Bībele ir dzīvais Dieva Vārds. Tajā atklātās vēstis ir universālas un aktuālas visos laikos. Tās mūs uzrunā mūsu pārbaudījumos un grūtībās, ar kuriem saskaramies ik dienas. Kārdinājumi, ar kuriem Jēzus sastapās Mateja 4:1-10, atsaucas uz trīs lielākajiem kārdinājumiem, kas arī mums būs jāpārvar pirms pārbaudes laika beigām un Jēzus Kristus atgriešanās.
 

Mēs visi piedzīvojam kārdinājumus (Mateja 4:1-2)

Jaunajā karaļa Džeimsa tulkojumā 1. pants skan šādi: “Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.” Jēkaba 1:13 sacīts: “Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, - jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina.” Ņemot vērā paša Dieva liecību, 1. pants Jaunajā Dzīvajā tulkojumā, iespējams, ir saprotamāks: “Jēzus tika Svētā Gara aizvests tuksnesī. Tur Viņš tika velna kārdināts.” Un Jēzum šie kārdinājumi bija īsti. Pēc 40 dienu gavēņa Jēzus bija izsalcis, un sātans domāja, ka nu viņš varēsu izrādīt savu spēku un pārsvaru. Sātans zina mūsu zemākos brīžus, kuros viņš mums var uzbrukt ar visu savu artilēriju un ieročiem, lai censtos mūs iznīcināt (Efeziešiem 6:11,12).
 

TRĪS LIELIE KĀRDINĀJUMI:

 

1. Sevis glābšana (Mateja 4:3,4)

Sātans kārdināja Jēzu, izmantojot Svētos Rakstus (sk. 5. Mozus 8:1-3). Šis kārdinājums ir kā paralēle ar pirmo nodevību Ēdenē (1. Mozus 3:1-7). Apetīte vienmēr ir bijis cilvēces vājais punkts. Un arī Jēzus izjuta šo cīņu, it īpaši jau pēc 40 dienu ilga gavēņa. Sātans kārdināja Jēzus glābt pašam Savu dzīvību. Sakot, lai Jēzus pārvērš akmeņus maizē, sātans netieši Viņam sacīja - “Glāb pats Sevi!” Bet Jēzus pārvarēja šo kārdinājumu, izrādot nepiekāpīgu ticību un uzticību Dieva rūpēm un gādībai. Jēzus pārvarēja Savas vēlmes pēc fiziska ēdiena, bez ierunām pakļaujoties Dievam un izjūtot Savu atkarību no Viņa.
Arī mēs esam varam piedzīvot šīs briesmas, kur tiekam mudināti domāt, kā pašiem sevi izglābt. Iespējams, ka mēs dzīvojam bagātīgu dzīvi, spējot kontolēt savu apetīti un dzīvojot veselīgi. Jā, mēs varam būt priecīgi par savām uzvarām pār grēku un kārdināšanām, bet tieši šajos brīžos mūsu pestīšana ir visvairāk apdraudēta. Mūžīgā dzīvība nav nopelnāma ne ar mūsu pūliņiem, ne perfektu dzīvi. Pestīšana mums pieder tikai ticībā Jēzus Kristus dāvanai, lai mēs nelepotos un nebūtu par sevi augstās domās (Efeziešiem 2:8,9). Mums ir nepieciešams katru mirkli atcerēties, ka mūžīgā dzīvība ir atkarīga tika un vienīgi no mūsu pilnīgās paļāvības uz “katru vārdu, kas iziet no Dieva mutes” (Mateja 4:4). 
 

2. Pašpaaugstināšanās (Mateja 4:5-7)

Otrā kārdinājuma laikā sātans izdarīja spiedienu uz Jēzus ego: “Meties zemē no Dieva nama jumta un pierādi Savu pilnīgo uzticību Dievam!” Sātans citēja 91. psalma 11. pantu - apsolījumu, ka Dievs sūtīs Savus glābjošos eņģeļus. Šajā kārdinājumā sātans mudināja Jēzus pašpaaugstināties, izrādīt pārdrošu ticību Dieva žēlīgajai aizsardzībai, vienlaikus tīšām Sevi apdraudot. 
COVID-19 pandēmija ir kārdinājusi dažus adventistus uzskatīt, ka tas ir nepareizi slēgt draudzes, lai mazinātu vīrusa izplatību. Viņi pieņem, ka pat tad, kad viņi apdraud sevi vai citus, Dievs joprojām viņus sargās. Jēzus mums atgādina, ka arī mēs esam pakļauti kārdinājumam izrādīt garīgu lepnību un augstprātību. Būt daļai no atlikuma draudzes nenozīmē, ka mēs esam pasargāti no kaitēm, slimībām vai nāves, ja esam neapdomīgi. COVID-19 nav Atklāsmes 13. nodaļas piepildījums (pasaules piespiešana pielūgt zvēru un viņa tēlu), bet gan aicinājums paklausīt 3. Mozus 13. nodaļas norādījumiem (attiecībā pret izolāciju, lai apturētu slimību izplatību). Tie, kas patiesi mīl Dievu, nebūs pārdroši, bet pilnībā paļausies uz Dieva Vārdu (sk. 5. Mozus 6:16).
 

3. Pašpietiekamība (Mateja 4:8-10)

Trešajā kārdinājumā sātans, lai gan specīgs un reiz ieņēmis augstu stāvokli, liek domāt, ka viņš ir pielūgsmes vērts. Viņš pārņēma varu pār zemi, kad Ādams un Ieva krita grēkā, un viņš piedāvāja Jēzum īsāko ceļu, lai piepildītu pestīšanas plānu. “Tev nav jāmirst”, viņš teica, tev tikai vajag pielūgt mani” (Mateja 4:9).
Iespējams, ka pats lielākais kārdinājums gala laikā ir paļauties uz mūsu pašu spriedumu un pašu spēkiem. Gala laikā (kā tas norādīts Atklāsmes 14:6-12) uzmanība tiks pievērsta pielūgsmei, un tā vietā, lai godātu vienīgo patieso Dievu, mēs varam paši sevi padarīt par pielūgsmes elku.

Ko var mācīties no šīs stāsta?

Mēs visi kā daļa no lielās cilvēces ģimenes neesam pasargāti no kārdinājumiem. Lai gan kārdinājumi paši par sevi nav grēks, pakļaušanās tiem gan ir.
Dievs vēlas, lai attīstam visus kristīgā dzīvesveida elementus. Taču mūsu paklausība Viņa baušļiem nav tā, kas nopelna mums pestīšanu. Mums ir jātic, ka Dieva Vārds ir “Ceļš, Patiesība un Dzīvība” un ka pestīšana mums ir dāvāta caur Jēzu Kristu. Mums ir jāatvaira kārdinājums pašiem sevi izglābt. 
Pašpaaugstināšanās ir liels kārdinājums adventistiem mūsdienās. Apzinoties, ka esam atlikuma draudze, nenozīmē, ka varam būt garīgi lepni un augstprātīgi, kā arī pārdroši savā ticībā. Mums ir jāizvairās no briesmām būt “pārāk garīgiem savās domās, bet bez jebkāda praktiska pielietojuma”. Dievs vēlas, lai mūsu ticība Viņam būtu balstīta Viņa Vārda mācībās.
Dievs mūs aicina būt uzticīgiem Viņam un atzīt, kas Viņš ir: Alfa un Omega, sākums un gals (Atklāsmes 1:8). Viņš ir izveidojis atlikuma draudzi, un Viņš to arī vadīs līdz godībai. Piepildiet savas domas ar to, kas “stāv rakstīts”, un pārvariet ļaunā kārdinājumus.