Bērziņu ģimene

“Svētki mūsu ģimenei ir tad, kad visa ģimene kopā - brīvi no ikdienas skolas gaitām - varam radīt svētkus kādam citam. Šis noteikti nav laiks, kurā garlaikojamies. Svētku noskaņā aizrit viss decembris - lūdzot pēc gudrības, kā iepriecināt līdzcilvēkus; saņemot no Dieva dāvanas, kuras nodot tālāk; apgūstot kādu kopīgu dziesmu vai skaņdarbu; plānojot; veidojot “Iepriecināmo sarakstu” un apvelkot “Evanģēlija kurpes”, lai priekpilni dotos pie cilvēkiem. 

Viena no mūsu ģimenes ilggadējām tradīcijām ir apciemot un iepriecināt kaimiņus. Kaut kā tas ir iegājies, ka šim nolūkam izmantojam 24.decembra vakaru. Šajā dienā parasti māja smaržo, jo dāvaniņām (galvenokārt grāmatām, kalendāriem, CD) klāt tiek pievienots arī kāds pašgatavots gardums. 

Šis gads nebūs izņēmums, jo tas viss ir iespējams, ievērojot valsts ieteiktos drošības nosacījumus. Pat vēl vairāk, šogad - 24.decembra vakarā (varbūt tāpēc, ka šogad vairāk lūdzām un mācījāmies novērtēt palīdzošo institūciju darbu) esam nolēmuši doties iepriecināt arī tos cilvēkus pilsētā, kuri nevarēs būt svētkos kopā ar savām ģimeni, jo kalpos sabiedrībai - ugunsdzēsējus, mediķus, policistus. Šogad pietrūks muzicēšana svētku pasākumos, dievkalpojumos, pilsētas laukumā, kur vairākus gadus tikām aicināti. 

Mūsu ģimenes šī gada “Iepriecināmo sarakstā” ir vairāki simti, tāpēc ļoti gudri nāksies plānot laiku, lai līdz skolēnu brīvdienu noslēgumam paspētu ne tikai to, bet arī paslēpot, paslidot un šogad vēl, sadarbībā ar Cēsu labdarības organizāciju, apbraukāt ģimenes ar bērniem, lai nodotu kādu praktisku palīdzību.

Agrā bērnībā savā ģimenē par Ziemassvētkiem neko daudz nedzirdēju. Kad kā bērns sāku meklēt kaut ko īpašāku dzīvē, sāku apmeklēt Salacas Adventistu draudzes bērnu nodarbības. Kopš tā laika Ziemassvētku dievkalpojumi mazajā draudzītē bija kas īpašs priekš manis - varēju dziedāt, piedalīties uzvedumos, priecāties par ģimenes un uzaicināto skolotāju klātbūtni šajos dievkalpojumos. (Baiba Bērziņa)
 

Vēlāk, sirsnīgāk iepazīstoties ar Bībeli, sapratu, ka mums nav atklāts precīzs Glābēja dzimšanas laiks, un tāpēc pateikties Dievam par Jēzu - vienīgo cilvēces Glābēju - nav kaut kas šaurs un norobežots, vienā konkrētā dienā iestarpināms - tas ir visa gada prieks un pateicība!” 

 

Avišānu ģimene

“To, kā mūsu ģimene pavada Ziemassvētku laiku, ir ietekmējuši dažādi uzskati, amati, pienākumi un iespējas. Esam meklējuši līdzsvaru - Ziemassvētkos, dzimšanas dienās - starp savtīgo fokusu uz bērnu un pieaugušo godināšanu, ģimenes turības iespējām un bērnu, jauniešu neatstāšanu novārtā svētku laikā.

Esam bijuši priecīgi, ka cilvēkiem ir atstātas nelielas vadlīnijas, piemēram, grāmatā Adventistu māja 76. un 77. nodaļā, kas ir rosinājušas domāt, vērtēt un mainīt mūsu centienus svētku svinēšanā, apdāvināšanā dzimšanas dienās, Ziemassvētku laikā.

Esam arī piedzīvojuši īpašu Ziemassvētku egli Smiltenes draudzes sapulcēšanās vietā, egli, kuras zari tika dekorēti ar mazām aploksnītēm. Tajās 2007. gada decembrī lika ziedojumus dievnama pabeigšanai. Dievnamu iesvētīja 2008. gada pavasarī. Tik īpašas svētības!

