Kāds gan ir bijis šis aizvadītais gads! Mežu ugunsgrēki Austrālijā iznīcināja 11 miljonus hektāru lielu zemes platību, prasot neskaitāmi daudz dzīvnieku un 34 cilvēku dzīvības. Tika atklāts koronavīruss. Princis Harijs un Megana Mārkla atteicās no sava karaliskā statusa. Irānā tika notriekta ukraiņu lidmašīna, nogalinot visus 176 cilvēks, kas tajā atradās. Kobe Braients, viņa 13 gadus vecā meita un vēl 7 cilvēki gāja bojā helikoptera avārijā. Visbeidzot notika Breksits.

Un tas viss tikai janvārī! Notikumi kļuva arvien drūmāki, gadam turpinoties.

Mēnešiem ritot, notika kas interesants. Mēs sākām uztvert 2020. gadu nevis kā vienkārši parastu gadu, bet gan kā sava veida ļaundari vai ienaidnieku, kas ir gatavs pastāvīgi uzbrukt. 

Ekonomiskā lejupslīde visā pasaulē… pateicoties 2020. gadam. Beirūtas sprādziens… 2020. gads atkal dara savu. Baidens tiek pasludināts par uzvarētāju, bet Tramps uzskata, ka pret viņu ir vērsta konspirācijas teorija… Bet protams. Šis taču ir 2020. gads.

Arī es esmu vainīgs, piedēvējot 2020. gadam šķietami cilvēciskas īpašības. Pirms dažām nedēļām es aizvedu savu mašīnu pie mehāniķa, lai viņš - kā man šķita - veiktu ikgadējo apkopi. Tā vietā es saņēmu veselu sarakstu ar lietām, kuras ir nepieciešams salabot, un galu galā mans rēķins bija 10 reizes lielāks, nekā pati mašīnas vērtība.

Vēlos, lai jūs saprotat - man ļoti patīk mana mašīna. Mans tētis to man nopirka 2009. gada maijā, 7 mēnešus pirms viņa pēkšņās nāves. Tā ir veca, tās krāsa lobās kā čūskas āda, bet tā ir mana mašīna - vienīgā, kura man jebkad ir bijusi.

Saprotot un pieņemot to, ka mana mašīna drīz vairs nebūs lietojama, es teicu mehāniķim: “Šis taču ir 2020. gads, vai ne? Izskatās tam atbilstoši.”

Lai gan šāda veida izteicieni varētu šķist piemēroti, raksturojot 2020. gadu, pastāv zināmas briesmas, to pārlieku personificējot. Tādā gadījumā mēs šo gadu uzlūkojam ne tik ļoti kā vienkāršu laika nogriezni ar dažādiem notikumiem, bet gan kā iemeslu mūsu grūtībām un neveiksmēm, kas galu galā mūs atbrīvo no jebkādas atbildības. 

Protams, dažas lietas mēs varam skaidri attiecināt uz pandēmiju, piemēram, darba zaudēšanu vai kopīgi pavadītā laika trūkumu ar ģimeni un draugiem. Tomēr mums ir jāuzņemas atbildība par citām lietām. Mēs nevaram vainot 2020. gadu tajā, ka ir pieaugusi vardarbība ģimenēs. Mēs nevaram vainot 2020. gadu tajā, ka ir pieaugusi vardarbība tiešsaistē un atriebības pornogrāfijas (revenge porn) izplatība.
 

Mēs nevaram vainot 2020. gadu tajā, ka mūsu garīgā dzīve ir pasliktinājusies. Lai gan šī gada unikālie notikumi ir ietekmējuši mūsu dzīves ritmu, tie nav ietekmējuši mūsu spēju izvēlēties.

Kā teicis holokaustā izdzīvojušais psihiatrs Viktors Frankls, “Cilvēkam var atņemt visu, izņemot vienu: pēdējo no cilvēka tiesībām - izvēlēties savu attieksmi jebkurā situācijā, izvēlēties savu ceļu.”

Ir daudz vieglāk koncentrēties uz ārējiem apstākļiem, nekā lūkoties uz personīgajām domām, vārdiem un rīcību. Taču uz tieši to mēs esam aicināti! “Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus,” sacīja Jeremija, “un atgriezīsimies pie Tā Kunga!” (Raudu dziesmas 3:40).

Tas ir kas tāds, ko mēs bieži vien apņemamies katra gada sākumā. Taču, kā reiz sacīja autors Grečens Rubins:
 

“Tas, ko tu dari katru dienu, ir daudz svarīgāk nekā tas, ko tu dari tikai šad tad.”

Lai katra diena ir tā vērta!

Raksta avots: https://www.adventistreview.org/2020-enemy-or-convenient-excuse