Spēcīgas liecības, atbildētas lūgšanas un piedzīvoti brīnumi 10 Lūgšanu dienās. Lasi 3 sieviešu - Guntas Mucenieces, Litas Reinikas un Baibas Bērziņas - liecību stāstus par šo īpaši svētīgo laiku, kurā piedalījās vairāk nekā 82'000 dalībnieku no 212 valstīm!
 

Gunta Mucenience:  

“10 Lūgšanu dienas šajā gadā bija no 6. janvāra, un es biju ļoti pateicīga Debesu Tēvam, ka Cēsu “Sadraudzības” draudzei jau no septembra ir savas telpas. Šīs telpas arī nāca mums pēc īpašām lūgšanām, sākām mēs viņas 100 dienu lūgšanu laikā, un lūdzām vēl 3 mēnešus, un brīdī, kad nevarēja notikt dievkalpojumi zem klajas debess, Dievs iedeva mums šīs telpas. Un tā ir milzīgi atbildēta lūgšana, jo mājās mazās grupas pulcēties nedrīkst, bet dievnama telpās tas ir iespējams, un līdz ar to mēs katru dienu - vai nu dienas, vai vakara laikā - kāda grupiņa sanācām kopā. Dievs īpašā veidā caur vienu draudzes brāli uzrunāja mūs, ka mums vajadzētu katru gadu izvēlēties vienu personu, par kuru mēs īpaši turam rūpi, kurš nav vēl ar Dievu pazīstams un kuru vajadzētu uzrunāt, par kuru vajadzētu lūgt, draudzēties.
 

Un tā arī es ar vienu savu paziņu sāku īpaši iedraudzēties. Viņa strādāja kādā iestādē, kur viss kolektīvs saslima ar kovidu. Un arī viņa tai skaitā. Es ar viņu sazvanījos katru vakaru. Kopīgi mēs arī pārrunājām, ka Dievs ir tas, kas dziedina un tas, kas palīdz, un tad man bija pāris dienas, kad es nebiju viņai zvanījusi, un es piezvanu, un viņa man saka vārdus: “Tu zini, Gunta? Visi mani kolēģi dzer nervu zāles, jo viņi ir tā uztraukušies, bet man nevajadzēja. Es jau zinu - tu jau lūdzi par mani, jo mieru ir Dievs devis - “mieru Es jums atstāju”.”

Un tas man bija tāds īpašs pamudinājums vēl vairāk lūgt par viņu, vēl vairāk iestāties aizlūgšanās, lai pienāktu arī tas brīdis, kad viņa savu sirdi nodos Dievam. Šobrīd Dievs viņu ir dziedinājis, viņa ir atpakaļ savās darba gaitās, bet Dievs tiešām atbild arī šāda veida lūgšanas. (..)

Un man ir vēl viena īpaši atbildēta lūgšana šajā 10 dienu lūgšanu laikā par vienu manu draudzeni. Mēs ar viņu mācījāmies Bībeles stundas. Viņa mainīja dzīvesvietu, un tas viss tā pagaisa. Bet pēdējā gada laikā viņas māmiņas veselība īpaši sašūpojās, un tieši 7. janvārī - kā saprotat, otrā lūgšanu diena - viņas mamma nonāca slimnīcā ar insultu. Un, lai cik tas dīvaini nebūtu, mamma, kura īpaši Dievam netic un kura ir uzaugusi īsti ateistiskā vidē, nonāk palātā ar kādu dziļi ticīgu, mūsu māsu. Es ticu, ka Dievam ir visinteresantākie veidi, kā salikt cilvēkus kopā vienā palātā. Un šai meitai savukārt bija tāda īpaša spēja uzticēties, ka Dievs viņas mammai darīs visu to vislabāko. Māmiņa, protams, vēl ārstējas, bet tur, kur viņai teica, ka mamma nekad vairs nerunās un nevienu nepazīs, Dievs trešajā dienā jau mammu pamodināja, un viņa skaidri visus pazina, ar visiem varēja runāt - to darīja Dievs. Un Viņš bija brīnišķīgs.”
 

Lita Reinika: 

“Arī es piedalījos no pašas pirmās dienas, no 6. janvāra, un biju ļoti priecīga, jo es šo Haubeila grāmatiņu “Soļi uz personīgo atmodu” biju izlasījusi, un tagad, kad es to apzinājos, ka mēs lūdzam mūsu draudzē, ka mēs lūdzam visā Latvijā, ka mēs lūdzam visā pasaulē, visi adventisti, visi vienoti lūdz par šo personīgo atmodu, tāds sarosinājums bija uz brīnišķīgiem notikumiem, ka Dievs kaut ko brīnišķīgu darīs. Un jau no pirmās dienas ar mani notika brīnumi.

