Elenas Vaitas “nepiepildītais” pravietojums, 2. daļa
12. marts, 2020
Raksta pirmo daļu lasi šeit.
Teologu komentāri par pravietojumiem
Bibliskajiem pravietojumiem raksturīgie nosacījumi ir paskaidrojami šādi: Dievs nekontrolē cilvēkus, it kā tie būtu nedzīvi objekti uz šaha galdiņa, kurus Viņš varētu bīdīt pa to, tikai balstoties uz Savu gribu. Nereti Viņš novilcina Savus plānus, tāpēc ka Viņš neierobežo neviena brīvo gribu. Tas arī ir iemesls, kas dievišķajiem pravietojumiem piešķir nosacījumus to izpildei un kas lika Dievam sacīt:
“Lai jūs zinātu, kā tas ir, kad Es laužu apsolījumu.” (KJV) Labi pazīstami Bībeles komentētāji raksta:
“Kā Dieva apsolījumi, tā brīdinājumi ir atkarīgi no nosacījumiem. Tas nebūtu nedz taisnīgi, nedz žēlsirdīgi pret mums, ja mēs saņemtu nemainīgu daudzumu Viņa labumu arī pēc tam, kad būtu atmetuši Viņu. Labumu zaudēšana ir veselīgs brīdinājums mums. Tie rodas dabiski no personīgām attiecībām starp Dievu un Viņa cilvēkiem un tie balstās abpusējās simpātijās.” (The Pulpit Commentary, Notes (Homiletics) on Jeremiah 18:7–10)
“Lielākajai daļai Vecās Derības pravietojumu ir nosacījuma raksturs. Tie satur paslēptu “ja vienīgi” vai “ja jūs pildīsit Manus likumus”. Tā ir tā pagaidu forma draudiem vai apsolījumam, kas paskaidro tādu populāru gadījumu kā ar pravieti Jonu.” (Hard Sayings of the Bible, Walter C. Kaiser, Jr., Peter H. Davids, F. F. Bruce, Manifred T. Brauch (1996))
Faktori, kas ietekmē Adventes apsolījumu
Raksti atklāj, ka viens no iemesliem, kāpēc Dievs, kā mums šķiet, ir lēns Sava plāna un apsolījuma izpildē radīt jaunu zemi, ir tāpēc, ka Viņš vēlas dot katram cilvēkam nedaudz vairāk laika, kurā tas varētu izvēlēties izbēgt no gaidāmā soda. Pēteris atbild tiem, kas, sakot, ka laiks jau ir pārtērēts, sāk apšaubīt Dieva apsolījuma īstenošanos iznīcināt šo ļauno pasauli:
“Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās.” (2. Pētera 3:9)
Pēteris arī apgalvo, ka Dieva bērni var paātrināt Adventi, pateicoties viņu brīvajai izvēlei. Ir kaut kas, ko mēs varam darīt, lai Advente pienāktu ātrāk. Mēs lasām:
“Gaidot un pasteidzinot Dieva dienas atnākšanu.” (2. Pētera 3:12) Komentētāji attiecībā uz šo Rakstu vietu uzsver:
“Dievs izmanto mūs kā instrumentus, lai paveiktu tos notikumus, kuriem noteikti jānorisinās pirms Dieva diena var pienākt. Lūdzot par Viņa atnākšanu, vēl vairāk – sludinot Evaņģēliju visām tautām un vedot pie Dieva tos, kurus Viņa līdzcietība vēlas glābt, mēs pasteidzinām Dieva dienas atnākšanu.” (Jamieson, Fausset, Brown, Commentary, Notes on 2 Peter 3:12)
Tas, ka Kristus atnākšana ir saistīta ar cilvēka brīvo izvēli sludināt Evaņģēliju visām tautām, ir skaidri atklāts mūsu Kunga pravietojumā par laiku, kad Viņš nāks:
“Un šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mateja 24:14)
Dieva apsolījumos nav kļūdas
Acīmredzami vīru un sievu brīvā izvēle ir vitāli saistīta ar Kristus Otro atnākšanu – tas skar gan neticīgos, gan pārliecinātos Dieva bērnus.
