Tas sasaucas kopā ar pirmkristiešu draudzē praktizēto mantas izdalīšanu savā starpā, draudzkopību un atraitņu pieskatīšanu. Taču te ir interesants aspekts, ka “apustuļu mācība” šeit 2:42 nav tā pati, kāda tā bija vēlāk jau Ap.d. 15:20, kur tie pēc apspriedes izlēma atbalstīt pagānu pievienošanu pirmkristīgajai draudzei, kas līdz tam netika ne praktizēta, ne atbalstīta.“tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās” (Ap.d. 2:42).
“Apustuļu pamats” (Ef. 2:20) Pāvila vēstulēs arī nav tāds pats, kāds tas pastāvēja draudzē uzreiz pēc Vasarsvētkiem, kā to apraksta Apustuļu darbu grāmatā, jo apustulis Pāvils paejot vairākiem gadiem precizēja apgraizīšanās rituāla nozīmi glābšanā, mācību par taisnošanu ticībā, ka ne no darbiem tiekam pestīti, bet no Dieva žēlastības, un tamlīdzīgas lietas, ko nemaz nevar izlasīt ne evaņģēlijos, ne citu apustuļu vēstulēs, ne arī pašos Apustuļu darbos, bet tikai un vienīgi apustuļa Pāvils vēstulēs.
Pāvila vēstules ir grūti teksti, kurus daži sagroza paši sev par pazudināšanu, ko atzina arī ap. Pēteris (2. Pēt. 3:15-16).
Pirmkristiešu draudzē notika strauja doktrīnu attīstība, kas tika fiksēta tagad lasāmos Jaunās Derības Rakstos.
Šie teksti uzturēja pirmkristiešu draudzi veselīgajā mācībā.
Tie uzturēja valdiešu draudzi vajāšanu laikā, kad “apustuļu mācību” un apustuļu amatu bija uzurpējuši Baznīcas prelāti, kas viņus vajāja krusta karos un mocīja inkvizīcijas kambaros. Tieši pastāvēšana apustuļu mācībā bija vissvarīgākais iemesls, kādēļ valdiešu draudzi vajāja, jo šī pastāvēšana apustuļu mācībā bija apliecinājums un pārmetums, ka valdošā Baznīca apustuļu mācībā nepastāv. Tādēļ tā ar varu centās iznīcināt valdiešus.
Apustuļu mācība Jaunās Derības rakstītajos tekstos izraisīja Reformāciju Lutera laikā. Arī šajā gadījumā pastāvēšana apustuļu mācībā izraisīja vajāšanas pret tiem no Baznīcas prelātu puses, jo Reformatoru nostāja apliecināja, ka Baznīca pati nepastāv apustuļu mācībā.
Jaunās Derības raksti arī izraisīja adventistu doktrīnu pārskatīšanu 1888. gada Mineapoles konferencē, kad tika pieņemta mācība par taisnošanu ticībā, kam pretojās bauslībniecības piekritēji no vecajiem celmlaužiem. Spriedze starp abām šīm mācības pusēm vēl joprojām nav atrisināta. Bauslībnieki apsaukā par liberāļiem tos, kas ievēro mācību par taisnošanu ticībā, bet “liberāļi” par farizejiem apsaukā tos, kas uzsvaru mācībā liek uz bauslību. Dažkārt sabiedrībā par īstajiem adventistiem tiek uzskatīti tieši radikālie “bauslībnieki”, kas nemaz nav līdzsvarā ar adventistu mācību un Praviešu Garu.
Tādēļ šis “apustuļu pamats” vēl joprojām ir kā izaicinājums gala laika draudzei, jo tas nav cilvēku roku iecelts. Tieši cilvēku rokas cenšas šo pamatu veidot vai kā savādāk pielāgot, bet Dieva Vārds liek cilvēkiem mainīt savas domas un atgriezties pie “apustuļu mācības”.
Pastāvēt apustuļu mācībā ir ikviena kristieša izaicinājums, kad ir liels piedāvājums un dažādība mācībās, doktrīnu traktējumos un interpretācijās. Saredzēt un tiekties pēc pastāvēšanas “apustuļu mācībā” ir cēls uzdevums vēl joprojām.
Andris Pešelis
Mācītājs, LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs