“Atkal tā stulbā melodija!” es nodomāju un miegaini atvēru acis. Jocīgi, svētdienas rīts, bet modinātājs manus saldos sapņus traucē jau plkst. 7! Un kas vēl dīvaināk- paskatoties pa labi, nepaiet ilgs laiks, līdz saprotu, ka savā gultā neesmu viens! Ne vairāk, ne mazāk kā 20cm no manas galvas atrodas Valda kājas...

Mazliet apdomājot, kur esmu un kā mani sauc, saprotu, kāpēc tā. Šodien tak sarunāts braukt parādīt valmieriešiem, kā īsti gulbji slido. Jā, tad jau viss kārtībā. Priekšā kārtējā diena kopā ar Ceļu Meklētājiem (CM). Viens nu ir skaidrs-par garlaicību sūdzēties nevarēs. 

Tā kā ne mammas, ne tēta nav mājās, ar smaržīgām brokastīm neviens virtuvē mūs nesagaida. Tomēr, par laimi, badā mums nebūs jāpaliek, jo mamma ledusskapī atstājusi garšīgu zupu. Tā nu visi trīs — Valdis, Inga un es —, jautri spriežot par gaidāmo dienu, ēdam pilnām mutēm, jo enerģiju noteikti vajadzēs.

Pēc neilga laiciņa pie mums ierodas arī pārējie slidot gribētāji no Naukšēniem- Uvis, Jurītis, Līvija, Ieva un, protams, mūsu trako ideju īstenotāja- Ināra. Aizrautīgi pārstāstot jaunumus un smejoties, laiks paiet patiešām nemanāmi, tāpēc gandrīz nokavējam autobusu. Visiem nākas nedaudz paskriet — vienalga patīk tas vai nē.

Protams, uz autobusu paspējam visi. 60 minūšu ilgais brauciens līdz Valmierai tiek pavadīts ar smiekliem un pārspriežot jaunākos notikumus mūsu CM klubiņā. Daži pat vēl paspēj nobildēties uz autobusa aizmugurējā sēdekļa. 

Valmierā ceļš līdz slidotavai visiem nav viens, jo dažiem vēl jātiek pie slidām. Tomēr paredzētajā laikā visi esam slidotavā, bezbailīgi un gatavi jauniem izaicinājumiem. Grūti pateikt, kurš pirmais uzkāpa uz gludās ledus virsmas, kurš pirmais to nomēģināja ne tikai ar slidām, tomēr prieks mirdzēja visās acīs. Mums atvēlētā 1 stunda pagāja ļoti ātri. Tika izmēģināti neskaitāmi slidošanas veidi un kombinācijas.

Lai arī dažiem par to palika ne tikai jaukas atmiņas, bet arī daži zilumi, neaizmirstamus mirkļus piedzīvoja visi.

Mūsu ceļš līdz autoostai vijās pa Valmieras sniegotajām ielām caur vairākiem veikaliem un kafejnīcu, jo, kā izrādījās, visiem, gan mazākiem, gan lielākiem, ne pa jokam gribējās ēst. Nav jau tas, kas pārgājiens brīvā dabā pa purviem vai mežiem, bet īstiem piedzīvojumu (ceļa) meklētājiem jāizmēģina arī pilsētas vilinājums. 

Šoreiz uz autobusu paspējam laikā, un pat nenācās skriet pa ledainajām ietvēm. Ceļš līdz mājām pagāja ļoti ātri, visiem kopā pa dienu bija sakrāti tik daudz iespaidi un interesanti notikumi, ka, tos visus pārspriežot, attapāmies tikai, kad bijām jau Rūjienā. Ar runāšanu īpaši izcēlās Uvis, kura runu plūdus nespēja apklusināt ne Valda draudīgie skatieni, ne Ināras brīdinājumi. 

Diena patiešām izdevusies un pilna jaunu, aizraujošu piedzīvojumu. Mājās ejot, secinājām, ka atkal jāsaka paldies Dievam par mums dāvāto dienu un katru CM, kas bija kopā ar mums.

Dāvis (No Rūjienas “Labo ziņu avīzes”)