Šos Jēzus sacītos vārdus tik daudzi ilgojas sadzirdēt tieši šodien, šajā laikā. 

Jēzus bija aizvadījis spraigu dienu ezera krastā kopā ar daudziem ļaudīm. Tā bija svētībām bagāta diena. Jēzus dziedināja slimos, un ļaudis uzturējās Viņa tuvumā vairākas dienas. Apmierinot ļaužu vajadzības, Viņš bija paveicis brīnumu – paēdinājis 5000 cilvēku ar dažām maizēm un zivīm. Jēzus sirds iežēlojās (kā lasām Mk. 6:34).

Pienākot vakaram, notikumu aina mainās. Seko īsas, konkrētas darbības:

1. Jēzus lika mācekļiem kāpt laivā un doties uz otru krastu;
2. Jēzus atlaida ļaudis;
3. Jēzus uzkāpa kalnā Dievu lūgt (Mat. 14:22, 23).

Mācekļi, neprasot paskaidrojumus, tūlīt iekāpa laivā. Paklausības rezultāts – izcēlās liela vētra. 

• Kādēļ Jēzus sūtīja mācekļus naktī jūrā? 
• Vai Jēzus, visas Radības valdnieks, nezināja, ka naktī izcelsies vētra?
• Kāpēc Jēzus nepasargāja mācekļus no bailēm un briesmām?

Kā mēs jūtamies šodien, kad straujā tempā pasauli pārņem slimība? Vai Dievs zina un redz, kas notiek ar cilvēci? Kādēļ  ar mums tā notiek? Daudzi šodien mēģina rast dažādas atbildes uz šiem jautājumiem. Bet kādēļ tajās senajās dienās mācekļi piedzīvoja briesmas un bailes? Kur bija Jēzus? 

Mk. 6:48 lasām: “..un redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības..” Jēzus redzēja, ka mācekļi bailēs cīnās ar vētru. Kā mīlošs tēvs Viņš gaida. Gaida, kamēr pienāks īstais laiks, gaida līdz īstajam brīdim. Jēzus gaida, kamēr redz, ka pienācis īstais laiks nākt. Tad Viņš nāk. No kā ir atkarīgs šis īstais laiks, mēs nezinām. Kādēļ Jēzus pie mācekļiem atnāca tikai pēc apmēram deviņām stundām, ne ātrāk? Mēs to nezinām. Kādēļ Dievs gaida, kamēr slimība ir ieilgusi? Mēs to nezinām, un mēs uz to nevaram atbildēt. Paliek neatbildēti jautājumi. Zinām vien, ka Dievs nekļūdās. Viņa laika skaitīšanā nav kļūdu, un Viņš atnāk īstajā brīdī.  Dievs visu kontrolē, Dievs ir tepat – mums blakus. 

Dievs vēlas mums kaut ko iemācīt grūtībās. Ko Viņš dara, kad jūtam sāpes, kad tiekam pārbaudīti, piedzīvojam neveiksmes? Ko Viņš dara, kad esam vētrā? Jēzus lūdz. Marka evaņģēlijā lasām: Viņš aizgāja kalnā Dievu lūgt. Jēzus lūdz. Tas ir vairāk nekā brīnišķīgi. Jēzus nepārstāj lūgt, kamēr mācekļi cīnās ar vētru. Jēzus šodien lūdz par tevi un mani, lūdz par mums visiem.

Mēs airējam. Mācekļi cīnās ar vētru, grūti cīnās, bet Jēzus lūdz. Viņam ir kāds nodoms, kāds īpašs plāns priekš mums, priekš mācekļiem. Ja mēs Viņu neredzam, nejūtam Viņu darbojamies, mēs tomēr varam Viņam uzticēties – jo Viņš lūdz par mums. 

Un tad mēs lasām, ka īstajā brīdī, Dieva īstajā laikā, Jēzus atnāca pie mācekļiem. Vienīgais, ko šajā brīdī vēlējās mācekļi, bija – lai viņi paliktu dzīvi. Viņi bija izbijušies, noguruši, nosaluši, slapji.

Marks šajā stāstā ievietojis vienu interesantu teikumu, kas it kā nesaistās kopā ar notikumu gaitu, bet izsaka ļoti daudz. Mk. 6:52 lasām: “Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši...” Notikumu ar maizēm nebija sapratuši? Tas bija iepriekšējās dienas brīnums. Tiešām brīnums, ko varēja izdarīt tikai Dievs, kas ir visa Radītājs. Mācekļi to redzēja. Bija pat piedalījušies šajā brīnumā. Bet mēs lasām, ka viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši. Varētu teikt – viņi nebija ieraudzījuši Jēzu kā Dieva Dēlu, kam pieder visa vara. 

Vai mums dzīvē nav bijuši piedzīvojumi ar Dievu? Kā ir ar mums? Vai šodien, kad mūsu dzīvi skar vēji un vētras, Dievs par mums arī var teikt: “Viņi notikumu ar maizēm nav sapratuši.”?

Atcerēsimies – kaut mēs to neredzam, Dievs mūs nav atstājis, Viņš visu kontrolē. Viņš grib mums atklāties daudz dziļāk, nekā līdz šim esam Viņu piedzīvojuši.

Ievērosim – Jēzum tieši īstajā laikā, vētras vidū, staigājot pa ūdens virsu, ir spēks apklusināt vētru mūsu dzīvē, bet Jēzus to nedara. Kamēr vēl apkārt trako vētra, Jēzus to neapklusina, bet runā. Viņam ir kāda vēsts.

Mat. 14:27 “Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebītieties!” Dievs paziņo, ka Viņš ir tas, pie Kura nav jābaidās. Viņa rokās ir drošība. Vai mēs ticam lielam Dievam –„Es Esmu” –, kura rokās ir viss Universs, ieskaitot mūsu katra personīgo dzīvi un mūsu šīsdienas slimo pasauli?

Tikai pēc Pētera piedzīvojuma, staigājot pa  vētras sakultiem viļņiem, kad grimstot viņš satvēra Jēzus stipro roku un viņi iekāpa laivā, tikai tad vējš nostājās. (Mat. 14:32.33.) Evaņģēlists Jānis ziņo: viņi tūlīt sasniedza krastu – mērķi. “Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā un sacīja: „Patiesi, Tu esi Dieva Dēls!””

“Patiesi, Tu esi Dieva Dēls” ir vēsts, ko mācekļi iemācījās vētrā. 

“Patiesi, Dievs, Tu un tikai Tu esi pie manis,” iemācījās Dāvids bēdās un grūtībās. Ps. 23:4 “Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina.”

“Patiesi, Dievs, Tu esi tāds, kādu es Tevi nekad vēl nebiju pazinis,” iemācījās Ījabs pēc pārbaudījumiem. Īj. 42:5 “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!”

Es ticu, ka šodien, kad daudziem iet grūti:   

• Jēzus lūdz par mums; 
• Viņš vēlas atklāties kā Liels Dievs, Kurš kontrolē visu, ar ko mēs sastopamies; 
• vētrā Viņš nāks pie mums un, pasniedzot roku, sacīs: “Nebīsties! Tu vari Man uzticēties!”   

Paldies, Jēzu, ka Tu esi pie mums un ka Tu lūdz par mums! Āmen. 

Dagnija Lapa,
Mācītāja