Šodien mūsu sabiedrībā ir apstākļi, kad vienkārši satikties, sasveicināties pieskaroties, parunāties klātienē un arī dievkalpojumos nevaram jauna veida vīrusa izplatības dēļ. Taču ir kaut kas, ko mēs varam vienmēr – pielūgt Dievu! Kā “izskatās” patiesa pielūgsme?

Tā redzama Jēzus Kristus attieksmē pret cilvēku, kurš atradās sava veida izolācijā no pārējās sabiedrības, jo bija slims, un neviens ar viņu nekontaktējās un viņam nepieskārās. Šo notikumu uzzinām stāstā, kas norisinās vietā, “.. kuru ebrejiski sauc Bētzata”. Vairākums manuskriptu atbalsta nosaukumu “Bethesd”, kas nozīmē ‘žēlsirdības nams’.

Kā minēts Jāņa ev. 5:5-9, “Tur bija kāds vīrs, kurš bija nevesels jau 38 gadus. Jēzus, redzēdams viņu gulošu un zinādams, ka tādā stāvoklī viņš jau ir ilgu laiku, tam jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Slimais viņam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis.” Jēzus viņam sacīja: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Un tūdaļ šis cilvēks kļuva vesels un ņēma savu gultu un staigāja; bet todien bija sabats.”

Ko patiesībā gribēja paralizētais cilvēks? Ko viņš gaidīja? Jēzum viņš teica, ka grib sastapt kādu, kurš viņu nestu, aiznestu līdz dziedināšanai. Mēs varētu teikt – Jēzus pie viņa atnāca, taču viņu nekur nenesa! Šajā stāstā ieraugām, ka Kristus slimajam cilvēkam pat nepieskārās!

Jēzus tikai uzdeva jautājumu, parunāja ar viņu, pateica pavisam nedaudz – un viss! Turklāt Jēzus saka viņam darīt ko tādu, ko izdarīt nemaz nav iespējams – cilvēkam, kurš nespēja paiet, Viņš lika celties kājās, paņemt savu matraci un iet! Kā varēja notikt, ka cilvēks to tomēr izdarīja? Ilgo gadu laikā novārtā atstātam un bezpalīdzīgam šim cilvēkam dzīves drosme bija kļuvusi paralizēta. Tādējādi Jēzus ar Savu ieinteresētību izaicināja viņā vēlēšanos vairs ilgāk bezpalīdzīgi negulēt. Jēzus sniedza viņam tieši to, kas nepieciešams – Viņš neko neizdarīja cilvēka vietā, bet darīja cilvēku drosmīgu kaut ko mainīt. Vienkārši iedrošināja!

Tieši tas nozīmē: nest citu nastas. “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsiet Kristus likumu!” teikts vēstulē Galatiešiem 6:2. Tātad – vai Kristus likums ir nastu nešanas likums? Kas ir tā nasta, kas jānes? Cilvēks! Draudzē mēs esam māsas un brāļi tad, ja esam viens otra nasta. 
Zinām tekstu Jesajas 53:4-5 “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas. Mūsu sods bija uzlikts Viņam, mums par atpestīšanu.”

Viena no nopietnākajām cilvēku sērgām ir vienaldzība. Pārāk daudzi sirgst ar to. Kā Dievs mūs nes? Dievs Kristū nācis pie cilvēkiem, lai apliecinātu Savu žēlsirdību, atnesot pestīšanu. Kristus likums ir: nest pestīšanu cilvēkiem. Kristus dēļ mūsu draudze ir tā žēlsirdības vieta, kur, ja vienam klājas grūti, otrs palīdz atkal piecelties, nepaejot garām un iedrošinot. 

“… bet todien bija sabats” ir ļoti īpašs paziņojums! Sabats šeit minēts kā Dieva klātesības apliecinājums, kam ir pestīšanas jeb jaunradīšanas un garīgas dziedināšanas nozīme. Tādēļ evaņģēlijos Kristus dziedinošā klātesība tieši sabatos ir tik ļoti uzsvērta. Tas ir dievišķs princips, kas ietver sevī šo pasauli, cilvēkus. Tas nozīmē, ka tu principā esi ieinteresēts cilvēkos; ka tu gribi zināt, kā cilvēkiem klājas; ka tavs princips ir – neiet cilvēkiem garām; ka tavs princips ir – iedot kādam drosmi situācijā, kurā viņš neredz iespēju kaut ko mainīt. Tā ir citu nastu nešana!

Mēs esam nastas viens otram tādēļ, ka apzināmies – Dievs mūs pašus “nes”. Par to runā un tāda ir patiesa Pielūgsme. Mēs patiesībā pielūdzam Dievu tikai tad, ja esam viens otra nasta.
Šajā laikā mēs ikviens varam būt kā “žēlsirdības vieta”. Aizlūgsim, piezvanīsim, aizsūtīsim ziņu, interesēsimies viens par otru, iedrošināsim! Kaut arī nevaram satikties, pateiksim cilvēkiem, ka viņi aizvien ir mūsu domās un mūsu rūpju lokā. To zināt ir svarīgi ikvienam! 

Inta Jākobsone,
Mācītāja