Savādi, ka daži sabata ievērotāji pēc Latvijas Kristīgā radio raidījuma pagājušajā nedēļā (24. janvārī) jūtas sabijušies, it kā draudētu kaut kas sabrukt. Satrauktie zvani, satrauktie viedokļi… Iemesls šim izbīlim, iespējams, slēpjas manāmā pārpratumā, ka evaņģēlijs ir Jēzū Kristū un nevis radītajās lietās. Varbūt pat ir labi, ka ir bijis šis raidījums, jo tagad nākas pārvērtēt, kur skatāmies – Sv. Rakstos vai uz cilvēkiem.

Elena Vaita 1911. g. izdeva otro “Lielās cīņas” metienu, jo bija labojusi pirmā izdevuma neprecizitātes. Starp pārmaiņām, kuras viņa veica, ir kāds ļoti svarīgs elements. Proti, Vaita otrajā izdevumā bija mainījusi izteiksmi, lai neradītu aizspriedumus ar pārliekus asiem izteikumiem, kas būtu vērsti pret citām konfesijām. Vaita rakstīja:
“Lai grāmata spētu sniegt lielāku labumu katoļiem un citiem, un varētu izvairīties no nevajadzīgiem strīdiem, tad labāk visus pāvesta paziņojumus un pāvestības pretenzijas pasniegt pēc iespējas mērenāk, kas ir viegli un skaidri pasniegts pieņemamos notikumos, kas ir mūsu darbiniekiem un studentiem aizsniedzami” (E. Vaita, Izmeklētās vēstis, 3. sēj., [436]).
Viņa nevēlējās, lai kāds no viņas izteicieniem radītu nevajadzīgus aizspriedumus vai būtu par ieganstu celt nepamatotas apsūdzības. Viņai tas bija izdevies, bet to neprot un nepiekopj neatkarīgie izdevēji. Bez tam pastāv arī “Lielās cīņas” saīsinātais izdevums – “Lielā cerība.” Tas bija izdots kā evaņģelizācijas grāmata. Tajā tiek izcelts Jēzus Kristus un mazāk vēstures negācijas.

Latvijas Kristīgā radio raidījumā par pamatu tika ņemts neatkarīgais sludinātājs Valters Veits. Arī grāmata “Patiesība nav nebūtiska” nav izdota Septītās dienas adventistu izdevniecībā, bet gan – tas ir neatkarīga izdevēja privāti izdots darbs. Valters Veits no sevis bija vēlējies paskaidrot Septītās dienas adventistu mācību pēc iespējas skaidrāk un asāk. Viņam tas ir izdevies. Neatkarīgam sludinātājam nav tādas atbildības, kā draudzes amatpersonai. Neatkarīgais var atļauties izteikties asāk un viņam nerūp, kas notiek pēc tam. Neatkarīgais ir “neatkarīgs” no kopējā draudzes organizētā darba un atbildības.

Radio raidījumā skanēja paziņojums, ka, saskaņā ar Veitu, visi svētdienas ievērotāji “slepeni pielūdz sātanu,” (grāmatas 129. lpp. pēc doktora Jura Doveiko slaida). Šāds apgalvojums, nepārprotami, šauj pāri jebkādām piedienības robežām. Vai pēc šāda paziņojuma vispār ir iespējams kāds dialogs? Vai ar šādu izpratni ir iespējams pat sasveicināties? Šāda apsūdzība izraisa nesaskaņas starp ticīgiem. Tomēr es šos vārdus tur, grāmatas 129. lpp., neatradu. Izrādās, brālis Doveiko, apzināti vai neapzināti, pievienoja “mārrutkiem piparus,” lai būtu vēl asāk. Sanācis ir tā, ka brālis Doveiko bija “pastiprinājis” neatkarīgā sludinātāja Veita rakstīto vēl vairāk, nekā viņš bija to uzrakstījis. To, ko viņš pasniedza kā Valtera Veita citātus, tie patiesībā bija viņa paša interpretācija tekstam. Lai gan šī interpretācija bija novesta līdz galējībai, tā tomēr bija loģiski izrietoša no Veita grāmatas teksta.

Te ir mācību stunda adventistiem, prast atšķirt un domāt līdzi, kas tiek lasīts vai apgalvots. Ko adventistiem ir svarīgi pateikt, ka visi pārējie kristieši ir nepareizi, bet tikai viņi paši ir tie pareizie? Vai tomēr, pasludināt Kristus mūžīgo evaņģēliju, lai Jēzū tiktu glābti pēc iespējas vairāk cilvēku?  Neatkarīgais sludinātājs Valters Veits dažiem ir patīkams, bet tomēr: dari otram to, ko tu vēlies, lai tev darītu. Valters Veits veic savu “neatkarīgo” sludināšanu, “neatkarīgie” izdevēji drukā savus privātos izdevumus, bet visai draudzes organizācijai pēc tam ir jāatbild par sarunāto un sadrukāto.