Skatoties Adventistu draudzes vecajos žurnālos no Latvijas republikas pastāvēšanas laikiem 20.gs. sākumā, var redzēt, ka draudzē Ziemassvētku laikā ir bijušas dažādas labdarības akcijas trūcīgām ģimenēm, veciem cilvēkiem, u.c. Šo aspektu ļoti gribētos attīstīt vēl mūsu ģimenē. 
Mums ir bijuši Ziemassvētki ar uzaicinātu trūcīgu puisīti, esam pirkuši dāvaniņas tiem, kuriem tas varētu būt nepieciešams, un kuri mums nekad neko nevarēs uzdāvināt atpakaļ. Bet šie centieni vēl ļoti jāizkopj.

Tiklīdz kā oktobrī gaisā parādās pirmās sniega pārslas, tā mūsu mājās tiek sajūsmā meklētas gaismiņas. Lampiņu virtenes un materiāli no dabas ir mūsu ziemas perioda dekori, kas aizstāj vasaras ziedus, rudens lapas, un pavasarī tiek nomaintīti pret plaukstošiem zariem, pavasara smaržīgajām sīpolpuķēm.

Mums visiem ziemā ļoti patīk Fountainview Academy mūzikas ieraksti ar tvaika vilcienu, Adventistu Norvēģijas draudzes koris Triangelos, Austrijas Bogenhofenas Kristus dzimšanas laika atceres koncerts.
 

Jāievēro, ka lai gan pagāniskās tradīcijas ir iedevušas šo 25. datumu, šo svētku nosaukumi angliski, vāciski, krieviski atgādina par Jēzus dzimšanu, bet mums, latviešiem, diemžēl pat nosaukums dod radībai godu, ne Radītājam.

Šogad daudz kas ir citādi. Covid dēļ pat nesanāk mūsu regulārā mīļā draugu apciemošana Norvēģijā, Adventistu veselības centrā. Bet tukšuma nav, esam uzsākuši čaklu mērķtiecīgu projektu, kas saistīts ar vairāku bērnu izglītošanu pēc adventistu draudzei atklātajām vērtībām, un laiks paskrien nemanot.

Šogad jau no pavasara esam pilnveidojuši prasmes sadarboties ar citiem arī digitālā vidē, jo respektējam šī brīža situāciju. Lai arī vide caur ekrāniem ir aprobežota, izmantojam daudzveidīgus interaktīvus rīkus, lai karantīnas laikā vai laikā ar stingriem ierobežojumiem varētu pavadīt kopā ar citiem gan aizraujošos uzdevumos, gan Bībeles izpētē. Vienojoties darbā ar draudzes locekļiem, Sabatskola, šis īpašais Dieva instruments, caur digitālo vidi mūsmājās interesanti noris gan pieaugušajiem, gan pusaudžiem, gan mazajiem bērniem.
Savas ģimenes bērniem cenšamies parādīt, ka rūpes citam par citu ģimenē, draudzē, kopienā, par izsmietajiem, nebagātiem ir svarīgas Jēzus acīs, un mēs vēlamies sekot Viņa raksturam, ne cilvēku domām, uzskatiem. Un arī šajā laikā, kad pasaulē tiek pieminēta Kristus dzimšana, mācāmies, kā varam dot godu Dievam.” (Brigita Avišāne)

 

Možeiko ģimene

“Ziemassvētku laiks manā ikdienā neko nemaina. Vienīgi šajā laikā ir papildus iespējas uzdāvināt tuviniekiem, kaimiņiem un citiem, ar kuriem satiekos, kādu grāmatu. Piemēram, “Ceļš pie Kristus”, “Laikmetu Ilgas” vai kādu citu. Bet to var un vajag darīt visu gadu, passtāvīgi, kad vien ir tāda iespēja. Ir labi somā vienmēr nēsāt līdzi kādu grāmatiņu. Par to no jauna pārliecinājos pirms dažām nedēļām, aizbraucot uz Rīgu. Sabiedriskā transporta pieturā satiku kādu sievieti, ar kuru raisījās sarunas, un atvadoties varēju uzdāvināt “Dumpīgo planētu”. 

