Bībelē neatrast norādi, ka sabats būtu pārcelts uz svētdienu :

“Jūs varat lasīt Bībeli no 1. Mozus līdz pat Atklāsmes grāmatai, bet jūs neatradīsiet nevienu pat rindiņu, kas piešķirtu kādam tiesības padarīt svētdienu par svētu dienu. Raksti uzsver reliģisku sestdienas ievērošanu. Tā ir diena, kuru mēs nekad nesvētam” ( Kardināls Dž. Gibbons, “Mūsu tēvu ticība”, p. 112.).

Pāriešanai no nedēļas septītās dienas ievērošanas uz svētdienu pamatā ir antisemītisms jeb naids pret jūdiem.

“Iesākumā kristīgie ar jūdiem kopā svētīja to sabatu jeb mūsu tagadējo sestdienu” (Dīnsbergs, “Kristīgās baznīcas vēsture”, 1878; 60. lpp .). Viņi to ievēroja, sekojot Kristus atstātajam piemēram ( Ap.d. 16:13; 18:4).

Tomēr “jau 196. gadā Romas bīskaps aizliedza svētīt lieldienas ar jūdiem kopā (..). Caur to izcēlās šķelšanās kristīto starpā. Bet Romas draudzei piekrita lielākais pulks. 325. gadā Nīķejas pilsētā sapulcējās daudz kristīto bīskapu (..). Tur nu sprieda par kristīto svētdienām un svētkiem kā un kad tie būtu turāmi. Īpaši šai ziņā kristītie gribēja šķirties pavisam no jūdiem. Svētdienu nosprieda svētīt pirmā nedēļas dienā un nevis septītajā kā jūdi svētī (..)” ( Kaudzīšu Matīss, “Sēta un skola”, 1881; 26. lpp.).

Tā cilvēki atcēla Dieva doto ceturto bausli un ieviesa paši savu svēto dienu, sakot, ka tas ir Kristum par godu.

Svētdienas ievērošana tika ieviesta ar valsts likumu palīdzību.

313. gadā Romas imperators Konstantīns par valsts reliģiju iecēla kristietību. Ar likumu viņš pavēlēja visiem valsts pilsoņiem kļūt par kristiešiem, tāpēc baznīcai formāli pievienojās neatgriezti pagāni, ienesot tajā sev ierastās auglības kultu paražas, saules dienas (sunday) ievērošanu un dažādu pagāniem ierastu elku kalpību. Tika pieņemti daudzi kompromisa lēmumi, lai tikai ieinteresētu cilvēkus pievienoties baznīcai. 321. gadā Romas impērijas teritorijā tika pieņemts svētdienas obligātās ievērošanas likums.

Jēzus tiem atbild: “Šī tauta godā Mani ar lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis, bet tie velti Mani godā, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles, jo Dieva bausli atmetuši jūs turat cilvēku likumus” (Marka 7:6-8). Baznīca mainīja Dieva bauslību, lai ievērotu pašas ieceltos likumus, ko nosauca par Baznīcas tradīciju. Tomēr Dievs nav atcēlis Savu Vārdu un tiesās saskaņā ar Saviem desmit baušļiem (2. Moz. 20:3-17) neatkarīgi no baznīcu uzskatiem.

Tā kristīgā draudze zaudēja savu sākotnējo skaidrību, kam drīz vien sekoja vajāšanas pret tiem, kas turpināja ievērot Dieva baušļus un septīto dienu – sabatu, pretēji koncilu lēmumiem. Tika izplatīti dažādi nostāsti, kur it kā neievērojot svētdienu, kādi esot paša Dieva sodīti, kā arī centās iebiedēt ļaudis, draudot ar elli. Tomēr arī viduslaikos tika ievērots sabats: valdieši Alpu kalnos, Norvēģijas, Etiopijas un Ķīnas draudzes, ķeltu draudzes Īrijā un Skotijā u. c.

