Piektdienas vakars pie manis atnāca pilns smaguma un neziņas. Sociālās distancēšanās trešā nedēļa darīja savu. Pirmajā es slimoju, otrajā turpināju darīt tos ikdienas pienākumus, kas neprasa socializēšanos, un trešajā sāku just, cik ļoti tiem trūkst iedvesmas bez dzīvas saskares ar cilvēkiem, bez pretī mirdzošām acīm un pieskārieniem. Kā mēs – misijas skolas studenti ar praksi 3 pilnas dienas nedēļā – varam visvērtīgāk aizvadīt šādu dīvainu laiku?

Slava Dievam par Whatsapp evaņģelizāciju, slava Viņam par ARISE tiešsaistes Bībeles kursu – 2 svētībām, kurās Viņš mūs ieaicināja tieši pirms pandēmijas un kas tik aizdomīgi izskatās pēc brīnišķīgas Viņa providences. Bet joprojām ir daudz jautājumu.

Es kavējos domās pie katra no mums astoņiem, tik ļoti dažādajiem cilvēkiem, minot, cik atšķirīgi katrs no mums šo laiku varētu izjust; kavējos pie riskiem, pie vajadzībām, domāju, kā būtu pareizi un kā būtu katram piemēroti, un stāstīju savas arvien pieaugošās raizes vīra ausīm pastaigā uz jūru caur mūsu priežu mežu, ko, bez šaubām, Dievs mums devis veselā saprāta saglabāšanai.

Atceļā īsi pirms mājām, kad es kārtējo reizi biju atgriezusies pie šīs tēmas, nespējot to nolikt malā, Edgars teica: “Vai tu neesi aizmirsusi, ka tā nav tava misijas skola?”

“Es esmu!” Man nevajadzēja ilgu laiku, lai to izvērtētu, jo pēdējā laikā piefiksēju, ka to aizmirstu arvien biežāk. Bībele ir pilna stāstiem, kur cilvēki ar laiku ņem savās rokās Dieva iesākto darbu – un tas nemēdz novest pie nekā laba. Kur manta, tur sirds, tā ka skaidrs, kāpēc tas notiek tik viegli. Kā gan Dievs varētu mums iemācīt vairāk paļauties uz Viņu? 

Bija sabata vakars. Kamēr Edgars gatavojās sabatskolas vadīšanai, noklausījos mācību lekciju, kas bija (kāda sagadīšanās!) par sabatu kā atpūtu Kristū. Tomēr manas domas turpināja mutuļot ap neatbildētajiem jautājumiem par misijas skolas darbu pandēmijas laikā. Pasniedzējs Tajs Gibsons līdzdalīja vecās labās (lasīt: jau zināmās) patiesības par sabatu kā paļaušanās svētkiem. 

Pamodos sabata rītā, joprojām domājot: diez, kas gan ir jādara, lai saprastu vispareizāko rīcību šobrīd, un cik ļoti mani nospiež neziņa. 
Dievam nācās izmantot vēl 2 Savus dabas ārstus manām nerimstošajām smadzenēm. Tikai pēc fiziskām aktivitātēm un dušas es beidzot sapratu: ir taču sabats! Sabats! 

Kad Dievs radīja pasauli, cilvēki vēl neeksistēja. Kad Viņš radīja Ievu, Viņš nolika Ādamu gulēt. Pie krusta Viņš bija viens. Cilvēku rokas tikai dzina naglas. Radīšana un glābšana ir Dieva darbs ar visu, ko tās ietver. Tas ir rakstīts vārdā “sabats”.

Ticu, ka neatbildēti jautājumi šobrīd izplatās gaisā vēl ātrāk par vīrusu un ir izaicinoši daudziem no mums. Kā jādzīvo? Kā jāstrādā? Kā rūpēties par savām dienišķajām vajadzībām? Cik smaga būs ekonomiskā krīze? Kā nesaslimt? Vai rit planētas pēdējās stundas? Kā būt drošam par glābšanu? Kā liecināt? Kā kalpot cilvēkiem, nedrīkstot satikt cilvēkus?

Vairāk par visu mums visiem šobrīd ir vajadzīgs sabats, kurā satikt sabata Kungu, kas sauc: “Nomierinies! 
Lai par ko arī tu satrauktos – tūlīt pat nomierinies! 
Radīšana, kā arī rūpes par tavu dzīvību – tas ir Mans darbs! (Mt. 6:25-34) 
Glābšana, ieskaitot rūpes par tavu mūžīgo dzīvību, – tas ir Mans darbs! (Ef. 2:8) 
Pasaules gala laika notikumu virzība – tas ir Mans darbs! (Mt. 24:14) 
Tavu bērnu, draugu, kaimiņu, vecāku glābšana – tas ir Mans darbs! (Jes. 49:25) 
Atbildes uz tavām lūgšanām, ieskaitot lūgšanu pēc gudrības, – tas ir Mans darbs! (Jēk. 1:5) 
Labo darbu, ko esmu iesācis, Es pabeigšu.” (Fil. 1:6)

Grāmatā “Ceļš pie Kristus” rakstīts: 
“Sātans pastāvīgi cenšas uzmanību novirzīt no Kristus, tādā veidā kavējot dvēseles savienību un satiksmi ar Jēzu. Pasaules prieki, dzīves rūpes, grūtības un bēdas, citu kļūdas vai paša vainas un nepilnības, lūk, kam viņš cenšas piesaistīt prātu. Neļauj viņa viltībai tevi maldināt. Daudziem, kas ir tiešām apzinīgi un kas vēlas dzīvot Dievam, viņš ļoti bieži liek kavēties pie savām kļūdām un vājībām, un tā, atšķirot tos no Kristus, cer iegūt uzvaru. (..) Meklē mieru Dievā! Viņš spēj pasargāt to, ko tu Viņam uzticēsi.”

Pēc nedēļas, meklējot atbildes uz daudziem jautājumiem, rūpējoties par visām atbildībām pēc vislabākās sirdsapziņas, dosimies sabatā kā vēl nekad iepriekš! Par spīti visam, kas varētu no tā atturēt, būsim pilnīgā mierā! Priecāsimies, smiesimies, dziedāsim! Kāpēc? Jo viss ir Dieva rokās! Vai tad tas nav kaut kas tik atvieglojošs, lai, to aptverot, smietos un dziedātu, un dejotu? Rūpju kalni ir mums visapkārt, bet tie ir Dieva rokās! Sabatā es varu tikai paraustīt plecus. Neko nezinu par visām tām rūpēm, pat par vissvētākajām, sākot ar glābšanu. Tad jau redzēs, ko Dievs darīs. Tas taču Viņa darbs! Cik labs, labs, labs ir mūsu Dievs! Septītdaļu laika Viņš mums liek domāt tikai un vienīgi par to, ko dara Viņš. 

Iespējams, tuvu ir laiks, kad svinēt sabatu Dieva iesvētītajā dienā būs visu laiku lielākais izaicinājums. Taču, tam gatavojoties, mācīsimies izbaudīt sabatu kā svētību, kurai nav līdzīgas! Vārdam “ticība” sinonīms ir “atpūta”. Ticēsim kā vēl nekad, svinot sabatu kā vēl nekad! Radīšana un glābšana ar visām rūpēm, ko tās ietver, – ir Dieva darbs! 

Inga Šļakota,
"Sūti mani" misijas skolas studente