Ziemassvētki - tās ir papildus brīvdienas, kurās cilvēki ir sastopami mājās. Tāpēc kopā ar draudzes locekļiem mēs ejam pie viņiem ar ceļojošo bibliotēku. Cilvēki ir atvērti dzirdēt par Jēzu un paņemt grāmatas lasīšanai. Viņus apcemojot, mēs ievērojam, ka daudzi alkst un [viņiem] slāpst pēc patiesības, pēc cerības, pēc miera, un šis Covid laiks to vēl vairāk pastiprina. Es domāju, ka izplatīt Ziemassvētku laikā grāmatas, ir labākais, ko varam darīt. Bet vēl labāk ir, ja to dara visu gadu. Tāpat ir labi sarūpēt pārtikas maisiņu trūcīgajiem un bezpajumtniekiem, bet vēl labāk ir, ja to dara pastāvīgi, lai viņi zina, ka var atnākt uz dievnamu katrā laikā un saņemt pārtiku. 

Ko esmu mācījusi saviem bērniem? Nevis pašiem saņemt dāvanas, bet dot citiem. Mēs to mācījām tādā veidā, ka mums draudzē uz Ziemassvētkiem vienmēr bija neliela eglīte vai egles zars, uz kura sakarinājām iesaiņotus naudas ziedojumus. Tos ziedojumus vēlāk uzdāvināja kādam trūcīgam cilvēkam. Bērni labprāt tajā piedalījās. Domāju, ka kādu iespaidu tas ir atstājis viņu sirdīs. 

To dziļāko nozīmi par Jēzus ienākšanu pasaulē es cenšos aptvert vēl joprojām. Tas ir brīnums, ka Dievs tā pazemojās un Jēzus personā nonāca no debesīm uz zemi, lai uzmeklētu mūs, lai pārliecinātu mūs, ka Viņš mūs mīl un nenosoda, ka varam Viņam uzticēties. To, ka Jēzus ir vieslielākā dāvana priekš manis, es apzinos katru dienu arvien vairāk un vairāk. Viņš apmierina visas manas dvēseles vajadzības tā, ka pēc kaut kā cita vairs neslāpst. 

Es nesen lasīju par Jēzus piedzimšanu Betlēmē. Par to, kā šis notikums un Viņa misija uz zemes, bija Debesu uzmanības centrā pirms 2000 gadiem. Bet Dieva tauta tai pašā laikā nebija gatava Jēzus piedzimšanai. Visur valdīja vienaldzība, nekur neredzēja interesi par lielo notikumu. Tur bija teikts, ka Betlēmes stāsts norāj neticību, lepnumu, pašpmierinātību, un tas brīdina mūs, lai mēs uzmanītos un savā vienaldzībā nepalaistu garām laika zīmes. 

Šodien Debesu uzmanības centrā ir Kristus Otrā nākšana un cilvēku sagatavošana uz šo notikumu.
 

Mani satrauc tas, ka mēs, baudot Dieva mīlestību, priecājoties, ka Viņš ir ar mums, neilgojamies pēc Debesu valstības. Liekas, ka mēs gribam dzīvot labu, mierīgu, labklājības pilnu dzīvi tepat.

Un tad es domāju, kāpēc domas par Jēzus Otro nākšanu nav mums visjaukākās un visiepriecinošākās? Vai tiešām mēs gribam vēl ilgi dzīvot šai ciešanu pilnajā pasaulē, kur notiek tik daudz briesmīgu lietu? Un tās laika zīmes, kas piepildās mūsu acu priekšā, mūs modina. Nelaimes, grūtības un nemieri, kas ir iesākušies, vairs nemitēsies līdz Jēzus Otrai nākšanai. Tas viss tikai pieņemsies spēkā. To apliecina Bībele. Un es saprotu, ka tagad ir vislabvēlīgākais laiks, lai darītu Dieva darbu. Tik labi apstākļi, kādi ir tagad, vairs nebūs. Un mums ir jādomā, kā šo laiku izmantot, lai glābtu cilvēkus, par kuriem Jēzus pienesa tik lielu upuri. Un es domāju, kaut Dievs pamodinātu mani un ikvienu.” (Laila Možeiko)

Raksta turpinājums - https://adventisti.lv/lv/jaunumi/4320-Musu-Ziemassvetki-2-dala