2018. gada 20. decembrī vietnē https://kgb.arhivi.lv/ tika publicēti čekas maisu arhīvi. Padomju varas interesēs bija pārbaudīt visus draudzes darbiniekus, bet aktīvākajiem pievērsa īpašu uzmanību, lai noskaidrotu vai viņi un viņu draudzes neveic politisku darbību. Mums visiem par pārsteigumu esam pamanījuši arī draudzes darbinieku Andreja Āriņa, Valda Zilgalvja, Viestura Reķa, Riharda Krieviņa un Īzaka Kleimaņa vārdus. Esam aicinājuši draudzes darbiniekus pašus izstāstīt kā notika intervijas ar padomju aģentiem.

Divus atmiņu stāstus zemāk ir iespējams noskatīties video formātā (Riharda Krieviņa montāža).
     
Vēl divus atmiņu stāstus zemāk ir iespējams lasīt rakstveidā.

Viesturs Reķis, 2018. gada 21. decembrī.

Ceturtdienas, 20. decembra vakars, atnesa negaidītu pārsteigumu: mans vārds ir čekas ziņotāju sarakstā kopā ar maniem ilggadējiem amata brāļiem.

Padomju varas gados drošības iestāžu interese par mani sākās jau agri, jo palīdzēju savam tēvam, Adventistu draudzes kordiriģentam Edgaram Reķim ,“nelegāli” naktīs gatavot nošu materiālu kora dziesmu grāmatām. Tas neapmierināja drošības iestādes, un viņi mēģināja šo mūsu darbošanos sasaistīt ar citām politiskām poligrāfiskām darbībām.

Dienējot padomju armijā, saņēmu vairākus piedāvājumus palikt virsdienestā un turpināt mācības virsnieku skolā. Es šo iespēju noraidīju. Pēc demobilizācijas, atgriežoties Latvijā, man piedāvāja iespēju mācīties augstākajā milicijas skolā. To arī noraidīju, pamatojot, ka neesmu ieinteresēts un ka tas neatbilst manai ticības pārliecībai.

Pēc dienesta armijā turpināju strādāt iepriekš iesākto darbu celtniecības nozarē. Tā kā biju Septītās dienas adventistu draudzes loceklis un biju vairākus gadus strādājis kopā ar Ojāru Incenbergu (viņš bija mans darbaudzinātājs), kurš bija nonācis drošības dienestu redzes lokā, tad darbā varēju novērot dažu darba kolēģu pastiprinātu neveselīgu interesi par manu darbošanos draudzē un ar draudzi saistītās jauniešu aktivitātēs.

Kādu dienu, 1979. gada pavasarī, strādājot zvejnieku kolhozā “9. maijs”, tiku izsaukts uz kadru daļu, kur mani gaidīja nevis kadru inspektore, bet divi drošības iestāžu darbinieki. Precīzi neatceros viņu jautājumus, ne arī viņu vārdus, bet viņu sarunu mērķis bija vervēt mani par ziņotāju. Viennozīmīgi atteicos, ka šādu uzdevumu nepildīšu, taču ilgās sarunas beigās man lika parakstīt sarunas protokolu.

Nākošā tikšanās ar šīs iestādes darbiniekiem bija tā paša gada beigās, kad Latvijas Adventistu vecāko brāļu padome brāļa Jāņa Oltiņa vadībā mani aicināja mācītāja darbam Rīgas 1. apvienotajā draudzē. Šajā sarunā drošībnieki mani pamācīja nepadoties provokācijām, atcerēties, ka adventistu draudzes ir saistītas ar draudzēm ASV, un, ja rodas kādas pretvalstiskas darbības, tad par tām ziņot. Neko neapsolīju.

Pēc šīs sarunas nekavējoties devos pie maniem tiešajiem darba devējiem - brāļiem J. Oltiņa un A. Skujiņa - un izstāstīju par notikušo sarunu, un jautāju padomu, kā man rīkoties, ja tas notiek atkārtoti, un kā pret notikušo izturēties? Viņi man paskaidroja, ka šādos gadījumos lai runāju pēc iespējas mazāk un atbildu tikai uz jautājumiem, taču ieteica nemelot un censties nedot nekādu informāciju. Šo padomu pieņēmu un to paturēju visos nākošajos gadījumos.

Čeka par mani taujāja arī manam sievastēvam, viņu šantažēja un viņam piedraudēja, atstādināja no amata lauksaimniecības ministrijā un neļāva aizstāvēt doktora disertāciju. Bieži pie viņa mājas uz šosejas stāvēja aizdomīga mašīna, arī viņš un visa ģimene tika novēroti un izsekoti. Kad mana sieva Valda gribēja iestāties Latvijas Universitātē, viņai norādīja, ka tādiem cilvēkiem šī mācību iestāde nav paredzēta. Tādējādi mana nepaklausība drošības dienestiem atsaucās uz man tuvajiem cilvēkiem.

