“Vņiem viss bija kopīgs”.“Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs” Ap.d. 3:32.
Līdzīgs dāsnums un attieksme pret mantu un īpašumiem bija vērojams arī starp agrīnajiem adventistiem 1843-1844. gados. Arī tie izdalīja mantu savā starpā, kā kuram bija nepieciešams un gaidīja uz drīzo Valstības atnākšanu. Kad tā neatnāca 1844. g. 22.oktobrī, tad vairāki fermeri ķērās klāt pie savu kartupeļu norakšanas, ko tie nebija izdarījuši, jo bija domājuši, ka tas ar Kristus atnākšanu vairs nebūs nepieciešams.
Dažkārt dzirdamā sūdzēšanās par dāsnuma trūkumu, ka starp draudzes locekļiem laicīgā manta nav nodota kopīgā lietošanā, šur tur izskan no nabadzīgo draudzes locekļu mutes arī mūsdienu draudzēs. Esmu šādas runas dzirdējis. Taču paši runātāji nemaz nav steidzīgi ar savas mantas izdalīšanu, kur nu vēl uzupurīgu palīdzēšanu citiem. Tā ir tikai vēlēšanās dzīvot uz cita rēķina. Taču starp agrīnajiem mācekļiem nebija citu izmantošanas savā labā. Daloties ar pārpalikumu, tie: “kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags” (2. Kor. 8:15).
Bez tam, kas reti kad tiek pamanīts, pirmkristiešu draudzes dāsnums un sava veida komūnas dibināšana ar mantas izdalīšanu vēlāk smagi atsaucās uz brāļu materiālo stāvokli. Apustulis Pāvils pat vāca ziedojumus Jeruzalemes draudzes atbalstam Grieķijā un Mazāzijā, ko pašrocīgi nogādāja Jeruzalemē, kur kristiešu draudze bija nonākusi neapskaužamā stāvoklī, ka tai tagad bija nepieciešama citu draudžu palīdzība.
No vienas puses pirmkristiešu draudze ir paraugs visiem kristiešiem mūsdienās, taču no otras puses līdzīgu komūnu dibināšana netiek veicināta, jo šāda sasteigta prakse vienmēr ir novedusi pie nopietnām finanšu problēmām. Tiek veicināta atbildīga namturība, kad apdomīgi tiek apsaimniekoti līdzekļi un īpašumi.
Kad tiešām pienāk laiks, tad ticīgo sirdis tiek skubinātas izdalīt savu mantu. Piemērs ir kāda adventistu māsa, kura pirms savas nāves dzīvoja pansionātā, bet vēl dzīva būdama viņa izdalīja visu savu mantu: kam drēbes, kam grāmatas, kam mēbeles. Viņas dzīvoklis tika pārdots un naudas līdzekļi novirzīti kristīgo grāmatu izdošanā. Viņa sacīja tā: “Es gribu nomirt tā kā Gandijs, kad pēc viņa palika tikai brilles, bļoda un gurnu apsējs”. Viņai tas izdevās gandrīz pilnībā.
Vaita raksta, ka kristiešiem, kā uzticamiem namturiem, ir jārīkojas ar savu mantu atbildīgi. Pirms savas nāves tiem ir jāsakārto savu īpašumu piederība, jo par to nāksies dot atskaiti. Viņa raksta arī, ka pirms tiks izdots likums, kas aizliedz pirkt un pārdot, ticīgie pārdos savus īpašumus un izlietos tos evaņģelizācijā, jo tie redzēs, ka laiks ir klāt.
“Viņiem viss bija kopīgs” – norāda arī uz vienotību mācībā. Tie bija vienoti doktrīnās, vīzijā un organizācijā. Tiem bija kopīgs skatījums par Dieva darbu un tā kopīgu virzīšanu uz priekšu. Tie cienīja viens otra viedokli un neviens nemeklēja savu pagodinājumu. “Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā” Rom. 12:10.
Starp brāļiem nepastāvēja sāncensība par amatiem, pēc pagodinājuma, varas, piekļuvi finanšu līdzekļiem, jo tie meklēja nevis savu labumu, bet gan tuvākā labumu kā paša Kristus labumu.
Šajā virzienā draudzei vienmēr būtu jātiecas vienoti ar visu sirdi un dvēseli.
Andris Pešelis
Mācītājs, LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs