Ir vairākas rakstvietas Bībelē, kuras it kā pamato absurdas mācības, piemēram, Bībelei neatbilstošo mācību par mirušo stāvokli pēc nāves.
Viena no Rakstu vietām ir 1. Pētera 3:18-20, kura šķietami atbalsta pasaulplašu gan ticīgo, gan neticīgo pieņēmumu par dvēseles nemirstību un to, ka cilvēka dvēsele pēc nāves atstāj ķermeni un dodas uz paradīzi vai elli, vai kaut kur pa vidu – uz šķīstītavu. 
Pastāv divi šīs Rakstu vietas pamatskaidrojumi:

1) Jēzus uzreiz pēc nāves devās uz mirušo valstību, lai sludinātu visiem ellē esošajiem un dotu tiem otru iespēju.

Uzreiz jāpiebilst, ka šai versijai trīskārt nav rodams pamatojums Rakstos. 
Pirmkārt, cilvēka liktenis tiek izlemts viņa dzīves laikā, balstoties uz viņa apzinātu izvēli. Cilvēka dvēsele pēc nāves nekur neatdalās no tā, bet gan paliek dusam zemes pīšļos bezapziņas stāvoklī, gaidot uz Jēzus Kristus atnākšanu. Bībele nāvi pielīdzina miegam, un mirušie pēc nāves nākamreiz atvērs acis tikai tad, kad Jēzus būs nācis uz šo zemi, gluži kā mēs, kad guļam, – viens mirklis, un esam jau pamodušies no rīta (Mt. 16:27; Ps. 146:4; Sal. māc. 9:5-6; Jņ. 11:11).
Otrkārt, vadoties pēc pirmā punkta, mēs Bībelē neatrodam nekādu pamatojumu, ka mirušie nonāktu paradīzē vai ellē, vai šķīstītavā. Tie dus zemes pīšļos. Bībele neko nemāca par šķīstītavu, kā arī par tādu elli, kurā grēcinieki nonāk pēc nāves un deg mūžīgās mokās. Bībele māca, ka grēks un visi, kas ar to saistīti, beigās tiks iznīcināti uguns un sēra jūrā – vienreiz un pilnīgi.
Treškārt, atkal papildinot pirmo punktu, Bībele māca, ka “cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa” (Ebr. 9:27). Katra cilvēka liktenis tiek izlemts viņa dzīves laikā, balstoties uz apzinātu izvēli, un pēc nāves nekādas otrās iespējas netiek dotas. 

2) Nevis Jēzus, bet gan Noa bija tas, caur kuru Jēzus Gars sludināja prieka vēsti pirmsplūdu pasaulei.

Apskatīsim, kāpēc otrais skaidrojums nav pretrunā, bet tieši otrādi – pilnībā saskan ar Rakstu mācību.
Lai saprastu šo Rakstu vietu pareizi, svarīgi paturēt prātā, kā tā saskan ar paša Pētera vēstuļu kontekstu, kā arī ar pārējo Bībelē rakstīto.

Dzīvs darīts garā 
Kristus sarunā ar samarieti paskaidroja, ka “Dievs ir Gars” un Viņu var pielūgt visur, jo Dievs nav ierobežojams tikai Jeruzalemes templī vai kādā šodienas katedrālē (Jņ. 4:24). Salamans savā lūgšanā pēc Tempļa uzcelšanas saka: “Bet vai tad Dievs patiešām lai dzīvotu zemes virsū? Lūk, debesis un debesu debesis nav spējīgas Tevi pilnā mērā uzņemt. Kā tad nu vēl šis nams, kādu es esmu uzcēlis?” (1.Ķēn. 8:27)

Būt visur esošam – būt garā – iespējams tikai dievišķai dabai, un Kristum tāda bija, pirms Viņš pieņēma kritušā cilvēka miesu, nākdams uz šo zemi. 

