Kad vēl biju bērns, mēdzām ar brāli, māsām un kaimiņu bērniem iet uz ciemata centru, lai šūpotos šūpolēs un pagrieztos karuselī. Ak, kā mums tas patika! Šad un tad karuseli iegriezām tik ātri, ka tie, kuri neturējās pietiekoši stingri, ar inerces spēku tika izmesti no karuseļa laukā.

Dīvaini, ka arī, būdami pieauguši, dažreiz vai bieži – spriediet jūs – spēlējam šo pašu karuseļa spēli. Cilvēki ļauj, lai viņu dzīves virpulis iegriežas tik strauji, ka kādā brīdī tie tiek "izmesti". Izmesti no sirdsmiera, saturīgām attiecībām gan ar sevi, gan līdzcilvēkiem un, galu galā, – attiecībām ar Dievu. Pārsteidzoši bieži esmu dzirdējusi izlaušanās stāstus no minētā dzīves karuseļa, kuros atklājas, ka tā notikusi tikai tad, kad bijusi kāda veselības, attiecību vai tml. krīze. Kāpēc ne iepriekš? Kāpēc ne savlaicīgi?

Ar bērniem mēdzam pārlasīt Maksa Lukado grāmatu "Tu esi mans" par koka cilvēciņiem. Galvenais varonis Pančinello nejauši iekrīt sava veidotāja – Meistara – mājās, jo viņa kāja aizķērusies, dzenoties pakaļ bumbām un kastēm (lasīt – materiālajām vērtībām (iespējams, kredītiem), slavas, prestiža utt.). Viņš sāk taisnoties: "Es biju aizņemts!", uz ko Meistars atbild ar jautājumu: "Ar bumbām un kastēm?" – "Nu, jā..." skan nepārliecinoša atbilde. (Starp citu, šo var noskatīties arī YouTube.)

Viss vienkāršais ir ģeniāls. Arī šis stāsts (it kā bērniem) ļoti spēcīgi ilustrē, kam dzenamies pakaļ mēs, pieaugušie. Zinu, ka nedrīkstu vispārināt, bet, ja būsim godīgi pret sevi, atradīsies kaut kas, kas tomēr traucē "rimties un atzīt, ka Viņš ir Dievs".

Šajā pasaulē notiek cīņa par cilvēku uzmanību. Tā tas bija pirms vīrusa, tā tas ir arī tagad. Starp stimulu un reakciju ir tukša telpa (kā teicis kāds vieds cilvēks). Kā izmantosim šo tukšo telpu jeb izvēli, tas ir mūsu ziņā. Zīmīgi, ka arī es pēdējā laikā sajutos kā karuselī. Jo tā var sajusties arī tad, kad dara labas lietas, daudz labu lietu un vēl vairāk labu lietu. Bet tagad ir vairāk vai mazāk, tomēr apstāšanās punkts, kad esam spiesti (svētīti) būt vairāk ne tikai ar savu ģimeni, bet arī ar sevi. 

Jau pirms kāda laika sāku Dievam lūgt: “Dievs, kaut kā apstādini laiku, jo ir par traku!” Ticu, ka situācija pasaulē šobrīd nav tāda šīs sarunas dēļ ar Radītāju..., bet Viņš man deva laiku. Viņš dod laiku arī Tev. Pārvērtēt. Ieraudzīt. Darīt. Kaut ko vairāk, kaut ko – mazāk. 

Tie bērni, kuri turējās pie karuseļa iekšējiem stieņiem, kas bija savienoti ar centru, palika karuselī un uzvarēja. Tā bija mūsu spēle. Mūsu noteikumi. 

Lai Debesu Tēvs dod gudrību "spēlēt" pēc mūžīgajiem noteikumiem un turēties pie patiesā Centra – Jēzus, paliekot uzticīgiem līdz galam! Arī tad, kad ir tik daudz nezināmo un vairāk jautājumu nekā atbilžu. 

"Ja tu skaties uz pasauli, tu būsi satraukts. Ja tu ieskaties sevī, tu būsi nomākts. Bet, ja tu skaties uz Kristu, tu būsi mierīgs!" (R. Vorens)

Elīna Ģipsle,
Rēzeknes draudze