“Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties…” (5. Moz. 6:5-9)

Mūsdienu ģimenēs ir reti sastopami gadījumi, kad tās locekļi velta laiku viens otram. Tomēr vārdi no 5. Mozus grāmatas joprojām ir aktuāli. Līdera loma šajā ziņā pieder vecākiem. Dievs saka: “Vispirms ieliec Dieva Vārdu pats savā sirdī, bet pēc tam iemāci to darīt saviem bērniem.” Kungs ļoti skaidri norāda pēctecības nozīmi.

Vispirms vecākiem pašiem jāiemācās pakļauties Dieva baušļiem un pēc tam jāiemāca saviem bērniem dzīvot, ievērojot  Bībeles principus. Bībeles teksts no Salamana pamācībām, kas ir senākā audzināšanas rokasgrāmata, mudina pieaugušos uzņemties atbildību par bērnu garīgo audzināšanu: “Māci savam bērnam viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” (Sal. pam. 22:6 ). Tomēr šodien Bībeles principu mācīšana bērniem galvenokārt ir skolas un draudzes ziņā. 

Vai jūs zināt, kas ir vadītājs? Pēc definīcijas tā ir persona, kas vada grupu vai to virza. 

Nesenā pagātnē ģimene pulcējās pie pusdienu galda, kur dalījās ar iespaidiem par dienas gājumu. Šodien tikai nedaudzas ģimenes kopīgi ēd ikdienas maltīti. Un pat tad, kad visi ģimenes locekļi ir sapulcējušies pie galda, tos vairāk saista pasaules sakari un tie ieslīgst viedtālruņos un citās elektroniskās ierīcēs, nevis komunicē cits ar citu. 

Pievērsīsimies dažiem statistikas datiem, ko nodrošina Common Sense Media, kas ir vadošais izklaides un tehnoloģiju avots:

• Mobilie sīkrīki jeb gadžeti ir kļuvuši par gandrīz universālu informācijas avotu bērniem visos mūsdienu sabiedrības līmeņos.
• Gandrīz visi bērni (98%) vecumā no astoņiem gadiem un jaunāki dzīvo ģimenēs, kur plaši tiek izmantota kāda mobilā ierīce. To pašu procentuālo daļu veido tie, kuru mājās ir televizors. Mobilo tālruņu īpašnieku skaits pastāvīgi palielinās – ja 2011. gadā šādu bērnu procentuālā attiecība bija tikai 52%, tad līdz 2013. gadam sīkrīku īpašnieku skaits pieauga līdz 75%.
• Šobrīd viedtālruņi ir 95% ģimeņu ar bērniem, kas jaunāki par astoņiem gadiem, salīdzinot ar 63% 2013. gadā un 41% 2011. gadā. 78% no šīm ģimenēm pieder planšetdatori (salīdzinājumā ar 40% 2013. gadā un 8% 2011. gadā).
• Šobrīd 42% bērnu ir savi planšetdatori (salīdzinājumā ar 7% 2013. gadā un mazāk nekā 1% 2011. gadā).

Saskaņā ar Pew survey aptauju, kas veikta 2014. un 2015. gadā, 94% pusaudžu katru dienu piekļūst internetam, izmantojot mobilās ierīces. Pusaudži izmanto vairākas sociālo tīklu platformas, no kurām populārākās ir Facebook un Instagram. Saskaņā ar aptaujas rezultātiem 71% pusaudžu paziņoja, ka saziņai sociālajos tīklos izmanto nevis vienu, bet vairākas vietnes.

“Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis. Tad nu topiet saprātīgi un modri Dievu lūgt.” (1. Pētera 4:7)

Mūsdienu tehnoloģiju izaicinājums
Mūsdienu tehnoloģijas cilvēku dzīvē un ģimenēs ir ienesušas agrāk nepazītas problēmas, kas šodien ietekmē daudzu ģimeņu dzīvi. Iepriekšējās paaudzes ar tiem, kuri atradās prom no mājām, sazinājās, izmantojot stacionāro tālruni. Esot ārpus mājas, bija jāmeklē telefona kabīne un jācer, ka jums atradīsies divas kapeikas, lai piezvanītu. Dažreiz cilvēki, kuri izmantoja šādus telefona pakalpojumus, kaut kur uz kabīnes sienas atstāja informāciju: vārdus un numurus, bet izlasīt vārdu un sastādīt numuru bija iespējams, tikai ieejot šajā telefona kabīnē.

Tajā tālajā laikmetā man tika mācīts, ka sabiedriskās vietās vienmēr ir daudz dīvainu cilvēku. Kā jums šķiet, vai sociālo tīklu “anonimitātes” laikmetā tas joprojām ir aktuāli? Domāju, ka jā, lai gan mēs sliecamies domāt, ka, ievietojot informāciju internetā, paliekam neatpazīti. Pretējā gadījumā, kāpēc šodien, kad jaunieši dodas uz augstskolu vai iesniedz pieteikumu darbā, tiek apskatīti viņu sociālo tīklu profili? Informācijai, ko viņi savulaik tika publicējuši, var būt izšķiroša loma tajā, vai viņi tiks pieņemti darbā, vai arī viņu pieteikums tiks noraidīts.

Vai pastāv cerība?
Kas tad būtu jādara mūsdienu vecākiem? Kā dzīvot un pamācīt bērnus visur esošās informācijas plūsmas pasaulē? Varbūt vajadzētu pilnībā atteikties no “tiešsaistes dzīves”, lai neizprovocētu savos bērnos vēlmi izmantot sociālos tīklus? Vai pastāv līdzsvars starp šīm lietām? Tie ir svarīgi jautājumi.

Pirmais, kas jāatceras un jāņem vērā, ir fakts, ka vērtības un principi netiek mācīti kā teorija, tie tiek nodoti no paaudzes paaudzē ar personīgo piemēru. Pirmkārt, vecākiem pašiem jānosaka pieeja sociālo tīklu izmantošanai savā dzīvē. Mūsdienās gandrīz katram tēvam un mātei pieder viedtālrunis. Viedtālrunis ir neatņemama pieaugušo dzīves sastāvdaļa. Daži bērni dzīvo mājās, kur fiksētie tālruņi netiek izmantoti vispār, ir tikai mobilie telefoni. Pieaugušie pērk un dāvina bērniem modernas elektroniskās ierīces un arī maksā par to lietošanu, un tieši vecākiem ar savu piemēru ir jāparāda, kā pareizi izmantot tehnoloģijas. Pats svarīgākais, kas  viņiem jāparāda, ir pareiza attieksme pret elektroniskajām ierīcēm, pretējā gadījumā bērni nekad neapgūs mācību, ko viņu vecāki grib tiem iemācīt. Vai mēs, vecāki, zinām, kā pareizi izmantot modernās tehnoloģijas?

Laiks ir tas, kas mūs visus vieno, neatkarīgi no tā, kas esam un kur dzīvojam.  Ikvienam no mums gadā tiek dotas 365 dienas, tās ir 52 nedēļas, nedēļā ir 7 dienas, dienā – 24 stundas, 1140 minūtes un 86 000 sekundes. Mūsu laiks pieder Dievam. Lūk, ko par to rakstīja Elena Vaita: “Mūsu laiks pieder Dievam. Viņam pieder katrs mirklis, un mums ir uzticēts nopietns pienākums to izlietot Viņam par godu. Ne par vienu no dotajiem talantiem Viņš neprasīs tik stingru atskaiti kā par laiku.” (Kristus līdzības, 342. lpp.)

It visā paškontrole, labprātība un mērenība
Lai iemācītu mūsu bērniem paškontroli un atturību informācijas tehnoloģiju līdzekļu  izmantošanā, tādām pašām īpašībām ir dabīgi jāatspoguļojas gan mūsu pašu, gan visas ģimenes dzīvesveidā. Vai tur, kur laiks un vieta tiek piepildīta ar nekontrolētu sociālo tīklu izmantošanu, atrodas vieta tuvai komunikācijai ģimenē? Vecākiem vajadzētu dot saviem bērniem iespēju atklāti dalīties sajūtās, raizēs, šaubās un problēmās un prast uzklausīt bērnus bez steigas, ar nedalītu uzmanību. Tēviem un mātēm pašiem sevi jāizvērtē, nosakot prioritātes saistībā ar laika izmantošanu.

Kungs vēlas, lai mūsu galvenā prioritāte būtu laiks, ko pavadām kopā ar Viņu. Pievērsiet uzmanību 47. psalmā sacītajam! Pārfrāzējot šos vārdus, var teikt: “Izkāp no informācijas plūsmas, pievērs uzmanību Man, nesteidzies, paskaties uz savu vareno Dievu ar mīloša bērna acīm – paskaties uz Dievu, kas ir augstāks par ekonomiskajām, politiskajām un sociālajām problēmām, augstāks par visu!” 

