Katru gadu 31. oktobrī miljoniem cilvēku atzīmē Helovīnu, pārģērbjoties par raganām, velniem un dēmoniem.
Neskaitot to, ka pieaugušie rīko ballītes, šajā dienā bērni dodas no mājas uz māju, saģērbušies kostīmos un izsaucoties: “Triks vai kārums!”
 
Vārds “Helovīns” ir atvasināts no Romas Katoļu baznīcas svētkiem, ko dēvē par Visu Svēto dienu, Visu Svēto svētkiem jeb Visu Svētīto dienu (no angļu val. “svētīto” šajā kontekstā apzīmē ar vārdu “hallow”, kas nozīmē padarīt kaut ko svētu vai uzskatīt kaut ko par svētu, -tulk.piez.). Šos svētkus atzīmē 1. novembrī. Visu Svēto dienā tiek pieminēti visi svētie, kuriem nav piešķirta kāda īpaša atceres diena Romas Katoļu baznīcas kalendārā. Diena pirms Visu Svēto dienas tika dēvēta par Visu Svētīto vakaru (“All Hallows’ Eve” – angļu val.), no kurienes tad šis vārds “Helovīns” ir radies.
 
Enciklopēdijā Britannica ir sacīts, ka Helovīna izcelsme ir meklējama druīdu svētkos pat pirms Kristus dzimšanas. Druīdi bija pagānu priesteri senajā Gallijā, Lielbritānijā un Īrijā, kur katras vasaras beigās jeb 31. oktobrī tika atzīmēti ķeltu svētki Samhain.
Šis datums, 31. oktobris, bija arī jaunā gada priekšvakars gan ķeltu, gan anglosakšu laikos, kad tika atzīmēti uguns svētki, kuru laikā milzīgi ugunskuri tika izveidoti kalnu virsotnēs, lai aizbiedētu ļaunos garus. Šis datums bija saistīts ar ganāmpulku atgriešanos no ganībām, un šajā dienā mirušo dvēselēm vajadzēja apmeklēt savas bijušās mājvietas. Šie rudens svētki ieguva baisu nozīmi, jo tajos piedalījās spoki, raganas, melnie kaķi, fejas un dēmoni. Tas bija laiks, kad druīdi šķietami pielabinājās pārdabiskajiem spēkiem, kas kontrolēja dabas norises.
 
Minētie ķeltu svētki Samhain, kas iezīmēja ziemas sākumu, norisinājās gan pirmās dienas vakarā, gan visu nākamo dienu (respektīvi, 31. oktobrī un 1. novembrī). Šie svētki ķeltu vidū saglabāja savu popularitāti pat tad, kad Lielbritānijā 5. gadsimtā norisinājās kristietības ieviešana. Kristiešu draudze Lielbritānijā saglabāja šos Samhaim svētkus, apvienojot tos ar kristiešu svētkiem – Visu Svēto dienu, kas līdz 8. gadsimtam tika atzīmēta 13. maijā.
 
Izskatās, ka Pāvests Gregorijs IV (827 – 844) pārcēla svētkus no 13. maija uz 1. novembri tā iemesla dēļ, ka ieradums atzīmēt Visu Svēto dienu tieši 1. novembrī kļuva izplatīts arī citās valstīs.
 
Jaunā Katoļu enciklopēdija norāda, ka viens no iemesliem gan bija tāds, ka “apstākļi nebija atbilstoši, lai daudzi svētceļnieki ierastos Romā maija mēnesī”, taču tajā pat laikā tiek atzīts, ka “novembra svētki, kas bija radušies Gallijā, tika uzreiz pieņemti arī Romā.”
 
Samhaima svētku paražas turpināja eksistēt tajās Lielbritānijas vietās, kur uzturējās ķelti: Īrijā, Skotijā un Velsā. Ar laiku šie svētki zaudēja savu reliģisko nozīmi, un Visu Svētīto dienas priekšvakars kļuva par sekulāriem svētkiem, “lai gan vairākas tradicionālas ķeltu idejas vēl arvien tika asociētas ar šo vakaru. Zīlēšanas aktivitātes aizvien bija populāras. Pieaugušie, ietērpušies kostīmos un maskās, atdarināja pārdabiskas būtnes un apmeklēja mājas, kuru iemītnieki viņiem piedāvāja ēdienus un dzērienus,” tā raksta Leonards N. Primiano Reliģijas enciklopēdijas sadaļā “Helovīni”.
 
Imigranti no Īrijas un Skotijas iepazīstināja Amerikas Savienotās valstis ar Visu Svētīto vakaru, un pēc masveida īru imigrācijas kartupeļu bada laikā (1845 – 1852) Helovīns kļuva par nacionāliem svētkiem.