Sava mācītāja darba gaitu turpinājumā vairākkārt tiku aicināts pie drošības iestāžu pārstāvjiem, galvenokārt, lai atbildētu uz sūdzībām, kuras par mani un manu darbību, īpaši aktivitātēm ar jauniešiem, bija iesnieguši daži mani amata brāļi un draudzes locekļi (viņu vārdus neminēšu). Nezinu, vai šīs sūdzības bija safabricētas vai īstas, bet tās tiešām bija par konkrētiem notikumiem un faktiem, dažas man it kā nejauši iedeva izlasīt. Piemēram, par jauniešu dievkalpojumos un pasākumos teikto; manis sacīto svētrunās un personīgās sarunās. Rūgtumu uz šiem cilvēkiem – sūdzību rakstītājiem - neturu, bet tajā laikā tas bija sāpīgi un nesaprotami.

Izraugot mani mācībām Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Friedensavā, brāļi mani pārliecināja, ka šī iespēja neatkārtosies un tā jāizmanto, lai labāk kalpotu Dievam, mani arī šim solim iedrošināja Padomju savienības vecākais sludinātājs brālis M.P. Kulakovs. Pieņemot šo studiju iespēju, kuru nekad neesmu nožēlojis, tādējādi vēl vairāk tiku nolikts zem čekas uzraudzības “lupas” – man sekoja gan Maskavā, gan Rīgā, gan Vācijā, tas bija nepārprotami un acīmredzami. Tas bija ļoti apgrūtinoši.

Tajā laikā biju jau precējies, un mums bija piedzimis pirmais bērns, to man vairākkārt stingri drošības darbinieks Aleksandrs Iščenko atgādināja, ka cietīšu es pats, mana sieva un meita. Viņas abas arī nepalaida man līdzi uz Vāciju, tas biju četru gadu pārbaudījumu laiks.

Vislielākais izbrīns man bija, kad pēc otrā kursa studiju noslēguma atgriezos Rīgā, vasaras brīvdienās, un mani izsauca uz Reliģisko kulta lietu padomi un parādīja vairāku adventistu brāļu parakstītu iesniegumu – mani nelaist vairāk uz Vāciju, jo esmu atvedis nepareizas adventistu mācības. Par mani ņirgājās, ka mani brāļi mani “uzmetot.”  Tiku izsaukts uz mūsu draudzes vecāko brāļu padomi, un bija jāatbild uz tieši tiem pašiem jautājumiem, kas bija rakstīti sūdzību vēstulē. Vasara pagāja murgaini, nokavēju trešā kursa mācību sākumu. Par mani iestājās brālis J. Oltiņš un M.P. Kulakovs. Mācības pabeidzu pēc diviem gadiem, strādāju gan Latvijā, gan Krievijā, Zaokskas seminārā, un turpināju tur mācības maģistrantūrā.

Latvijā bija sācies atmodas laiks, un visi varējām droši uzelpot, nekur vairs nesauca, nepratināja, neterorizēja.
1988. gada nogalē abi ar Valdu īsi pirms gada nogales apciemojām Friedensavu un draudzes Berlīnē. Braucot mājās, uz Vācijas un Padomju Savienības robežas vilciens tika apturēts un notika kratīšana. Mums atņēma gandrīz visu, vairākus koferus ar reliģiskām grāmatām un izārdīja visas personīgās lietas, ieskaitot pašus izģērba. Tobrīd Valda bija stāvoklī ar trešo bērnu, un, atgriežoties mājās, no visa pārdzīvotā, viņai sākās spontānais aborts; mēs pazaudējām savu trešo bērnu.

Tāda ir bijusi mana pieredze ar drošības dienestiem padomju varas gados. Sarunas ar šiem dienestiem neesmu slēpis, kā jau iepriekš rakstīju, ne tad, ne tagad. Par tām zināja arī citi “maisos” pieminētie mācītāji, mēs regulāri dalījāmies šajā mokošajā pieredzē.

Visu šo nerakstu, lai attaisnotos, jo nezinu, kā esmu nonācis šajā kartotēkā. Neesmu gājis, lai pieteiktos par ziņotāju vai sadarbotos. Mana sirdsapziņa ir tīra. Zinu tikai to, ka esmu vairākkārt atteicies no tolaik daudzsološas karjeras ar lieliem ienākumiem tā vietā, lai kalpotu Dievam un strādātu draudzē pēc labākās sirdsapziņas un apliecinātu savu ticības pārliecību.