Es īrēju 3 telpas, kurās es vadu savu saimniecisko darbību, un, par cik ir šis kovids, mana saimnieciskā darbība arī tika apstādināta. Un es lūdzu Dievam, kā es nomaksāšu telpu īres, jo es reāli nestrādāju, un kādi citi ienākumi nav. Līdz ar to es noliku to Dieva priekšā un teicu - es lūgšu par atmodu, par cilvēkiem, par draudzes cilvēkiem, par sevi, par Latviju, par visiem apkārt, bet Tu rūpēsies par šīm te lietām. Ziniet, jau pirmās lūgšanu dienas vakarā man atnāca atbilde - nekas nav jāmaksā par telpu īrēm, man ir pilnīgi simtprocentīgi visās trijās vietās atlaista telpu īre! (..)

Nākamajā otrdienā es taisījos, kā parasti, braukt uz lūgšanām, bet notika kāds negadījums ar manu meitiņu. Viņa kopā ar otru māsu un vēl kādu slidinājās no kalniņa un brauca lejā, un katrs palidoja uz savu pusi. Tālāk, kā bērni man atstāstīja - kad viņi atjēdzās, vienam dibens sāpēja, otram sāpes mugurā, bet mana jaunākā meitiņa, Vikiņa, nepiecēlās. Tad pēc tam viņa atmodās un gribēja ieelpot elpu, bet nevarēja ieelpot un noģība. Un māsa ieraudzīja, ka nav labi. Viņa pazvanīja vienam profesionālam sportistam, kuram turpat blakus ir tāds klubs, un viņš skrēja palīgā, un, kā jau es pēc tam redzēju, viņam pat kurtka nebija mugurā. Bet tālāk stāsts par mani - es taisījos braukt uz draudzi, un pēkšņi man zvans no sveša numura. Un zvana šis svešais vīrietis un saka: “Ir slikta ziņa, jūsu bērns ir nelabi nošļūcis no kalniņa.” Es pieskrēju, tur bija bērni, tur bija šis vīrs, kas sniedza pirmo palīdzību un man pateica, ka rokas, kājas, paldies Dievam, kustas, bet, kad es ieraudzīju savu bērnu, viņa gulēja, trīcēja, un, kad viņa atvēra acis, tās visas bija sarkanas. Un viņa trīcēja, un asaras lija gar acu maliņām no tām sāpēm, ko viņa cieš. Un tas vīrs teica, ka viņai ir ļoti lielas sāpes, un mēs gaidījām ātro palīdzību. Ko es darīju? Es nokritu uz ceļiem un uzliku rokas pie vaiga, lai viņa jūt mani. Viņa paskatījās uz mani un acīs bija redzams - “nu ir miers, mamma ir, lūgs viņa.” Un es sāku lūgt. Es teicu: “Debesu Tēvs, es lūdzu Tavu žēlastību, es paļaujos uz Tevi.” Es pat varbūt nelūdzu sākumā dziedināšanu, bet Viņš bija tik tuvu! Es vienkārši Viņu godināju! Es Viņu pielūdzu! Teicu Viņam šos vārdus, ka Viņš ir vienīgais Valdnieks. Lūdzu pēc tam arī, lai Viņš dziedina, lai notiek Viņa prāts. (..)
 

Tad, kad es vakarā zvanīju šim vīrietim, lai pateiktos, viņš teica: “Nesaki man nekā! Es gribu Tev pateikties.” “Par ko tad man?” “Tad, kad jūs atskrējāt, kad jūs nokritāt uz ceļiem un sākāt savu lūgšanu skaitīt, es skatījos uz viņu un ieraudzīju, ka pēc brīža viņa atver savas lielās acis un skatās uz debesīm, un tās acis vairs nebija ciešanu un sāpju acis, tās acis bija ne izbaiļu, bet gan ticības, paļāvības, miera acis! Jūs jau varbūt neredzējāt to, jūs tur lūdzāt. Bet tās acis - es nekad to neaizmirsīšu, paldies Jums.”

Un tad es viņam teicu: “Tas ir mūsu Debesu Tēvs, kas ir sūtījis Jēzu, kas mīl katru - Viņš mīl mani, Viņš mīl manu meitiņu, Viņš mīl Jūs! Tas ir katram pieejams!” Un viņš klausījās un viņš saka: “Es to nevarēju aizmirst, es visu dienu biju kā uz spārniem, un es trim cilvēkiem pastāstīju, ko es redzēju!” (..) Šīs 10 Lūgšanu dienas bija par to, lai mēs atļautu Dievam pieskarties. Lai mēs atļautu Jēzum mājot mūsos.”
 