Kāpēc tad tāda izbrīna par dzirdēto Kristīgā Radio raidījumā? Katra galēja nostāja izraisa pretreakciju. Adventistiem nevis ar vārdiem, bet gan ar savu praktisko dzīvi ir jārāda, ko nozīmē dzīvot kopā ar Jēzu Kristu, paaugstināt Jēzu savā ikdienas dzīvē un apliecināt Viņu ar mīlestības darbiem, ievērojot sabatu. Jautājums: vai adventists, ievērojot sabatu, top arī par pašu labāko kristieti pasaulē? Vai adventists, ievērojot sabatu, paaugstina Jēzu savā dzīvē tā, kā tas nenotiek nekur citur? Vai adventistu ģimenes, ievērojot sabatu, ir visstiprākās un draudzīgākās? Vai adventists, ievērojot sabatu, ir vispatīkamākais darba biedrs, kolēģis, kaimiņš, draugs, kuram apkārtējie uzticas? Vai adventists, ievērojot sabatu, iegūst dzīvesprieku un mieru, kuru tik ļoti meklē daudzi šīs pasaules iedzīvotāji? Ja atbilde ir pozitīva, tad viss ir lieliski. Turpretī, ja atbildē skan tikai stāsts par baušļa prasību, tad: kur paliek Prieka Vēsts Jēzū Kristū? Kur paliek prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība un mīlestība? Kur tad ir tie dzīvā ūdens avoti, kuri ir pilni ar atspirdzinošu veldzi? Rādiet tos, lai izslāpušajiem būtu redzams, kur tos meklēt! Lai ikviens sabata ievērotājs ir visuzticamākais Kristus liecinieks! Tad pārmetumi būs par piederību Kristum un nevis par kādām privāti izdotajām grāmatām.

Sabats nav dots, lai ar tā palīdzību pārliecinātu visus apkārtējos, ka tiem nav taisnība. Sabats nav dots par nosacījumu mūžīgās dzīvības saņemšanai. Sabats nav tikai kontrasts kādai citai nedēļas dienai. Sabats nav nolikts Kristus vietā. Tomēr ievēro, Kristus sacīja: “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ” (Marka 2:27). Cilvēkam ir nepieciešams sabats, lai baudītu pestīšanu Jēzū, lai pavadītu laiku kopā ar savu Glābēju, lai apstātos un izbeigtu glābt pats sevi ar saviem darbiem, lai nestu prieku apkārtējiem par glābšanu, kuru ir iemantojis Kristū, lai atrastu atdusu iekš tā Kunga. Atzīsimies godīgi, tas nenotiek vienmēr.

Manuprāt, raidījums “Fascinācija ar sabatu” ir paveicis ko tādu, kas vēl nekad agrāk Latvijā nav bijis. Vēl nekad septītās dienas adventistu mācībai nav bijusi tik plaša publicitāte. Latvijas kristīgā radio vadītājiem, protams, bija savs redzējums, kā to visu pasniegt, bet vēl nekad adventistu mācībai medijos nav bijusi pievērsta tik liela uzmanība. Raidījuma vadītāji rādīja tādas lietas, kuras paši adventisti nekad nebūtu uzdrīkstējušies radio raidījumos pasludināt.

Saprotams ir arī radio vadītāju satraukums, lasot Valtera Veita pastiprinātos skaidrojumus un nākot pie “fascinējoša” secinājuma, ka viņi “slepus pielūdz sātanu.” Kaut jel tas nekad nenotiktu. Raidījuma vadītāji bija tik ļoti “fascinēti” ar Valtera Veita grāmatu, ka izlaida no sava skata Svētos Rakstus, kuros ir skaidri rakstīts par Dieva iesvētīto septīto dienu. Skatoties uz slaidiem, izlaida arī no sava skata Jēzu Kristu, kurš ir sacījis: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt” (Mat. 5:17). Te ir mācība visiem, gan radio vadītājiem, gan arī adventistiem, nebūt pašpārliecinātiem un augstprātīgiem, sludinot pazemīgā Kristus evaņģēliju. Te ir arī izaicinājums: netērēt lieki vārdus, bet parādīt Gara spēku. Kā to bija rakstījis ap. Pāvils korintiešiem, mudinot “uzpūtušos” runāt nevis “vārdus”, bet rādīt “spēku, jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā”  (1. Kor. 4:20). Tad nu, topiet Gara pilni! Sekojiet Dievam, kā viņa mīļie bērni! Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību (Rom. 13:8).
 
Andris Pešelis