Par to, cik pasaule ir trausla un ievainojama, īpaši liek aizdomāties vīrusa pandēmija. Vīruss ietekmējis visu planētas dzīvi.  Līdzīgi kā Blaumaņa novelē “Nāves ēnā”, mēs visi atrodamies uz “ledus gabala”, kurš atdalījies no krasta un kurā katrā brīdī var pārlūzt zem kājām, izdzēšot mūsu dzīvības. 

No kā tad mēs esam atrauti šobrīd? No kā esam aizpeldējuši? Bībele stāsta, ka Dievs radīja šo zemi un iekārtoja cilvēka dzīves apstākļus, lai cilvēks būtu laimīgs. Un viņi bija laimīgi, kamēr dzīvoja, uzticoties Radītājam. Viņi bija drošībā. Viņi baudīja dzīvības koka augļus. Viņi bija krastā. Bet tad, kad cilvēks pakļāvās šaubām, sāka neuzticēties Dievam, viss izmainījās. Veidojās lielā plaisa, kas mūs atšķir no Dieva, no drošības, no nemirstības. Piepildījās brīdinājums “mirdams mirsi”…

Vēl vairāk satraukumu rada saviļņotā pasaules jūra. Tās ir nelaimes, zemestrīces, kari, postošas slimības, kas lauž “ledus gabalu”, uz kura mēs visi atrodamies. Mēs visi esam nāves ēnā… 

Tomēr svarīgākais ir tas, ko mēs šādā situācijā darām. Savā laikā, rakstot šīs pārdomas, Rūdolfs Blaumanis uz tāda ledus gabala bija sapulcējis sev pazīstamus cilvēkus ar to raksturiem. Tur bija agrākais dauzoņa, trakulis Birnbaums, kurš, beidzot apjautis dzīves skaudrumu, visiem iedveš cerību uz glābšanos. Tur bija tāds cilvēks kā Grīntāls, kurš neļāva  panikai vaļu un savā dzidrajā balsī izrunāja to, ko katra sirds drebēdama cerēja. Uz ledus gabala esošajiem sejas apskaidrojās. Viņš neļāva izcelties konfliktiem. Viņš lika pacelt palīgā saucienu mastu. 

Vai tas nav draudzes uzdevums šodien – baiļu vietā nest cerību, panikas vietā nest mieru un pacelt lūgšanu rokas uz Dievu pēc palīdzības? 

Bībele stāsta, ka bija brīdis, kad mācekļi nāves briesmās atradās uz vētrā satrakotas jūras. Arī viņi sauca pēc palīdzības. Miers ienāca mācekļu sirdīs tad, kad Kristus nostājās viņu vidū un apsauca vētru. Tā arī šodien mums jāapzinās, ka Dievs nav cilvēku pametis. Dievs sūtīja Savu Dēlu, lai Viņš taptu mums līdzīgs, dzīvotu ar mums, mirtu par mums un augšāmceltos par mums. Viņš ir apsolījis, ka nāks pie mums atkal. Uzticība Viņam  ir  tā labā loze, kas ļauj mums iekāpt ticības laivā un kopā ar Viņu aizsniegt mūžības krastu.

Noveles beigās izskan četrkārtējs pašuzupurīgā tēva novēlējums dēlam: “Ar Dievu dēls, ar Dievu dēls, ar Dievu dēls, ar Dievu Dēls...”

Tā arī mēs iesim pretī nākotnei ar cerību sirdī, jo mūsu dzīves laivā ir Dievs. 
“Pats miera Dievs lai jūs svētī visā pilnībā, un viss jūsu gars, dvēsele un miesa nevainojami tiek saglabāta mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai!”  (1. Tes. 5:23)

Valdis Zilgalvis,
Ordinēts mācītājs