Kopš komunistiskā režīma krišanas 1989. gadā līdz 2020. gada martam adventistu baznīcas brīvprātīgie katru nedēļu apmeklēja ikvienu no Rumānijas ieslodzījumu vietām un centriem, piedāvājot sociālas, medicīniskas, izglītojošas un garīgas programmas. Ieslodzītie ir tikuši iepazīstināti ar Dieva Vārdu caur dažādiem semināriem, uzrunām, kristību sagatavošanās sanāksmēm un individuālām tikšanās reizēm. 

Rumānijas ieslodzījumu vietu sistēma pašlaik sastāv no 44 vienībām: 33 ieslodzījuma vietām, 6 slimnīcu ieslodzījuma vietām, 3 aizturēšanas centriem un 2 izglītības centriem. “Hope TV” ir pieejams katrā no ieslodzījuma vietā, un, ja ieslodzītie to vēlas, viņi var skatīties garīga satura, izglītojošas vai ģimenes programmas. Šo gadu laikā vairāki simti ieslodzīto ir pieņēmuši Kristu kā savu personīgo Glābēju un ir tikuši kristīti.

Dzīvot ieslodzījuma vietā jau tā ir grūti, bet vēl grūtāk ir būt patiesam kristietim šādā vidē. Tomēr, pateicoties Dieva žēlastībai, Kristus sekotāji arī šeit var dzīvot šķīstas un Dievam patīkamas dzīves, neskatoties uz daudzajiem izaicinājumiem. Taču ar pandēmiju saistīto ierobežojumu dēļ visas adventistu baznīcas klātienes programmas un aktivitātes tika aizliegtas. Pirmo reizi 30 gadu laikā brīvprātīgie vairs netika ielaisti. 



Pēc tam, kad tika atcelti paši stingrākie ierobežojumi, Rumānijas brīvprātīgie ar vēstuļu palīdzību sāka sarakstīties ar ieslodzītajiem. Brīvprātīgajiem, kas ir gados vecāki, tā bija kā atgriešanās deviņdesmitajos gados, kad vienīgais veids, kā varēja sazināties ar aizturētajiem, bija ar vēstuļu palīdzību. Šajā laika periodā brīvprātīgie centās palīdzēt, kā vien tas bija iespējams, apzinoties, ka pandēmijas laiks ieslodzītajiem nozīmē arī papildus izmaksas. Brīvprātīgie tādēļ ziedoja aizsargmaskas, cimdus, plastmasa karotes, ziepes un dezinfekcijas līdzekļus. 2020. gada vasaras beigās Rumānijas valdība un ieslodzījumu vietu pārvalde atļāva rīkot tiešsaistes sanāksmes ar ieslodzītajiem. Tas bija liels izaicinājums Rumānijas ieslodzījumu vietu sistēmai. Līdz tam brīdim datori ieslodzījuma vietās bija pieejami tikai darbiniekiem un internets visās ieslodzījuma vietās bija aizliegts. 

Ieslodzītajiem bija jāmeklē iespējas tikt pie datoriem vai citām ierīcēm, kas palīdzētu viņiem sazināties ar ģimeni, skolotājiem, advokātiem un draudzes pārstāvjiem - mācītājiem. Rumānijas brīvprātīgie palīdzēja arī šajā izaicinājumā, ziedojot lietotus, bet funkcionējošus datorus. Soli pa solim brīvprātīgie sāka sazināties ar ieslodzītajiem tiešsaistē. Tas sniedza lielu prieku! Bet drīz vien brīvprātīgie apzinājās, kāda tā bija svētība tikties klātienē. Izmantojot datorus, dziedāšana nebija gluži iespējama, samīļoties arī nebija iespējams, un laiks, ko varēja pavadīt kopā, arī bija ierobežots. 



Rumānijas draudzes locekļi sāka ierakstīt svētrunas savās mājās un nosūtīja tās ieslodzītajiem. Bija reizes, kad internets ieslodzījuma vietās nestrādāja, tādēļ bija labi, ka bija sagatavotas jau iepriekš ierakstītas svētrunas. Draudzes locekļi šajā laikā sāka vairāk apciemot ieslodzīto ģimenes, kurām bija nepieciešama palīdzība. Tika ziedots ēdiens, drēbes, malka, skolai nepieciešamie piederumi un citas lietas. 

 

“Mēs esam iesaistījušies lietās, kuras nekad iepriekš neesam darījuši. Bet mēs nepadosimies. Mums ir varens Dievs, kurš sniedz mums spēku, svētību un izdošanos,” sacīja Adalberts Gejans, Rumānijas cietumu kalpošanas nodaļas viceprezidents.

Zemāk varat lasīt ieslodzītā brāļa Kornela liecību:
“Mani sauc Kornels, un es esmu ieslodzīts Oradejas ieslodzījuma vietā par narkotiku tirdzniecību un to lietošanu. Kad es tiku ieslodzīts, viss mans īpašums un nauda tika konfiscēti. Man bija skaista ģimene. Skaista sieva, kas mani mīlēja, un maza meitiņa, kas bija kā eņģelis. Es viņas zaudēju narkotiku dēļ. Atrodoties šeit, ieslodzījuma vietā, visi mani draugi un brāļi par mani aizmirsa. Mana sieva izveidoja jaunu ģimeni. Atrodoties šeit un uzzinot tādas lietas, es jutos tā, it kā pamati zem manām kājām izkustētos un viss mani lēnām iznīcinātu. Tā es jutos līdz dienai, kad pametu savu kameru. Tad es ieraudzīju Koko (citu ieslodzīto), kurš ar prieku slavēja Dievu, lai gan es nekad nebiju redzējis viņu tā darām. Es apmeklēju baznīcas programmu un paliku līdz tās beigām. Pēc tam es devos uz savu kameru un domāju par to, kā tikt pāri problēmām manā dzīvē un pārtraukt domāt par atriebību, un lai varētu priecāties, ka esmu dzīvs un vesels. Tajā sestdienā es savā kamerā lūdzu un teicu: “Kungs, ja Tu eksistē un Tu mani dzirdi, palīdzi mani tikt cauri šim visam un palīdzi man pārtraukt domāt par atriebību.” Es neesmu jutis vēlmi atriebties kopš brīža, kad sāku lūgt. Esmu mainījies. Kopš tās dienas es apmeklēju katru sanāksmi un esmu teicis, ka vēlos tapt kristīts, jo Dievs man ir palīdzējis tikt pāri grūtībām un Viņš ir ar mani. Es zinu, ka Viņš mani mīl un ka Viņš mani mīlēja jau iepriekš. Kopš tās dienas es lūdzu katru rītu un vakaru, un tas mani ir ļoti mainījis. Man vienkārši ir miers manā dvēselē. Es pasakos Kungam un labajam Dievam, ka viņi [draudzes locekļi] man palīdzēja!”

Avots: https://news.eud.adventist.org/en/all-news/news/go/2021-03-17/adventist-mission-supporting-prisoners-in-romania/