Vēlos jums līdzdalīt gandrīz neticamu, bet patiesu stāstu. Tas notika pirms pāris nedēļām.

Mans vīrs ir mācītājs ASV Oregonas Štatā. Tas notika pirmajā evaņģelizācijas vakara sanāksmē. Es savā draudzē biju iedrošinājusi visus vairāk lūgt, tādēļ nolēmu, ka būšu atbildīga par lūgšanu telpu šo sanāksmju laikā. Manā komandā pārsvarā bija gados vecāki un mājās palikušie draudzes locekļi un draugi, tādēļ nebiju droša par to, cik cilvēku pievienotos man klātienē sanāksmju laikā. Bet es tik un tā nolēmu iekārtot lūgšanu telpu, cerībā, ka daži draudzes locekļi tomēr vēlētos piedalīties un sanāksmju laikā ik pa brīdim lūgt.

Pirmajā piektdienas vakarā lūgšanu telpā biju tikai es. Jutos viena, bet lūdzu tik un tā. Sabata vakarā atkal biju tur vienīgā. Sāku justies mazdūšīga. Es atskaņoju skaistu Tēvreizes ierakstu. Kamēr skanēja šī lūgšana, es klusi lūdzu: “Es zinu, ka tur kur divi vai trīs sanākuši kopā Tavā Vārdā, Tu esi tur, Kungs! Bet, ko man darīt, ja esmu tikai es?” 

Kad dziesma beidzās, es atvēru acis, un istaba bija pilna eņģeļu! Pārsteigumā raugoties uz šo skatu, pār maniem vaigiem ritēja asaras. Eņģeļi bija gari, tie stiepās līdz pat griestiem, tiem bija plati pleci. Tie stāvēja plecu pie pleca nostājušies rindā pie sienas un ielokā istabas stūros. Es jutos tik maziņa salīdzinājumā ar viņiem. Viņiem bija spārni, un tiem bija tādi kā plandoši apmetņi. Mani piesaistīja viņu sejas. Viņi izskatījās kā vīrieši, ļoti izskatīgi vīrieši. Viņu acis bija tik laipnas, smaids tik maigs un mierinošs. Viņu sejas vaibsti bija skaidri, un tiem apkārt drosmīgu karavīru atmosfēra. Viņu tumšie mati sniedzās līdz pleciem, un viss viņu stāvs bija zaigojošs! Es tiem nevarēju redzēt cauri, bet likās, ka tikpat kā varētu. Viņu stāvs mirdzēja dzeltenīgi baltā krāsā. Es tos redzēju tikai četras vai piecas sekundes, un tad tie izzuda manam skatam, taču asaras novaldīt nespēju visu atlikušo vakaru. 

Biju kļuvusi tik mazdūšīga, domājot par to, vai Dievs varētu darboties, ja lūgšanu telpā biju tikai es. Viņš man brīnumainā veidā parādīja, ka pietiek pat ar vienu lūdzošu cilvēku. Šis piedzīvojums man māca vēl vairāk pazemības un atgādina, cik gan es esmu niecīga, bet Viņš man devis tik lielu dāvanu! Manās acīs joprojām sariešas asaras, kad domāju par šo svēto piedzīvojumu.

Es turpinu lūgt mūsu draudzes lūgšanu telpā viena pati, tomēr vairs nejūtos tik mazdūšīga, jo zinu, ka istaba ir pilna ar eņģeļiem, pat ja tos neredzu. Es vienkārši vēlējos to jums pastāstīt! Mēs nekad nevaram par zemu novērtēt lūgšanas spēku. Pat tad, ja tikai lūdz viens, ar to pietiek. Dievs darbojas pat tad, kad mēs neredzam!

Melonija Kolmane ir mācītāja sieva, triju bērnu māte. Viņa un viņas ģimene dzīvo Oregonas dienvidos. 

Avots: https://www.revivalandreformation.org/uip/blog/angels-all-around