Piemēram, Princetonas baznīcas vēstures profesors Dž. Mofats saka tā: “Ķeltu draudzēs bija paradums agrīnajos laikos Īrijā un Skotijā ievērot sestdienu, jūdu sabatu, kā atpūtas dienu pēc darba. Viņi paklausīja ceturtam bauslim burtiski nedēļas septītajā dienā” ( J. Moffat, The Church in Scotland, p.140).

Dr. Eks, atspēkojot reformatorus: “Tomēr Baznīca ir pārcēlusi sestdienas ievērošanu uz saules dienu savas pašas varas spēkā, bez Rakstu pamata” ( Dr. Eck’s Enchiridion, 1533, p. 78)

“Protestanti par spīti paši sev, ievērojot svētdienu, pagodina katoļu Baznīcas autoritāti” ( Father Segur, Plain Talk about Protestantism, p.213)

“Protestanti savas atpūtas dienas ievērošanā nevadās no Rakstiem – viņi atmet sestdienas ievērošanu bez Rakstu pilnvaras un tās vietā ievēro svētdienu bez Rakstu autoritātes, tātad viņiem šajā lietā ir tikai tradicionālā autoritāte” (Keenan’s Doctrinal Cathechism, p. 354).

Jautājumi par sabatu:

• Vai tad svētdiena nav nedēļas septītā diena?

Marka 16:1-2 teikts, ka Jēzus augšāmcēlās pirmajā nedēļas dienā pēc sabata.
 

• Vai tad sabats nav dots tikai jūdiem?

Dievs sabatu deva jau Ēdenē, bet Ādams un Ieva nebija jūdi.
 

• Vai nav vienalga kādu dienu ievērot, galvenais, ka Dievam par godu?

“Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap. d. 5:29).
 

• Vai iespējams kļūdīties miljoniem ticīgu cilvēku, ievērojot svētdienu? Kāpēc mācītāji par to nerunā?

“Cīnieties ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo (..) daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs” (Lūka 13:24).
 

• Es mīlu Dievu, vai tad Dievs mani sodīs, ja es neievērošu sabatu?

“Jo šī ir Dieva mīlestība, ka turam Viņa baušļus, un Viņa baušļi nav grūti” (1.Jāņa 5:3).
 

• Vai sabats ir tik svarīgs, ja pilda pārējos baušļus, mīl Dievu un tuvāko?

“Ja kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem”; “Kas saka: es Viņu esmu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības” (Jēk. 2:10, 1.Jāņa 2:4).
 

• Bet ir tik daudz labu cilvēku, kas dara pat brīnumus ar Dieva Vārda palīdzību un dziedina ticībā arī bez sabata ievērošanas?

“Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs, Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošās lietas darījuši, vai mēs neesam Tavā Vārdā velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam brīnumus darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji” (Mat. 7:22-23).
 

• Ko Jaunā Derība saka par sabatu?

“Tad nu vēl atliek svēta dusa (cyбботство, kr. val.) Dieva tautai” (Ebr. 4:9).
 

• Bet Kolosiešiem 2:16 ir teikts, lai neviens mūs netiesā sabata dēļ, kā ar to?

Evaņģēliji liecina, ka jūdi patiesībā pārkāpa sabatu, ieviešot savas tradīcijas tā ievērošanā. Kristus ir devis sabatu Ēdenē, bet jūdi Viņam pārmeta tā pārkāpšanu (Lūka  6:1-11  u.c.). Kristiešiem nav jāievēro nebībeliskās tradīcijas, kurās jūdi ietina sabata ievērošanu. Tieši šīs jūdu tradīcijas bija par iemeslu, kādēļ Pāvils ir rakstījis pantu Kol. 2:16 (Skat. arī Kol. 2:23).
 

• Ja es sākšu ievērot sabatu, cilvēki par mani smiesies, cietīs mans darbs, ģimene.

“Ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?”; “Tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju (..), kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, ne savai peļņai un tukšām valodām, tad tas Kungs būs tavs prieks, (..)” (Marka 8:36, Jes. 58:12-14).
 

• Kā man rīkoties?

“Bet Dievs atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem” (Ap. d. 17:30).