Veidi, kādos mēs trauksmes un neziņas laikos tiekam iedrošināti rūpēties par savu emocionālo un garīgo veselību, var kļūt par parastiem trendiem, kas vienkārši nāk un iet, līdzi paņemot arī mūsu naudu, laiku un cerību, un dažkārt atstājot mūs vismaz tik pat bēdīgā stāvoklī kā iepriekš, ja pat ne vēl sliktākā. 

Internets ir pilns ar dažādiem ieteikumiem, kā būt priecīgākam, veselīgākam un apmierinātākam ar savu dzīvi. Daži ieteikumi atrodami mobilajās lietotnēs, citi iegūstami, samaksājot bargu naudu kādiem “mūžīgās laimes guru”. Bet redzot, kā visi šie padomi viens pēc otra nesniedz ilgtermiņa rezultātus, mēs sākam prātot, vai vispār eksistē kāds risinājums šai problēmai, vai arī mūsu dzīve ir sasniegusi tādu robežu, pēc kuras vairs neseko nekas labs.

Daži kritiķi uztver #selfcare (latv. - rūpes par sevi) trendu kā Trojas zirgu, ko izmanto lielās IT kompānijas, lai pārdotu savas mobilās lietotnes un “gadžetus”, kas vienā vai otrā veidā monitorē tavus intīmākos brīžus. Šis trends ir ticis kritizēts kā tāds, kas glorificē nesātību un koncentrējas uz fiziskajām ērtībām un slinkošanu. #Selfcare ietver tik daudz ko: sākot no veselīgas ēšanas un savu iegribu apmierināšanu, beidzot ar sportošanu un apzinātu izvairīšanos no tās.

 

Rūpes par sevi kā apsēstība

Patiesība ir tāda, ka gandrīz visus ieteikumus veselības uzlabošanai varētu apkopot aptuveni šādi: ēd mazāk un labāk, kusties, nesmēķē, nedzer un ceri uz to labāko. Tomēr cilvēkiem patīk meklēt dažādas variācijas par tēmu, tādēļ katrai lietai meklē arvien jaunus risinājumus un ieteikumus. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, tagad mēs varam sekot līdzi savam progresam ļoti precīzi, kas ironiskā veidā rada vēl vienu vajadzību - mums ne tikai ir jājūtas labāk, bet mums ir arī nepieciešams kāds pierādījums tam, ka mums tas patiešām izdodas. “Pēkšņi mūsu uzmanība tiek novērsta no mums uz datiem par mums, un mēs sākam pieiet šai emocionālās un garīgās veselības problēmai ar tādu pašu apsēstību, kā to darām ar savu karjeru,” norāda amerikāņu autore Šarlote Lībermane. 

Kā atklāj daži pētījumi, daudzi asociē stresu un aizņemtību ar noteiktu sociālo statusu un noteiktu prestiža līmeni. Tas varētu izskaidrot, kādēļ viņi izjūt tik lielu apmierinājumu par sekošanu līdzi savai “sevis uzlabošanas” rutīnai. Šādā kontekstā trauksmes novēršana kļūst par vēl vienu ķeksīti, ko ievilkt padarīto darbu sarakstā, kas dažiem cilvēkiem rada papildu stresu. Mārketinga pētījums Lielbritānijā, kurā piedalījās 200 Fitbit aproces lietotājas (ierīce, kas seko līdzi miega režīmam, pulsam, dienā noieto soļu skaitam), atklāja, ka 80% no sievietēm izjuta spiedienu sasniegt savus ikdienas mērķus un jutās slikti, kad viņas tos nebija sasniegušas. Vēl jo vairāk - 59% sieviešu atzinās, ka viņas jūtas “kontrolētas” un 30% sieviešu norādīja uz savu Fitbit aproci kā viņu “ienaidnieku”. Protams, šādus ierobežotus rezultātus nevar vispārināt uz visiem cilvēkiem, bet tie parāda potenciālu jauniem iemesliem sevi kritizēt, kad tiek monitorēts šāda veida “darbs”. Ekstrēmos gadījumos “sevis uzlabošana” var kļūt par apsēstību, ja cilvēkam ir perfekcionista tendences.

Tas, ko mēs iegūstam no “sevis uzlabošanas”, ir ilūzija, ka mums ir lielāka kontrole pār savu dzīvi, nekā mums tā patiesībā ir, un ka tā rezultātā mums ir arī pilnīga vara to kontrolēt. Tomēr kvantitatīva dzīves uzlabošanās mērīšana - caur soļu skaitīšanu, nogulētajām stundām, sadedzinātajām kalorijām - mums liek kļūt noskumušiem par vismazākajām neveiksmēm. Un, galu galā, ko mēs cenšamies panākt: kļūt laimīgāki un veselīgāki vai arī parādīt pasaulei, kā mēs sevi uzlabojam?

 

Rūpēties par sevi, lai parādītu to citiem

Šis jautājums ir pavisam loģisks, ņemot vērā to, ka sociālo mediju platformas mudina mūs publiski “uzstāties” un stāstīt visiem par savām uzvarām un labajiem notikumiem. Šī ir, iespējams, vislielākā problēma ar ideju par sevis uzlabošanu: #selfcare vairs neattiecas uz pašdisciplīnu vai morālām vērtībām. Tas ir kļuvis par veiksmes simbolu.