Baiba Bērziņa: 

“Viena no vadītāju izteiktajām iniciatīvām ir visas 10 dienas lūgt par 7 konkrētiem cilvēkiem. Un tā arī šajā gadā jau pirms šīm 10 Lūgšanu dieniņām es lūdzu Dievam gudrību, par kuriem 7 cilvēkiem šogad man aizlūgt. Un tā arī es, pārskatot situāciju, kāda man ir visapkārt, es sajutu sirdī aicinājumu lūgt par 7 pazīstamiem cilvēkiem, kuru dzīvības laiks izsīkt. Un, protams, lūgt arī par viņu tuviniekiem, kuriem varbūt ir vēl grūtāk. Viens no 7 sarakstā esošajiem cilvēkiem bija arī mans tētis, kurš nu jau ir izdarījis savas dzīves svarīgāko izvēli - nostāties Kristus vai otrā pusē - un aizmidzis nāves miegā. (..) Dievs deva šo dārgo domu uzrakstīt viņam vēstuli. Tā nonāca uz viņa slimnīcas naktsskapīša galdiņa - lai arī es nezinu, vai viņš paspēja to izlasīt. Tas bija arī man tāds miers, ka arī no savas puses es esmu darījusi visu, lai viņam vēl un vēl lūgtu arī pieņemt Glābēju, Jēzu par savu Glābēju.
 

Viens cits no šiem 7 cilvēkiem nu ir atveseļojies no smagās kovid formas, kāds cits ir labi pārcietis pirmo ķīmterapijas kursu, kur ir arī cerības uz izveseļošanos, lai gan iepriekš ārsti nedeva nekādas cerības. Vēl kāds cits cilvēciņš, kurš gan pats mēģināja nāvē meklēt izeju, caur mediķu rokām tika atdzīvināts, un nu ir uzzinājis, ka nāve nav glābiņš, bet, kā Bībele saka, nāve ir mūsu ienaidnieks.

Šobrīd mūsu sarunas turpinās caur telefonu, un tās ir ļoti sirsnīgas, un ir tik brīnišķīgi redzēt, ka šis cilvēks var uzzināt par īsto Glābēju, kas ir pretējs nāvei. Un vēl tāds interesants piedzīvojums bija, ka kāda radiniece lūdza aizlūgt par savu zaudēto tuvinieku.
 

Par tiem, kas aizmiguši nāves miegā, mēs vairs nevaram aizlūgt. Mēs varam, bet tas neko vairs nedod. Katrs cilvēks dzīves laikā izdara savu izvēli. Dievs deva šo drosmi un iejūtību arī paskaidrot, godīgi pateikt, kā ir, un apliecināt, ka mēs sirsnīgi aizlūgsim par ģimeni, par tiem, kam ir skumīgi šajā brīdī. Ģimene arī labprāt piekrita iepazīties ar to, ko Bībele saka par nāvi, arī par ienaidnieka sagrozījumiem, par dvēseles nemirstību, par izpratni, par visām sarežģītajām lietām, kur diemžēl arī kristīgajā pasaulē nav īsti balstīta izpratne Bībelē.

Es tiešām varu slavēt Dievu par to, ka Viņš ir tik labs, ka Viņš ir vienmēr labs! Viņš vienmēr cīnās par mūsu mīļajiem, arī par mūsu pašu mūžīgo izglābšanu. Atzīšos, ka galvenokārt lūdzu, lai šie 7 cilvēki pieņemtu Jēzu, un, pat ja viņiem būtu jāaiziet, ka viņi to varētu darīt kopā ar Glābēju. Un es ticu, ka šī cerība izrādīsies spēcīga. Un redzot jau, ka šobrīd Dievs dara daudz vairāk, kā mēs spējam pat iedomāties, turpināsim lūgt un redzēt, ko Dievs var - Viņš var visu! Un reiz arī uzzināt to, kas būtu, ja mēs nelūgtu.”

Liecības ir pierakstītas no 23. janvāra Adventistu vispasaules radio raidījuma, kurā Vineta Krauliņa intervēja Guntu Mucenieci, Litu Reiniku un Baibu Bērziņu par iespaidiem no 10 Lūgšanu dienām. Raidījuma atkārtojumu var noklausīties šeit.