Ir pagājuši septiņdesmit pieci gadi, kopš Padomju armija atbrīvoja ieslodzītos no Aušvicas koncentrācijas nometnes. Neliels skaits bijušo nometnes ieslodzīto ir dzīvi vēl šodien, bet katru gadu viņu skaits sarūk. 

Arī septītās dienas adventistiem šajā stāstā bijusi sava dalība – daži adventisti pasargāja un slēpa ebrejus, daži paši nokļuva koncentrācijas nometnēs.

Apmeklējot adventistu draudzes galveno mītni Rīgā, Latvijā, ir iespēja ēkas ārpusē  redzēt mazu,  ietvē iegravētu Dāvida zvaigzni (tulk. piez. tā aplūkojama līdzās piekļuvei draudzes pagalmam no Brīvības ielas puses, kur kādreiz atradās draudzei piederošas ēkas). Arī citur pilsētā Dāvida zvaigznes kalpo kā piemiņa drosmīgajiem iedzīvotājiem, kuri slēpa ebrejus vai palīdzēja ebrejiem nacistu okupācijas laikā.

Gabaliņu tālāk, pie vienkārša koka nama redzama vēl viena zvaigzne. Tur otrajā stāvā dzīvoja divas adventistu māsas. Viņas pie sevis slēpa 17 gadus vecu ebreju puisi, tādējādi uzņemoties ļoti lielu risku. Abu māsu labsirdība veda šo puisi pie kristietības. Vēlāk Īzaks Kleimanis kļuva par septītās dienas adventistu mācītāju un no sirds kalpoja dvēseļu mantošanai.

Ungārijā kāds vīrs – L. Mihnajs – izglāba vairāk nekā 50 ebreju dzīvības. Viņš slēpa šos ļaudis draudzes īpašumos un kopā ar draudzes locekļiem darīja visu, lai palīdzētu viņiem aizbēgt.
“Nebija daudz tādu, kam būtu tik liela drosme,” sacīja Magda Berzenceja, L. Mihnaja meita, runājot par adventistiem, kuri palīdzēja ebrejiem nacisma laikā. “Jā, bija daži, bet vajadzēja būt vairāk, daudz vairāk.”

L. Mihnajs izlēma izveidot slepenu tīklu ebreju glābšanai. Viņa uzticīgā sieva vīru dedzīgi atbalstīja. Šīs glābšanas operācijas centrs bija adventistu draudzes ēka, kas atradās līdzās ebreju geto rajonam. Vairākās mazās istabās, koridoros un ēkas stūros, pagrabos, bēniņos, zem kāpnēm un aiz skatuves bezbailīgais mācītājs slēpa vairākus ebrejus. Viņš nekādi nenošķīra adventistus ar ebreju izcelsmi no citiem ebrejiem. L. Mihnajs centās palīdzēt ikvienam, kas to lūdza.

Aušvica simbolizē tās briesmas, ko nesa nacistu koncentrācijas nometnes un genocīds, kas iznīcināja sešus miljonus nevainīgu dzīvību. Arī adventisti nebija pasargāti no koncentrācijas nometņu briesmām.

Kādā dokumentā, kas izgaismo adventistu misijas darbu Transeiropas divīzijā (TED) 90 gadu ilgā laika posmā, TED prezidents Rāfats Kamals (Raafat Kamal) dalās cerības un drosmes stāstos, kuri joprojām kalpo par iedvesmu misijai. 

Šo stāstu vidū ir Polijas ūnijas prezidenta Rišarda Jankovska (Ryszard Jankowski) liecība. Viņš atceras, kā deviņi viņa ģimenes locekļi tika ieslodzīti Aušvicā un Ravensbrikā, jo uzticīgi turēja septīto dienu – Sabatu. Lielākā daļa no viņiem šajās nometnēs gāja bojā. Viņu ticības piemērs iedvesmo misijai.

Holokausta atceres diena, ko atzīmējam 27. janvārī, ir vairāk nekā tikai vēstures mācība. Tā atgādina un uzsver, ka vēsture nedrīkst atkārtoties par spīti nesenajiem notikumiem Ruandā, Balkānos un Rohindžas tautas vidū.

“Šajā nometnē, nacistu okupētajā Polijā, pirms tās atbrīvošanas 1945. gada janvārī, tika nogalināti vairāk nekā miljons cilvēki, lielākoties ebreji. Ar atcerēšanos vien nepietiek, jo pagātnes mācības tiek ātri aizmirstas,” sacīja R. Kamals. “Šodien ļaunums un naids tikai pieaug. Atbilde uz to ir dota Septītās dienas adventistu draudzes misijā – aicināt visus ļaudis kļūt par Jēzus Kristus mācekļiem, pasludināt mūžīgo Evaņģēliju, kas ietverts triju eņģeļu vēstīs, un sagatavot pasauli Kristus drīzajai atnākšanai.” 

“Holokausta briesmas nezūd, paejot laikam,” uzsver TED sekretāre Odrija Anderssone (Audrey Andersson). “Laikam ejot, tikai pieaug mūsu atbildība darboties pie miera izlīguma panākšanas tajās vietās, kur ir karš un nesaskaņas, lai nodrošinātu, ka šie notikumi nekad neatkārtosies.”

Avots: http://world-of-the-bible.com/sda-news/370-european-adventists-remember-75th-anniversary-of-auschwitz-liberation.html