Taču pēc tam, kad Kristus miesa tika pienaglota pie krusta, Kristus augšāmcēlās atjaunotā miesā, garā, kurš nav pakļauts fizikas likumiem. Piemēram, Jēzus ienāca augšistabā pie mācekļiem, kuri bija izbijušies un sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm (Jņ.20:19).
Pēc augšāmcelšanās, lai gan saglabājis Savu miesas dienu izskatu, Kristus pilnībā atguva sākotnējo dievišķo dabu. Tas ir noslēpums, taču fakts, ka Kristus šodien un visā mūžībā būs gan Cilvēka Dēls, gan Dieva Dēls.

Tas mums dara saprotamus vārdus “tanī [garā, dievišķajā dabā] Viņš ir nogājis un arī sludinājis”, citiem vārdiem sakot, Kristus Savā dievišķajā dabā – stāvoklī, kas Tam bija pirms nākšanas uz šo zemi – caur Nou ir sludinājis tajā laikā dzīvojošajiem ļaudīm.
 
Rodas divi jautājumi: kādā veidā Kristus sludināja caur Nou un kāpēc tie saukti par gariem cietumā?

Kristus caur Nou
Pirmkārt, Dievs runā caur Saviem ļaudīm ar Savu Garu un Noa bija viens no tiem, saukts par taisnības sludinātāju: “Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem.” (2. Pēt. 2:5)
Otrkārt, Pēteris savas pirmās vēstules sākumā apgalvo, ka visos laikos caur praviešiem ir runājis Kristus Gars, kas mita viņos: “Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību, gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām un tām sekojošo godību.” (1.Pēt. 1:10-11)

Kļūst skaidrāks, ka Pēteris runā par Kristus Garu, kas caur Nou runājis uz pirmsplūdu pasauli. Bet kāpēc tie saukti par gariem cietumā?

Gari cietumā
Rakstos daudzās vietās sastopamies ar to, ka reāli, dzīvi cilvēki tiek saukti par “gariem”. Piemēram, 1. Kor. 16:18 ar “manu un jūsu garu” tiek domāts “mani un jūs” – cilvēkus. Arī Gal. 6:18 Pāvils lieto vārdus “žēlastība lai ir ar jūsu garu”, runājot par brāļiem Galatijā.
Turpinot domu, šī paša pamatteksta 19. un 20. pants norāda, ka ar vārdu “gari” domāti cilvēki jeb “dvēseles”, jo no visiem “gariem cietumā” izglābās tikai “nedaudzas, proti, astoņas dvēseles” (1. Pēt. 3:19-20).

Ņemot vērā to, ka Noas stāstā nelasām par kādu burtisku vietu – cietumu, jāpievēršas gadījumiem, kad “cietums” lietots pārnestā nozīmē. Pēteris runā par cietumu kā stāvokli, kurā cilvēks ir sagūstīts šīs pasaules ienaidnieka važās. Tas pilnībā saskan ar Kristus misiju, jo Jesaja pravietoja par Kristu, kas nāks, “lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā” (Jes. 42:7). Arī Kristus pats par Sevi sacīja: “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lk. 4:18-19)
 
Kļūst pavisam skaidrs, ka Kristus Gars caur Nou ir sludinājis prieka vēsti pirmsplūdu pasaulei, dodot iespēju katram izkļūt no ienaidnieka grēka važām – cietuma, taču tie to neizvēlējās. Un nu tie dus zemes pīšļos, gaidīdami Kristus atnākšanu (1. Pēt. 4:6).

Secinājumi
Pēteris mudina ticīgos būt uzticīgiem Dievam, pat ja ļaudis neklausās un pat ja būtu jācieš taisnības dēļ. Viņš iedrošina mūs ar diviem piemēriem: tā Kristus kalpoja uz šīs zemes un tomēr tika visu atmests, un tāpat notika ar Nou, kurā bija Kristus Gars. 

“Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Gal. 6:9)
“Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus.” (Ps. 126:5)

Dāvis Trubeckojs,
Mācītājs