Man ir draudēts, esmu pazemots, cietusi ir mana ģimene, esam dzīvojoši un dzīvojam materiāli pieticīgi, bet pateicīgi Dievam. Esmu svētīts. Neuzskatu sevi par varoni, par cietēju, bet, tagad atskatoties, slavēju Dievu, ka man šajās nepatīkamajās sarunās bija izdevies novērst aizdomas no daudziem draudzes locekļiem un kolēģiem, varbūt izglābt no nepatikšanām un personīgiem apmelojumiem.
Jāatzīst, ka sajūsminos par tiem cilvēkiem, kas padomju gados palika “kristāltīri“ un skaita sevi par labākiem, rādot uz citiem ar pirkstu – “es tāds nebiju.” Lai met pirmo akmeni.


Valdis Zilgalvis

Tas bija vecāko brāļu lēmums aicināt mani sludinātāja darbā (E. Klotiņš, J. Oltiņš,  E. Pavasars, A. Skujiņš u.c.). Protams, man tas bija ļoti negaidīts lēmums. Es pat vēl nebiju pabeidzis Politehnisko institūtu (tagad Rīgas Tehnisko Universitāti). Man bija gads mācībām.

Pēc gada pabeidzu studijas, un brāļi mani uzrunāja vēlreiz. Pēc dziļākām pārdomām piekritu. Man draudze bija (un joprojām ir) ļoti mīļa. Un tad sekoja kaut kas interesants.

Uz darba vietu (strādāju toreiz “Latkolhozprojekt" institūtā kā vecākais inženieris- projektēju siltumapgādes un apkures sistēmas) man piezvanīja kāds cilvēks, kurš nenosauca savu vārdu, taču paziņoja, ka esot jāierodas uz pārrunām. Sapratu, ka zvanītājs ir no “čekas”.

Ko darīt? Sapratu, ka neiet nevaru. Ejot uz turieni, dedzīgi lūdzu Dievu, lai Viņš man dod gudrību.

Norādītā vieta bija Blaumaņa ielā. Tur čekai bija savas telpas. Cilvēks, kurš man zvanīja, jau stāvēja durvīs un gaidīja. Aiz durvīm bija savienotas divas telpas. Ieejot priekštelpā, redzēju, ka tā ir pilna ar virsniekiem un arī privātā tērpā ģērbušiem darbiniekiem.

Mani ieveda dziļākajā telpā un priekšā nolika mana tēva dosjē. Varēja redzēt, ka ziņojumu mape ir vismaz 5 milimetru biezumā, lai gan rakstīts bija uz ļoti plāna papīra. Vīrietis teica, ka man to visu vajag izlasīt, un pats izgāja ārā.

Sēdēju, taču mapei nepieskāros. Kad viņš atgriezās, sāka stāstīt par maniem radiem. Es apzinājos, ka šī ir iebaidīšanas taktika, un labi sapratu, ka ticēt runātajam es nedrīkstu. Viņš sacīja, ka man ir jākļūst par ziņotāju. Sacīju, ka es to nedarīšu.

Mūsu saruna vilkās ļoti ilgi. Kad es vairakkārt biju sacījis nē, viņš vienā brīdī pajautāja, kā es rīkošos, ja redzēšu, ka kāds grib veikt kādu diversiju? Atbildēju, ka tad es pildīšu savu valsts pilsoņa pienākumu un ziņošu. Viņš man lika to apsolīt rakstiski. Es tā arī izdarīju. Kad biju to uzrakstījis, viņš teica, ka zemāk jāatstāj tukšs laukums un apkašā paraksta vietā jāuzraksta kāds cits vārds. Tam es nebiju gatavs, tādēļ uzreiz zem sava teksta parakstījos ar savu vārdu Valdis Zilgalvis. Mūsu pirmā tikšanās beidzās. Es zināju, ja es neapsolītu ziņot par diversiju, mani ārpus telpām neizlaistu.

To, ka man bija iedots segvārds „Andris”, es nemaz nezināju. To izlasīju tikai tagad – viņi to bija izdomājuši paši.

Uz čeku tiku saukts daudzkārt. Vienmēr viņi lika manīt, ka visu par mani zina. Pakausī pastāvīgi jutu viņu elpu.

Sarunās es vienmēr biju baznīcas pusē. Atceros, vienā reizē viņi man lika uzrakstīt visu draudzes locekļu sarakstu. Es teicu: „Jūs taču paši to labi zināt! Es to nedarīšu.” Arī tad, ka viņi lika rakstīt sūdzības par kādiem mācītājiem, es to nekad nedarīju. Es vienmēr sacīju: „Jūs zināt, ka ne par vienu neko sliktu nekad neesmu teicis.” Protams, viņi draudēja man pašam ar nepatikšanām, arī par mani esot citu ziņotāju sūdzības utt.

