Tas ir apbrīnojams stāsts par pārveidoto dzīvi. Tas noticis aptuveni 35. gadā 1. gadsimtā mūsu ērā Sīrijā. Tas ir viens no visspilgtākajiem un pilnīgākajiem dzīves virziena pagriezieniem, ko izraisīja Jēzus Kristus evaņģēlijs. Te mums ir primārais piemērs par Jēzus labo vēsti, kura nav quid pro quo, bet gan pilnīgi negaidīta un nepelnīta dāvana.

Vispirms par definīcijām. Politika ir pārvaldes māksla, kas bieži vien ir ap quid pro quo. Evaņģēlijs ir plāns kā atpestīt cilvēku no ļauna, tā ir Dieva labā vēsts par dzīvības dāvanu, kur quid pro quo nav pat iespējama. Quid pro quo notiek tad, kad kaut kas tiek dots vai ņemts apmaiņai uz kaut ko citu: šis ir par to. Tu pakasi man muguru un es tev par to pakasu muguru. Izpārdošana ir quid pro quo: es dodu naudu par tosteri vai friziera pakalpojumu.

Dāvana ir pilnīgi savādāka. Tā ir došana, negaidot samaksu vai kaut ko saņemt pretī. Patiesa dāvana ir motivēta ar draudzību un tai nav pievienota parāda sajūta. Mums to ir grūti saprast, jo pat vislielākā cilvēka mīlestība iet kopā ar lietām, kuras tiek sagaidītas. Dievišķā mīlestība ir savādāka, jo tā dod pat tad, kad saņēmējs ir nepateicīgs. Jēzus sacīja par Savu Tēvu: “ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mat. 5:45).

Dzīvība ir Radītāja dāvana. Mēs neko neesam darījuši, lai uzrastos uz šīs planētas. Ne mūsu vecāki, ne Dievs mums nav prasījuši tam atļauju. Mēs vienkārši ieradāmies. Mēs ienācām, sabojāti no grēkā krišanas, daži ienāca šajā pasaulē sarežģītos apstākļos, citi ar sabojātu veselību, prāta bojājumiem vai ierobežotās iespējās. Kamēr ciešanas un grūtības nekad nav bijušas daļa no Dieva sākotnējā plāna, tomēr ļaunuma dēļ mēs esam dzimuši ar nopietniem ierobežojumiem, ieskaitot dzīvību, kura labākā gadījumā ir ierobežota uz dažām desmitgadēm pasaulē, kur ievainojumi un sāpes ir normāla parādība.

Citiem vārdiem, dāvanu varētu pārprast kā quid pro quo, ja saņēmējs jūtas spiests dāvināt pretī vai dāvana nāk kopā ar saistībām, vai kaut kas tiek sagaidīts saņemt pretī. Bībeles evaņģēlijs nav šāda veida došana, jo tas nav cilvēkam iespējams atmaksāt par atpestīšanu no ļaunuma. Mēs varam būt pateicīgi un priecāties par dāvanu, bet mēs nekad nevaram iesākt to atmaksāt.

Pienākumu dzīve

Apustulis Pāvils apraksta evaņģēliju kā dāvanu, jo viņš bija centies ar Dievu veikt quid pro quo gadiem ilgi, un, acīmredzami, tas nestrādāja. Viņa secinājums pēc satikšanās ar Jēzu bija šāds: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana” (Ef. 2:8).

Daudzas pasaules reliģiskās sistēmas – ieskaitot lielu kristietības daļu – saskata reliģiju kā quid pro quo. Mēs dzīvojam labu dzīvi un sagaidām svētības. Tie, kuri dzīvo labu dzīvi ilgstoši, saņem mūžīgo dzīvi no pateicīgā Dieva. Par nelaimi grēka problēma ir tik dziļa un destruktīva, ka pat labas dzīves nav pietiekamas, lai mēs spētu izglābt paši sevi.

Saula stāsts, kad viņš kļuva par apustuli Pāvilu, ir praktisks piemērs ka garīgais quid pro quo nedarbojas. Pāvils bija dedzīgs reliģijas ievērotājs, cenšoties tapt labs. Viņam bija iespaidīgs jūdu mantojums, kurš tam viņa pirms-Jēzus saprašanā garantēja glābšanu. Viņš saka: “astoņu dienu vecumā apgraizīts, no Israēla tautas, Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Fil. 3:5-6). Pēc jūdu reliģiskajiem standartiem neviens nebija garīgi pilnīgāks.

Tomēr Pāvilam kaut kas nopietni bija aplami. Tā vietā, lai baudītu mieru un prieku, taptu laipns un mīlošs, viņš kļuva dusmīgs, saērcināts un naida pilns postītājs tiem, kuri ticēja savādāk. Viņa prātā šķita, ka šie posta viņa mantojumu un kultūru. Pēkšņi ceļā uz Damasku uzradās augšāmceltais Jēzus un brīnumainā veidā pārmainīja viņa dzīvi.

“Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi. Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?" Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.” (Ap. d. 9:1-6).

Šīs tikšanās iespaids uz Pāvilu un visu pasauli bija milzīgs. Šis dusmīgais, naida pilnais, reliģiskais vīrs tapa pārveidots par mīlošu, pašuzupurīgu žēlastības apustuli.
Pāvilu satrieca divas lietas. Pirmkārt, viņš pirmo reizi skaidri saprata vēsti, ka Dievs Radītājs, kuru viņš pielūdza un kam kalpoja visu savu dzīvi, patiesībā bijis pazemīgais, radikālais dziedinātājs un skolotājs no Galilejas. Tas Jēzus, kuru Pāvils bija uzskatījis par viltvārdi, un kura kustību viņš dedzīgi bija centies iznīcināt, izrādījās apsolītais Mesija.

Otrkārt, vēl vairāk pārsteidzošs fakts bija tas, ka augšāmceltā Jēzus klātbūtnē viņš netika iznīcināts jeb, mēs sacītu, iztvaicēts. Es iztēlojos Pāvilu pēc šī notikuma aptaustām pašam sevi, lai pārliecinātos, ka ir joprojām dzīvs, jo, saskaņā ar viņa bauslībniecisko prātu, viņš bija pelnījis sodu. Taču tā vietā viņš tika pamācīts doties uz noteiktu vietu un saņemt jaunu uzdevumu Dieva kalpošanā.

Pāvils bija pieredzējis žēlastību. Viņš bija pelnījis nāvi, taču tās vietā viņš saņēma jaunu dzīves posmu. Viņš bija pelnījis iznīcināšanu, taču saņēma jaunu atklāsmi par Dieva mīlestību un sāka piedzīvot labo vēsti par Jēzu. Viņš bija atpestīts, un nevis savu labo darbu dēļ, bet gan pateicoties Dieva labestībai un žēlastībai. Šajā brīdī viņš apņēmās un tapa Dieva beznosacījuma mīlestības pārmainīts. Viņš nekad no tā neatteicās.

Dzīvot no žēlastības

Pāvils satika dzīvo Jēzu un šajā iespaidā, kuru mēs varētu nodēvēt par piepildītu un labu, cilvēks nekavējoties tapa pārveidots. Viņš tapa par jaunu cilvēku no iekšienes uz āru. Viņš joprojām bija dedzīgs un smagi strādāja, viņam bija teicams intelekts, taču viņš pārstāja būt bailīgs, norūpējies, dusmīgs un naida pilns. Tagad viņš bija laipns, mīlošs un priecīgs pat sāpēs un grūtībās. Šīs pārmaiņas bija pārdabiskas. Tās īstenoja mīlošais, visspēcīgais Radītājs, kurš spēj pārmainīt cilvēku no ļauna uz labu, un to nespēj izdarīt ar piepūli vai paklausību likumiem.

Šīs pārmaiņas milzīgi iespaidoja pasauli gan pagātnē, gan arī tagad. Pēc dažiem gadiem, kad notika šī Dieva veiktā pārprogrammēšana, Pāvils kļuva ne tikai par vienu no visslavenākajiem un svarīgākajiem Jēzus sekotājiem, bet arī par visskaidrākajiem evaņģēlija apliecinātājiem, norādot, ka tas ir dāvana. Pāvila asais un garīgi vingrinātais prāts, iegremdēts Vecajā Derībā, tagad saprata Jēzu kā vareno Israēla Dievu. Viņš tagad saprata atpestīšanu kā iepriekš paredzēto jēra upurī un pieņēma Jēzu par patieso Dieva Jēru.

Jēzus krusts kļuva par Pāvila mācības galveno tēmu un ar īpašu skaidrību viņš skaidroja atpestīšanu kā dāvanu. Viņš tagad saprata, ka, līdzīgi visiem grēcīgajiem cilvēkiem, viņš ir bezcerīgi pazudis un viņam ir nepieciešama glābšana. Šī glābšana nāca caur Jēzus mīlestību un tā tiek dāvāta ikvienam, kurš to pieņem kā dāvanu par brīvu.

Pāvila sludinātā evaņģēlija vēsts ir šī: “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2. Kor. 5:17). Pāvils, šis nepārspējamais bauslībnieks, bija bezcerīgi iesprostots dusmās, bailēs un naidā līdz kamēr satika Jēzu un saņēma piedošanu, kļuva pārradīts no jauna un saņēma jaunu dzīvību. Tad viņš atzina, ka paklausība ir pozitīva, mīlestības pilna atbilde uz atpestīšanu, un nevis otrādi. Viņš saka skaidri: evaņģēlijs nevar būt quid pro quo. Mīlošais Dievs sagādā izeju no ļaunuma un to var saņemt tikai kā dāvanu, kura ir pieejama ikvienam, kurš to pieņem. 

Tiešām, kā to sacīja Jēzus: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16).