsiem, kā arī izplatīja evaņģēlija vēsti. Kad pāris ieradās, pilsētā nebija gandrīz neviena ticīgā, bet drīz vien vairāk nekā 30 cilvēki pulcējās, lai slavētu Dievu katru sabatu.

Bet Kambodža nebija mierīga valsts. Bija izcēlies pilsoņu karš, un valsti skāra postošas ciešanas. Ng un Aivija pavadīja daudz laika, lūdzot uz sava balkona, fonā dzirdot kara lidmašīnas, bumbvedējus un raķetes. Viņi bēga no raķešu uzbrukumiem no viena bunkura uz nākamo. Viņi redzēja, ka pilsētas apkārtne ir liesmu pārņemta un visur, kur viņi skatījās, bija uguns. Lai gan viņi redzēja šīs valsts iznīcību, tieši šeit viņu degsme par misijas darbu patiesi aizsākās. 

 

“Mūsu dzīves tika paglābtas, pateicoties tikai un vienīgi Dieva žēlastībai,” Ng sacīja. “Mēs būtu varējuši nomirt tūkstošiem reižu vienā dienā.”

Pēc diviem Kambodžā aizvadītiem gadiem viņi bija spiesti evakuēties, noraugoties uz melniem dūmiem apņemto pilsētu pa lidmašīnas logu. Lidostā viņiem bija jābēg no viena bunkura uz nākamo, lai izbēgtu no raķešu uzbrukumiem. Pēc divām nedēļām tika aprēķināts, ka aptuveni divi miljoni Kambodžas iedzīvotāju tika nogalināti. Daudzi, kas sabatos bija ieradušies kopīgi pielūgt, bija bezvēsts pazuduši šī brutālā režīma laikā. 

Ng un Aivija tad pārcēlās uz Malaziju, vēlāk uz Taizemi un visbeidzot uz Singapūru, kur Ng kļuva par kapelānu un veselības pasniedzēju Jongberga memoriālajā adventistu slimnīcā (Ng ar prieku atminas, ka viņš bija pirmais adventistu zīdainis, kas tur ir piedzimis).

Pēc vairākiem slimnīcā aizvadītiem kalpošanas gadiem Ng kļuva par Jauniešu nodaļas vadītāju, ieguva doktora grādu Endrjūsa universitātē un 11 gadus bija pasniedzējs Starptautiskajā studiju institūtā (AIIAS) Filipīnās 1990.-tajos gados. Ng saka, ka viņš ļoti izbaudīja laiku, kas tika aizvadīts klases telpās, un dēvē to par “vislabāko darbu pasaulē.”

2000.gadā viņš tika nosūtīts uz Toronto Kanādā kā Ģenerālkonferences sesijas delegāts. Tur komiteja iecēla viņu par Dienvidāzijas Klusā okeāna reģiona divīzijas sekretāru. Ne mirkli nedomājot, viņš atteicās no šīs pozīcijas, jo, viņaprāt, tā bija lieka resursu izšķērdība nominēt pasniedzēju par sekretāru. “Tā ir naudas izmešana vējā,” Ng nodomāja.

Bet pēc sarunām ar vadītājiem un lūgšanām, viņš aptvēra, ka tas tā nemaz nav. Dziesma “Visu nododu” atausa viņa atmiņā. Dievs turpināja uzrunāt viņu caur cilvēkiem, un Ng pieņēma šo pozīciju.

“Dzīve ir piedzīvojums,” viņš teica. “Tas viss ir Dieva darbs - katrs solis. Piedzīvojumi ir pārsteigumu pilni, jo tu nezini, kas notiks nākamajā pagriezienā. Mums nav ne jausmas. Mēs neplānojam mūsu ceļojumu.”

Ng bija Dienvidu Klusā okeāna divīzijas sekretārs sešus gadus, līdz 2010.gadā viņš tika ievēlēts par Ģenerālkonferneces sekretāru. Šis pavērsiens viņu šokēja. Viņš lūdza Dievu, lai Dievs izvēlas kādu citu. Tie, kas toreiz atradās Ģenerālkonferences sesijā, labi atminas Ng sejas nokrāsu, kad viņš aptvēra, uz ko Dievs viņu aicina - tā bija pelnu pelēka.

Neilgi pēc tam, kad Ng bija kļuvis par Ģenerālkonferneces sekretāru, Ng smagi saslima un tika ievietots slimnīcā. Viņa veselība strauji pasliktinājās tiktāl, ka viņa prāts un ķermenis nefunkcionēja saskanīgi. Ng pārvietojās tā, it kā būtu piedzēries. Neviens ārsts nespēja noteikt, kas viņam bija par vainu. Tā vietā visi ārsti sacīja, ka nespēj viņu izārstēt. Ng stāsta, ka tas bija viens no grūtākajiem laika posmiem viņa dzīvē. Šajā tumsā viņu pārņēma šaubas. Klusumā viņš uzdeva jautājumus. Tikai pēc tam, kad zinātne nespēja sniegt jebkādus izskaidrojumus, testi nesniedza nekādas atbildes, un cilvēcīgie spēki nebija spējīgi sniegt jebkādu palīdzību, notika brīnums. Drīz vien Ng atveseļojās un no jauna iemācījās staigāt ar fizioterapijas palīdzību.

Par savu darba dzīvi Ng izsakās šādi: “Mana tipiskā darba diena - esmu apprecējies ar konferenču zālēm. Tāda ir manas dzīves realitāte.”

Taču ārpus darba telpām Ng patīk spēlēt tenisu. Visvairāk viņš mīl dabu un dzīvniekus. Ja jūs kādreiz viņu satiktu, viņš visticamāk būs devies pastaigā, lai savāktu 10'000 soļus dienā (tā ir neatņemama viņa ikdienas sastāvdaļa), vai arī viņš raudzīsies uz kokiem (binoklis viņam vienmēr ir līdzi).

Lai gan Ng nekļuva ne par ārstu, ne arhitektu, ne inženieri, var droši sacīt, ka viņa dzīve nav bijusi izniekota. Tā vietā viņš ir atsaucies Dieva aicinājumiem. Cauri karam un slimībām, šaubām un sirdssāpēm, Ng ir bijis uzticīgs ceļam, pa kuru Dievs viņu ir vadījis.

 

“Mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka Dievam ir plāns katram no mums. Mēs neesam vieni. Dievs rūpējas par mūsu nākotni. Nav nekā, par ko uztraukties. Tev ir paredzēts kāds plāns, un tas ir perfekts plāns.”

Ng un Aivijai ir divi bērni un trīs mazbērni. Ng gaida to brīdi, kad dosies pensijā. Sākot no 1. jūnija, viņam būs tikai viens boss - viņa sieva! 


Raksta avots: https://adventist.news/news/adventures-in-ministry-the-life-of-g-t-ng