Jau ilgi pirms mūsdienu tehnoloģiju parādīšanās Dievs zināja par mūsu tendenci ātri aizmirst patiesās vērtības un nepareizi noteikt prioritātes. Tomēr, kad savā dzīvē Dievu liekam pirmajā vietā, Viņš mums mīloši atgādina, ka esam piemērs saviem bērniem. Dievs atgādina par dārgo dāvanu, kuru Viņš mums ir uzticējis – mūsu bērnus, un to, ka bērni ir Dieva mīlestības atspulgs.

Pārāk bieži atturība, mērenība vai paškontrole tiek pieminētas tikai saistībā ar psihoaktīvo vielu ļaunprātīgas izmantošanas problēmām. Ja paškontrole ir neatņemama mūsu dzīvesveida daļa, ir daudz vieglāk apzināties, kādas lietas mūs apņem un kas mūs ietekmē, ieskaitot laiku, ko pavadām pie savām elektroniskajām ierīcēm. Pāvils to izsaka šādi: “Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs, – viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.” (1. Kor. 9:25-27)

Secinājumi
Ir pienācis laiks aizdomāties, kā pavadām savu laiku. Vai sabats ir vienīgais laiks, kuru veltām Tam Kungam un kalpošanai Viņam? Vai esam tik aizņemti ar ikdienas rūpēm, ka aizmirstam par to, ko nozīmē – dzīvot? Varbūt šajā jautājumā mums var palīdzēt dažas nelielas izmaiņas! 

1. Sāciet ar to, ka veicināt savos ģimenes locekļos interesi ik dienas pētīt sabatskolas mācību materiālu un veidot personīgas attiecības ar Dievu. 
2. Kopīgās maltītes baudīšana var būt laiks, kas veltīts savstarpējām pārrunām – ko jaunu esam uzzinājuši un iemācījušies, pavadot laiku vienatnē ar Dievu.
3. Mums jāmudina bērni uz mērenu plašsaziņas līdzekļu un sociālo tīklu izmantošanu un pašiem jāatceras, ka to lietošanai ir jābūt atbilstošai bērna vecumam. Pētījumi rāda, ka bērniem, kas jaunāki par sešiem gadiem, vispār nevajadzētu atļaut tos lietot, bet bērniem, kas vecāki par sešiem gadiem, piekļuvi sociālajiem tīkliem un plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu ierobežot.
4. Mobilajiem telefoniem un citām elektroniskām ierīcēm ēšanas laikā un pirms gulētiešanas jābūt noliktām redzamā vietā vecāku kontrolē. Ja vecāki šos principus ievēro un nodod tos tālāk saviem bērniem, viņi iemāca tiem, kā pareizi rīkoties. Atcerieties, ka principi tiek parādīti ar piemēru, nevis teoriju!

Būt par priekšzīmīgu vadītāju vienmēr ir grūti. Neskatoties uz to, Dievs mums ir uzticējis bērnu audzināšanu un turpina pats mūs audzināt. Cik brīnišķīgi, ka Dievs parāda Savu mīlestību un žēlastību mums, cilvēkiem! Viņš uztic mums atbildību par saviem bērniem un sagaida, ka tad, kad viņi būs gatavi pamest vecāku mājas, tiem būs kas vērtīgs, ko paņemt līdzi pašu dzīvē. Visvērtīgākais mantojums, ko mēs varam viņiem nodot, ir atmiņas un jūtas, kas viņus saista ar mums. Šis cēlais mērķis prasa divas lietas: laiku un personīgo klātbūtni. Atcerieties, ka tās abas ir nenovērtējamas un ka izvēle, kā tās saprātīgi izmantot, pilnībā ir mūsu ziņā!
 

---

Izmantotā literatūra
The Common Sense Census: Media Use by Kids Age Zero to Eight. (2017). Retrieved from https://www.commonsensemedia.org/ sites/default/ les/uploads/research/census_ researchreport.pdf 
Pētījums Pew Research Survey (2015. gads, 7. marts – 10. aprīlis). Ņemts no tīmekļa vietnes: www.pewresearch.org

Vilma Kirka-Lī (Wilma Kirk Lee) – sociālā darba maģistre, klīniski licencēta sociālā darbiniece, ģimenes saglabāšanas centra izpilddirektore Hjūstonā, Teksasas štatā, ASV.

Photo by Vladimir Proskurovskiy on Unsplash