Starp citu, šajās tikšanās reizēs reizēm varēja uzzināt par draudošām nepatikšanām citiem, un tad es draudzes locekļus, kuri bija nonākuši čekas uzmanības lokā, varēju pabrīdināt uzmanīties.

Protams, tas bija laiks, kad mēs jutāmies kā starp spīlēm. Un arī šodien mēs visu nezinām. Ja jau daļa kartotēkas atrodas Maskavā, tas nozīmē, ka joprojām ir iespējams manipulēt.

Tāds nu ir šis mans stāsts. Bet es esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka Viņš acīmredzami man palīdzēja daudzās grūtajās situācijās!



Ojārs Incenbergs

Draudze un padomju vara

” ...uz šīs klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”
Mateja 16:18  

Draudze ir pārdzīvojusi dažādus laikus un valsts varas. Ir pa gājuši vairāki gadu desmiti, kad dzīvojam īpašos Dieva sagādātos brīvības apstākļos. Mums jāskatās uz priekšu, jāizmanto tās iespējas, kas mums šodien ir dotas.  Tomēr vēl arvien mūs spiež skatīties atpakaļ.

Šķiet, 1996. vai 1997.gada sākumā es dzirdēju raidījumu, kurā runāja Saeimas deputāts Ivars Ķezbers. Viņš sacīja, ka Latvijā  atstātie  „čekas maisi” ir atstāti, lai mūs savstarpēji sanaidotu, viņš teica, ka zina vietu uz kurieni, pie Maskavas aizvesti īstie VDK dokumenti. 1997. gada pavasarī viņš atrodoties Strasbūrā mīklainos apstākļos aizgāja bojā.

Katrs citādi domājošs vai ticīgais tajā laikā tika izsekots. Katrs, kas aktīvi piedalījās draudzes dzīvē vai neslēpa savus uzskatus tika vairāk vai mazāk dažādos veidos iespaidots vai arī represēts. Bija jāmaina darba vietas, reizēm pat pilsētas, bet tas viss nelīdzēja, „stingrā roka” sekoja visur. Šo laika periodu grūti izprast skatoties no šodienas  skatījuma. Visi garīgie darbinieki tika „malti viņu dzirnās”.To es varu apliecināt no savas personīgās pieredzes. Bija mani kolēģi, ar kuriem man bija tuvākas attiecības, kas padalījās ar saviem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Tomēr pateicoties Dieva aizgādībai mēs visi darījām mums uzticēto pienākumu labākajā veidā kā vien tas bija iespējams.

Viena nelielu epizode no manas dzīves. Manas dzimtās Alūksnes draudzē sludinātājs V. Sprūde pārcieta infarktu. Vecākie brāļi mani aicināja braukt un viņu aizvietot. Tā divus sabatus mēnesī kalpoju Alūksnē, bet tajā laikā mani „mala čekas dzirnas”. Gandrīz katru nedēļu, divus vakarus pēc darba, trīs četras stundas  biju jautājumu krustugunīs,  arī par kalpošanu bez viņu atļaujas Alūksnē.
Visas pārrunas nevar aprakstīt, bet katrā brīdī piedzīvoju kā Dievs piepilda savus apsolījumus, jo neesmu cilvēks ar asu domāšanu, bet Dievs vienmēr palīdzēja.

 “…un jūs vedīs Manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā viņiem un pagāniem par liecību. Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā.” Mateja 10: 18, 19  
Šodien, šajā sarežģītajā laikā kurā dzīvojam, katrs izvērtēsim, kam mēs ticam vairāk vai tai varai, kas ar viltu, represijām un meliem pakļāva un valdīja pār cilvēku masām vai arī mūsu  brāļiem, ar kuriem kopā esam kalpojuši līdzcilvēkiem daudzus gadu desmitus. Ieklausīsimies viņu teiktajā. Mēs nevaram sīki aprakstīt visu, ko esam piedzīvojuši un pārdzīvojuši gan mēs gan mūsu ģimenes, bet šodien mums vajadzīgs brāļu un māsu atbalsts un sapratne.

Esmu pārliecināts, ka katrs kolēģis, par kuru ir „čekas kartīte”  nav viņu „aģents”, bet gan ierakstīts, lai mūs šodien sanaidotu, novērstu mūsu domas no galvenā uzdevuma – paaugstināt mūsu Glābēju Jēzu Kristu un atbalstītu cits citu mūsu kopējā uzdevumā. Tādēļ ticēsim brāļiem, kā viņi paskaidro katrs savu pārdzīvojumu.
 
“Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ.”     Mateja 5:11