Kā žurnālā New York Magazine raksta Eimija Laroka, “luksusa meditācijas studiju, dažādu detoksu un skaistumkopšanas salonu pasaulē ar ādas kopšanas procedūrām desmit soļos, kas maksā tūkstošiem dolāru, #selfcare ir pieejama tikai tiem, kam ir laiks un nauda. Lielākā daļa aktivitāšu, kas tiek reklamētas kā dzīves standarta uzlabojumi, - 8 eiro dārgi zaļie smūtiji un riteņbraukšanas nodarbības par 30 eiro - ir nepieejamas lielākajai daļai cilvēku.”
 

Tas atkārtoti pierāda, ka šī #selfcare kustība nav par mūsu labsajūtu, bet gan par mūsu stāvokli sabiedrībā. 

Mūsdienās mēs varētu sacīt, ka “augstākas” sabiedrības šķiras pārstāvis sniedz pamācības par #selfcare “zemākas” sabiedrības šķiras pārstāvjiem, lieloties ar diētām, plāniem un padomiem, priekš kuriem nevienam nav ne laika, ne naudas. Tas atkārtoti apliecina, ka #selfcare kustība nav nekas vairāk, kā tikai apsēstība ar sevi. Ir svarīgi saprast, ka trauksmes sajūtu neatrisinās spa apmeklējums vai vakars burbuļvannā, un uzskats, ka šo problēmu tomēr var risināt tādā veidā, ir bīstams.

Dženifere Silva, socioloģe un grāmatu autore, tic, ka neoliberālisms ir cēlonis, kas ir radikāli mainījis to, kā mēs sevi uztveram. Tas, ko autore nosauc par “uzbrukumu” strādājošajai sabiedrības šķirai un šo cilvēku dzīves apstākļiem, ir mudinājis jauniešus uztvert pasauli un sevis pilnveidošanu ļoti individuālistiskā veidā. Jaunieši, kurus viņa intervēja vienas no savu grāmatu tapšanas laikā, norādīja, ka viņiem nav nekādas uzticības politiķiem vai kopējiem spēkiem, kas varētu atrisināt viņu problēmas. 

 

Self-care kā reliģija

#Selfcare kritiķu argumentus cenšas gāzt ar apgalvojumu, ka, lai cilvēki būtu spējīgi mīlēt un cienīt citus, vispirms ir jāiemīl un jāciena sevi. Pat kristietības “zelta likums” tiek iesaistīts šajā diskusijā: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ja es nemīlu sevi visiprms, kā gan es varēšu mīlēt savu tuvāko? 
 

Bet ko nozīmē mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu?

Bībele šo mīlestību pret sevi skaidro tā - mēs, cilvēki, mīlam sevi nevis apsēstā veidā, bet tā, ka pat zem vairākiem sevis nicināšanas slāņiem mēs joprojām esam vērsti uz savām vajadzībām un vēlamies to, kas mums būtu pats labākais. Uz to atsaucas arī Pāvils: “Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi.” (Efez. 5:29)

Kad Jēzus mums liek mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, Viņš uzsver to, cik svarīgi mums ir rūpēties par citu cilvēku labsajūtu, un Viņš mums ir arī sniedzis praktisku piemēru tam, kā to izdarīt - līdzībā par žēlsirdīgo samarieti. No šī stāsta mums būtu jāsaprot, ka mums nevajadzētu paiet garām cilvēkiem tāpēc, ka paši esam pārāk aizņemti ar savām problēmām, bet mums vajadzētu veltīt uzmanību apkārtējiem un viņu vajadzībām. Kā raksta Pāvils: “Nerīkojies savtīgu iemeslu vai tukšas lielības dēļ, bet pazemībā vērtē citus augstāk par sevi.” (Fil. 2:3, NIV).

Vai mīlēt sevi ir absolūti nepareizi? Nē. Tas ir labi apliecināt, ka tu mīli sevi tādēļ, ka Dievs tevi ir radījis un Viņš tevi mīl. Problēmas sākas tad, ja šī sekulārā filozofija liek domāt, ka cilvēki paši par sevi ir labi un mīlestības cienīgi, un, ja mēs to tā saskatām, tad tā ir problēma, kas jārisina.

Raksti mums atklāj ko tādu, kas ir pretstatā #self-care kustībai: mūsu vērtība ir meklējama tajā, ka esam radītas būtnes,
 

bet mūsu labestība un spēja mīlēt un tapt mīlētiem ir pilnībā atkarīga no Jēzus upura, kurš ir apklājis mūsu grēkus un atjaunojis mūs tā, ka varam tikt mīlēti.

Ja mēs domājam, ka risinājumu šajos grūtajos laikos, kuros dzīvojam, varam atrast sevī caur mīlestību pret sevi (self-love), tad mums vajadzētu atcerēties Pāvila brīdinājumu: “Bet zini to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki, jo cilvēki būs patmīlīgi...” (2. Tim. 3:1-2) Šis brīdinājums skaidri atklāj to, ka pastāv tāds mīlestības veids, kas pilnībā atšķiras no tās mīlestības, kādu Dievs vēlas, lai mēs izjūtam. #Selfcare ir savtīga mīlestība, sajūsma, kas ieņem to vietu mūsu sirdīs, kur būtu jāatrodas Dievam.

Patiesa mīlestība pret sevi ir atzīšana, ka esam atpestīti ne tādēļ, ka mēs paši to būtu nopelnījuši. Un, tā kā mēs esam radīti Dieva līdzībā, kura galvenā īpašība ir nesavtīga mīlestība, arī mēs izjutīsim vislielāko prieku tad, kad koncentrēsimies nevis uz savām, bet gan uz citu vajadzībām un labsajūtu.

Raksta avots: https://st.network/analysis/top/the-self-care-epidemic.html