“domāju, ka nevajag apgrūtināt tos, kas no pagāniem atgriežas pie Dieva, bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības, no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas” (Apd. 15:20).

Šie Jēzus brāļa Jēkaba izsacītie vārdi piemin tikai četras lietas no 3. Mozus grāmatas likumiem. Vai tas ir viss, ko Dievs prasa no cilvēka? Jāatzīst, ka ar šīm četrām lietām, kuras tiek attiecinātas uz atgrieztajiem no pagāniem, piekristu pat jūdu farizeji. Ne velti turpat nākamajos pantos Jēkabs apgalvo, ka šīs lietas tiek sludinātas visās pilsētās, un tās vispārēji jau tiek attiecinātas uz dievbijīgajiem. Jēkabs šajā ziņā nebija veicis jaunatklājumu. Arī Amosa pravietojuma citēšana šajā gadījumā, kur vārdā Edoms tiek aizvietots patskanis un iegūts vārds Ādams, šādi attiecinot pravietojumu uz visu cilvēci, nav bijis jaunatklājums, bet šajā Jeruzālemes sanāksmē tas ir izcelts un fiksēts uz papīra kā svarīga iezīme, ar kuru iesākas pārmaiņas attiecībā uz pagānu pievienošanos pie Dieva draudzes.

Līdz šim jūdi gaidīja uz pagāniem, kad tie atnāks pie jūdiem, paklanīsies to priekšā, atzīs jūdu pārākumu un pieņems visus jūdu reliģijas īpatnības. Kaut kur līdzīgas cerības pastāv arī mūsdienu kristiešiem, kad tie sagaida apkārtējos pagānus, ka tie šādā pat veidā “atgriezīsies” baznīcā. Tomēr Ābrahāma svētības piepildījumam visām tautām ir jātop piepildītam savādāk: caur ticību uz Jēzus Kristus evaņģēliju, kur visi reliģiskie, kultūras, tradīciju un cilvēciskie ierobežojumi ir pakārtoti. Tikai šīs četras lietas, kuras ir pieminētas tekstā (Apd. 15:20) ir prasību minimums, kas palīdz novērst dažus no aizspriedumiem, kādi varētu jūdiem celties pret pagānu uzņemšanu agrīnajā kristīgajā draudzē. Tomēr starp šīm četrām lietām nav pat pieminēta apgraizīšana, kas bija vislielākais aizspriedums, un arī domstarpību priekšmets, kas pat postīja draudzes (vēstule galatiešiem).

Kāpēc starp tām četrām lietām (Apd 15:20), kuras ierosināja ievērot pagāniem, kuri pievienojas draudzei, netika minēts arī sabats? Egoistiski spriežot, sabata pieminēšana atvieglotu adventistu uzdevumu, taču tas tur nav pieminēts tā iemesla dēļ, ka sabata ievērošana agrīnajai draudzei nekad nav bijusi apšaubīta. To apstiprina nākamais 21. pants. Starp šīm četrām lietām nav pieminēta arī ticība uz Jēzu, bet tas nenozīmē, ka šo četru prasību dēļ šī ticība būtu ignorēta. Tur nav pieminēta arī ticība uz Dieva Vārdu, nav arī mācības par Kristus Otro atnākšanu, mirušo augšāmcelšanos, norādījumu par šķīsto-nešķīsto barību u.c. lietas, bet šīs četras ir tās, kuras palīdz uzsākt jaunās pirmkristiešu draudzes misiju pie pagāniem.

Tomēr visai drīz ap. Pāvils visai noteikti vērsās pret pirmo no šiem noteiktumiem, rakstot korintiešiem: “Visu, ko pārdod skārņos, ēdiet, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ!” (1kor. 10:25), norādot, ka elkiem upurētā gaļa nav nekas, ja to pieņem ar pateicību un Dieva lūgšanu. Jūdi nekad nepērk gaļu tirgū, jo sargās no elkiem upurētās gaļas. Vienīgais iemesls, kādēļ ap. Pāvils patur šo ierobežojumu, ir saskare ar tiem, kam elkiem upurētās gaļas lietošana uzturā varētu būt par piedauzību un krišanas iemeslu. Tādos gadījumos apustulis iesaka būt smalkjūtīgiem un iecietīgiem pret tiem, kas vēl ir vāji ticībā. Taču visos pārējos gadījumos, ja šāda gaļa tiek lietota ar pateicību un lūgšanu Dievam, ap. Pāvils neredz nekādus ierobežojumus. Kā viņš saka: “jeb elks ir kas?” Tomēr viņš brīdina, ka elki ir saistībā ar ļaunajiem gariem, tādēļ nepieciešams izvairīties no jebkādas saistības ar tiem. Viņš pievērš uzmanību cilvēku glābšanai vairāk nekā ēšanai. “Esiet nevainojami kā jūdu, tā grieķu starpā un Dieva draudzē” (1kor. 10:32).