Tradīcijas aizsākumi, kad bērni dodas no mājas uz māju, lai iegūtu saldumus vai izjokotu mājas iemītniekus, ir meklējama druīdu priesteru vēsturē. Arī viņi devās no mājas uz māju, pieprasot ēdienu savām vajadzībām, kā arī lai ziedotu to savām dievībām. Ja mājas iemītnieki druīdiem neiedeva ēdienu, viņi nolādēja mājas ar dēmonisku lāstu, un, kā vēstures avotos tiek apgalvots, kādam no iemītniekiem tuvākā gada laikā vajadzēja piedzīvot nāvi.
 
Druīdi devās no mājas uz māju, nesot līdzi lielu rāceni, kas bija izgrebts no iekšpuses, bet tā priekšpusē bija izgrebta seja, kas reprezentēja to dēmonisko spēku, uz kura spēku un gudrību viņi paļāvās. Rācenis, kurā bija ielikta svece, tika izmantots kā laterna, kad druīdi devās no mājas uz māju nakts laikā. Kad šī paraža 18.gs. un 19.gs. nonāca Amerikā, rāceņi nebija tik izplatīti, tādēļ tie tika aizvietoti ar ķirbjiem.
 
Lai gan Septītās dienas adventistu draudze nav paudusi oficiālu nostāju attiecībā pret Helovīniem, draudzes noliedzošā nostāja pret okultām un demoniskām darbībām izslēdz jebkāda veida atbalstu arī šādiem svētkiem.
 
Helovīns un tā paražas nav atrodamas ne Bībelē, ne kristīgā draudzē. To saknes ir atrodamas okultās un pagāniskās darbībās. Taču šīs sakarības mūsdienās tiek aizmirstas vai arī vieglprātīgi uztvertas. Neskatoties uz to, jebkura rīcība, kas aizgūta no okultisma, nav savienojama ar Svēto Rakstu mācībām, kā sacīts 3. Mozus 20:6 – “Un, kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, lai ar tiem kopā ielaistos netiklībā, to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu izdeldēšu no viņa tautas vidus.”
 
Tā kā ļoti daudzi cilvēki vairs netic reālu un personīgu dēmonu eksistencei, viņi uzskata, ka tas ir pilnīgi nekaitīgi pajokot par šīm “reliģiskajām pagātnes relikvijām”. Bērniem tiek mācīts, ka neeksistē tādas radības kā raganas un ļaunie gari un ka tas ir jautri pārģērbties par spoku vai goblinu. Sātana eksistences un citu ļauno garu noliegšana, kas ir tik ļoti populāra mūsdienās, ir pilnīgā pretstatā patiesībai, kas atrodama Svētajos Rakstos. Sākot no 1. Mozus grāmatas līdz pat Atklāsmes grāmatai, Bībele apliecina sātana un citu ļauno garu eksistenci. (1. Mozus 3:1; Mateja 8:31; Atklāsmes 12:9).
 
Izglītojot bērnus, ir ļoti svarīgi, ka mēs neielaižam šīs maldīgās idejas viņu prātos. Bībelē ir sacīts: “Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” (Sal. pam. 22:6). Mācīt viņiem to, ka ļauno garu atdarināšana nav kaitīga, ir pretrunā ar Dieva gribu.
 
Dievs Vecajā Derībā brīdināja Izraēlu neielaisties okultās darbībās. “Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot.” (5. Mozus 18:10-12). Tā kā okultisms mūsdienās ir izplatītāks kā jebkad agrāk, šis nodoms ir aktuāls arī šodien.
 
Piedalīšanās Helovīnos var izskatīties kā nevainīga bērnu un pieaugušo izklaide, taču tas ir vēl viens veids, kā sātans var pievilt cilvēkus, liekot viņiem domāt, ka nepastāv ne mazāko briesmu, mazliet paspēlējoties ar ļauno garu un dēmonu pasauli.

Lai gan adventistu draudzes līdzdibinātāja Elena Vaita nekad nav pieminējusi Helovīnu, viņa ir vairākkārt izteikusi brīdinājumus par iesaistīšanos okultās darbībās. “Pastāv daudzi, kas bailēs saraujas no domas par konsultēšanos ar garu medijiem, bet kurus tomēr piesaista patīkamāki spiritisma veidi,” viņa rakstīja grāmatā Evaņģelizācija (606.lpp.)
 
Septītās dienas adventisti atzīst, ka spiritismam ir vairāki veidi. Daži no tiem var šķist nekaitīgi un pat jautri. Tomēr tie vada bērnus un pieaugušos prom no Dieva patiesības, un tie var būt pirmie soļi ceļā uz aizraušanos ar okultismu.

Avots: Adventist Review