Vairākos apgalvojumos, kurus Elena Vaita izteica nākamajās desmitgadēs pēc 1856. gada vīzijas, mēs redzam, ka viņa skaidri saprata – Dieva apsolījumiem un draudiem klāt bija nosacījums (gluži kā Jeremija to pavēstījis) un apsolījumā par Kristus Adventi daļa no šī nosacījuma bija Kristus sekotāju sirds stāvoklis. Citāts no raksta, kas tapis 1883. gadā, skaidri atklāj šo domu:
“Dieva eņģeļi savos vēstījumos ļaudīm laiku vienmēr ir attēlojuši kā ļoti īsu. Tāds tas vienmēr rādīts arī man. Taisnība, ka laiks ir turpinājies ilgāk, nekā mēs šīs vēsts sākumā domājām, jo Pestītājs neatnāca tik drīz, kā mēs cerējām. Bet vai Dieva Vārds būtu kļūdījies? Nekad! Ir jāatceras, ka gan Dieva apsolījumi, gan draudi ir saistīti ar nosacījumiem. [..]
Tas nebija Dieva prāts, ka Kristus nākšana tā tiek atlikta. Tāpat Dievs nevēlējās, lai Viņa tauta, Israēls, četrdesmit gadus klīstu pa tuksnesi. Viņš bija solījies tos uzreiz ievest Kānaānā un izveidot par svētu, veselīgu un laimīgu tautu. Bet tie, kam tas iepriekš bija sludināts, “neiegāja neticības dēļ”. Viņu sirdīs vietu atrada kurnēšanas, sacelšanās un naida gars, tāpēc Dievs nevarēja izpildīt ar tiem slēgto derību.
Veselus četrdesmit gadus neticība, kurnēšana un sacelšanās neļāva senajam Israēlam ieiet Kānaānā, un tādi paši grēki ir atturējuši jauno laiku Israēlu no ieiešanas Debesu Kānaānā. Ne vienā, ne otrā gadījumā vaina nav meklējama Dieva apsolījumos. Tā ir neticība, pasaulīgums, svētuma trūkums un strīdi Kunga apliecinošo ļaužu starpā, kas tik daudzus gadus mums vēl likuši palikt šajā grēka un bēdu pilnajā pasaulē.” (Evaņģelizācija, [695], [696])
Šie Vaitas kundzes vārdi ir pilnīgā saskaņā ar to, ko mēs jau atklājām par Dieva ceļiem attiecībā pret cilvēci – ka cilvēka brīvā griba ir ļoti būtiska Dieva plānos uz šīs zemes. Mēs varam labāk saprast Vaitas kundzes nepiepildīto 1856. gada pravietojumu, ja skatām to Svēto Rakstu gaismā par pravietojumiem un to nosacījumiem.
(Vaitas kundze savos darbos atklāj, ka 19., 20. gs. mijā Kristus atnākšana bija ļoti tuvu. Viens no citātiem: “Kristus mums atklāj, kad Viņa valstības diena pienāks. Viņš nesaka, ka visa pasaule būs atgriezta, bet ka “šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals”. Sniedzot Evaņģēliju pasaulei, mūsu spēkos ir pasteidzināt Tā Kunga atnākšanas dienu. Ja Kristus draudze būtu paveikusi tai uzticēto darbu, kā Tas Kungs to bija nolēmis, visa pasaule līdz šim būtu tikusi brīdināta un Tas Kungs Jēzus būtu jau atnācis uz šo zemi spēkā un lielā godībā.” (RH, November 13, 1913, par. 9) – Tulk. piez.)
Tulkots fragments no Frānsisa Deivida Nikola (Francis David Nichol) grāmatas “Ellen G. White and Her Critics” nodaļas “The Predictions of the 1856 Vision”.
Frānsiss Deivids Nikols (1897–1966) bija Septītās dienas adventistu draudzes galvenā žurnāla Review and Herald redaktors, Septītas dienas adventistu Bībeles komentāru galvenais redaktors un Elenas Vaitas mantojuma fonda dibinātājs un priekšsēdētājs.
Avots:
https://m.egwwritings.org/en/book/687.2#2