Bet atlikušos trīs noteikumus agrīnā draudze ir ievērojusi, līdz nākamajos gadsimtos Baznīcas piederīgie tos iesāka ignorēt. Vairs netika nosodīta ka grēks asinsdesu ēšana, dzīvnieku asins dzeršana (arī hematogēns), nokautu dzīvnieku gaļas lietošana pārtikā pirms asins notecināšanas. Tas notika tādēļ, ka ar jūdiem un to “īpatnībām” Baznīca vairs nerēķinājās. Tomēr par asins baudīšanu Rakstos ir sacīts ļoti konkrēti un tā nav atļauta barībā (3Moz 17:14). Daži reliģiskie radikāļi, aiz nezināšanas fizioloģijā un medicīnā, asins baudīšanu ir attiecinājušas arī uz asins pārliešanu. To sekotāji stūrgalvīgi apgalvo, ka asins pārliešana esot “vēl sliktāka” nekā asins baudīšana, jo šādi asinis “pa tiešo” nonāk cilvēka organismā. Nezināšana fizioloģijā un cilvēka anatomijā padara iztēli lielāku nekā tas ir patiesībā. Starp gremošanas sistēmu un asinsriti ir atšķirība. Kuņģī asinis tiek sagremotas un tur tās pēc sašķelšanas top par citu produktu, kas caur gremošanas sistēmu nonāk asinsritē. Taču asins pārliešana tiek veikta tikai ar vienu mērķi – glābt cilvēka dzīvību. Kristus ir vaicājis, kas ir labāk: “dzīvību glābt vai maitāt?” Šie reliģiskie radikāļi apgalvo, ka labāk ir pieļaut nāvi, pat ja ir jautājums par paša bērnu, nekā glābt dzīvību. Tiem sava aizsprieduma uzturēšana ir svarīgāka par dzīvības glābšanu. Ar to tie izpelnās pamatotu nosodījumu un atbildību likuma priekšā, lai arī kā tie attaisnotu savu pārliecību.

Netiklību (porneia) Baznīca oficiāli nav atzinusi nekad, lai gan to baznīcēni bieži vien piemin savās grēksūdzēs pie bikts. Vēstures liecības norāda, ka šo netikumu ir piekopusi pat augstākā garīdzniecība un Romas pāvesti. Vārdos netiklību tie cenšas apkarot un nosodīt, tomēr vēl tagad nereti vien avīzēs raksta par šīm kauna lietām Baznīcā.

Vispār jau šķiet savādi, ka starp šīm četrām lietām apustuļi ievietoja aizliegumu uz netiklību, jo tas ir skaidri izteikts morāls ierobežojums. Tomēr to var izskaidrot, ja aplūko senās pasaules kontekstu. Tad kalpošana elkiem bieži vien tika saistīta ar reliģisko prostitūciju tempļos. Seno romiešu sabiedrība neuzlūkoja arī prostitūciju ikdienā kā kaut ko pretdabisku, pat vairāk, to uzskatīja kā nepieciešamu, lai pastāvētu stingras laulības saites, ģimenes un netiktu grauts sabiedrības pamats. Pat mūsdienās, apmeklējot senās pilsētas kā Pompejas, Efeza u.c. ekskursiju vadītāji rāda uz īpašajām zīmēm ceļa bruģī vai uz sienām, kas senajiem pilsētu iedzīvotājiem bija virzienu norādes uz netiklības namiem. Prostitūtas bija īpaši nošķirta ļaužu šķira un kontakti ar tām senajā sabiedrībā netika nosodīti. Pat vairāk, tām bija paredzēta konkrēti pragmatiska vieta un loma. Prostitūtām bija aizliegts laulāties, lai tās netiktu sajauktas ar pārējās sabiedrības locekļiem. Senie romieši un grieķi uzlūkoja prostitūciju kā nevainīgu izklaidi, kam nav nekas kopīgs ar cilvēka garīgo dzīvi. Tas, ka šīs noskaņa attiecībā uz netiklību ienāca arī agrīnajā draudzē, liecina ap. Pāvila brīdinošie vārdi viņa rakstītajās vēstulēs, īpaši korintiešiem (skat. 1kor. 6:18).

Tikai četras lietas Apd. 15:20 nevar tikt padarītas par vienīgām prasībām, lai cilvēks tiktu uzņemts kristīgajā draudzē. Ikvienam ir skaidrs, ka šo prasību ir daudz vairāk. Pastāv ticības apliecības, bez kurām neviens nevar sevi pieskaitīt pie konkrētas konfesijas. Un arī tās ir nepilnīgas, jo nespēj sevī ietver pilnīgi visas prasības. Daži ir mēģinājuši dažos vārdos izteikt visu prasību apkopojumu, lai izceltu absolūtus. Tie bija vaicājuši Kristum pēc augstākā baušļa, uz ko Kristus atbildēja ar augstāko bausli: par mīlestību uz Dievu un uz savu tuvāko. Tāpēc daži šos vārdus padara par absolūtiem – visu izsakošiem, ticību apliecinošiem vārdiem. Tomēr tā nav. Jo ikviena ticības apliecība, ikviens augstākais bauslis, izraisa daudz interpretāciju un skaidrojumu, kuri dažkārt ir ar nosacījumiem un atkarīgi no kultūras konteksta. Tie gan satur mūžīgi nemainīgo Dieva Vārdu, ko ir sacījis pats Kristus. Tomēr dažos vārdos nevar izsacīt visu, kas ir uzrakstīts biezā grāmatā, kuru rotā uzraksts – Bībele. Ar dažiem vārdiem nevar aprakstīt to, ko Dievs sagaida no ikviena cilvēka. Dzīves daudzveidību nevar aprakstīt daži vārdi. Tādēļ šie četri nosacījumi (Apd. 15:20) ir tikai daļa no visa tā, ko sevī ietver Kristus mācekļa dzīve. Tie nav viss, kas no mums tiek sagaidīts. Taču tie ir uzrakstīti, lai atgādinātu lietas, kuras ir dotas mums par labu.

Andris Pešelis
Mācītājs, LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs​